/nginx/o/2018/08/29/11322502t1h50ca.jpg)
/nginx/o/2024/01/09/15820405t1h390c.jpg)
Medicīniskā palīdzība kara apstākļos būtiski atšķiras no miera laikiem. Civilā medicīnā mēģina izglābt ikvienu un katram nodrošināt labāko veselības aprūpi. Kara laikā tas ir izaicinājums, jo traumas un ievainojumi ir masveidīgi un smagi, trūkst gan medicīnas materiāli, gan personāls. Tas nozīmē arī cita veida pacientu šķirošanu, norāda "Nekā personīga".
Priekšroka tiek dota tiem, kuriem lielāka iespēja izdzīvot. Palīdzībai jābūt ātrai un efektīvai. Ukrainā pieredzētais ļauj gūt pieredzi citu valstu mediķiem, kā gatavoties kaujas medicīnai. Mikroķirurgi, kuri tur strādājuši Ukraina, kritizē Latvijas medicīnas nozares atbildīgos par pārāk zemo iesaisti pieredzes iegūšanā uz vietas kaujas laukā.
Irpiņa, Krematorska, Slovjanska - tiešā kara frontes zona Ukrainas austrumos. Nesen no turienes atgriezusies Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta direktore, kura ar vietējiem mediķiem piedalījās ievainoto karavīru evakuācijā no frontes. Braucienā devusies "uz savu galvu". Iepriekš apmeklējusi Čerņihivas pilsētu Ukrainas ziemeļos, kas pirmajās krievu pilna mēroga iebrukuma 40 dienās nonāca okupantu ielenkumā.
Pusi no pilsētas slimnīcas saspridzināja. Atlikusī daļa ziemas laikā palika bez logiem, bet turpināja strādāt pilnīgas izolācijas apstākļos - bez medikamentu, ūdens un citu dzīvībai svarīgu lietu piegādēm. Ukrainas pieredze pēc liek pārvērtēt, kā krīzēm un kara situācijām līdz šim gatavojusies Latvija.
NMPD direktore Liene Cipule saka: "Čerņihivā maksimālais pacientu skaits, ko ieveda bija 60 vienā stundā tādā Stradiņu izmēra slimnīcā. Mēs uz Stradiņiem vakar aizvedām 56. Visas diennakts laikā.
Tad, kad es aizbraucu uz vietas un runāju tur ar mediķiem, ar ārstiem, kas strādāja tajos apstākļos, kādi nu bija un spēja noraksturot situāciju līdz niansēm, kas viņiem traucēja strādāt un kas palīdzēja, tad arī sapratu, ka mums ir svarīga gatavības apziņa ārstniecības iestāžu vadītājos.
Otrs - personāla gatavošana un nepieciešamie resursi, lai vispār ir ar ko strādāt. bet trešais - neviens no uzrakstītajiem scenārijiem, kam esam gatavojušies, nebūs tas, kas iestāsies. Ar šo apziņu ir slikti. Mēs, protams, vēlamies, lai mums būtu militārā medicīna, mēs būtu gatavi militāriem izaicinājumiem, lai gan mēs gatavojamies šādiem izaicinājumiem pēdējos 2 3 gadus. Nopietni vispār tikai pēdējā gada laikā."
Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta direktore mierina, ka Latvijā viss neesot slikti. Bet Latvija ir mierīga valsts - bez teroraktiem, masveida nemieriem, milzu dabas katastrofām. Tāpēc ir sistēmiska negatavība liela mēroga nelaimēm.
Valsts kontrole šobrīd revidē Latvijas spējas sniegt medicīnisko palīdzību militāra konflikta apstākļos. Revīzijas mērķis ir izvērtēt, vai ir izveidoti priekšnosacījumi karavīru veselības aprūpei un dzīvības glābšanai kara laikā. Secinājumi diemžēl var nebūt pārāk iepriecinoši.
Valsts kontrole sola, ka maijā publicēs divu reviziju rezultātus, kas ļaus saprast kā sadarbojas civilie mediķi un bruņoto spēku speciālisti. Pārbaužu plāns ir norādīt uz nepilnībām plānos un spējā sadarboties. Jau šobrīd revidenti saka - drošības un medicīnas nodrošināšanā jābūt iesaistīties daudz vairāk spēlētājiem kā tas ir šobrīd. Un šī sadarbība jāuzlabo.
Valsts Prezidents apliecina, ka pēc pārrunām ar veselības un aizsardzības ministriem un viņu padotajiem, sapratis, ka tikai pašā pēdējā laikā abas nozares apsēdušās pie viena galda. Kas apliecina Valsts kontroles izteiktās bažas par abu jomu spēju sadarboties.
Pēc NATO standartiem, ko vismaz teorētiski ieviesusi arī Latvija, palīdzības sniegšanu kara laikā dala četros posmos. Pirmos divus nodrošina bruņotie spēki. Tieši viņu kara mediķi sniedz pašu pirmo palīdzību - aptur asiņošanas, nosien brūces un karavīrus izved no apšaudes. Tālāk notiek šķirošana, rūpīgāka ievainojumu apstrāde.
Pēc NATO klasifikācijas ir 4 medicīnas līmeņi, kas organizēti pēc spējām:
Role 1 (R1): pre-hospital emergency care, primary health care, and essential diagnostics;
Role 2 (R2): enhanced care (resuscitation, surgical interventions at the pre-hospital stage);
Ukrainā piefrontes zonā veido slēpņus arī pazemē, kur ievainotos uzkrāj un gaida iespēju tos nodot jau civilajiem mediķiem. Viņi strādā drošā attālumā. Operē un ārstē padziļināti. Ja ir iespējams - stabilzētus cietušos ved arī uz ārzemēm. Un ceturtais līmenis nozīmē rehabilitāciju, pēc kuras karavīri var atgriezties frontē.
Role 3 (R3): specialized hospital care;
Role 4 (R4): a full spectrum of health care (highly specialized medical services, rehabilitation within hospitals situated away from the front).
Karš Ukrainā ir iespēja iegūt pieredzi, ko Latvijā miera apstākļos iemācīties nav iespējams. Tā uzskata Olafs Libermanis un Mārtiņs Malzubris, kuri uz fronti devās jau pirmajās kara nedēļās. Viņuprāt, tur būtu jābrauc vairāk Latvijas speciālistiem. Iepriekš Veselības Ministrija plānojusi rīkot šādus braucienus, bet ideja pazudusi. Tie, kas brauc, dara to paši saviem spēkiem.
Ukrainā atstrādāts veids kā ātri sniegt palīdzību, lai atbrīvotu slimnīcu gultas nākamajiem, kuru skaits katru dienu mērāms simtos. Pēc abu ķirurgu teiktā, šis konflikts ir unikāls. Nekas tāds nav noticis cilvēku pastāvēšanas vēsturē, kad 3 gadus no abām pusēm tiek lietoti augsti efektīvi moderni letālie ieroči. Tas rada milzīgu skaitu ievainoto ar ļoti smagām traumām, kas pārslogo slimnīcas.
Mārtiņš Malzurbis min citu valstu pieredzi, kur izveidotas īpašas mediķu komandas, kam ir speciāls aprīkojums, lai lielu katastrofu vai citu nelaimju gadījumā spētu braukt uz jebkuru vietu pasaulē, lai palīdzētu glābt dzīvības. Bet ikdienā viņi varētu strādāt kā mobilā vienība Latvijas teritorijā. Šie speciālisti palīdzētu arī audzēt pieredzi un zināšanas kolēģiem mūsu valstī.
Šobrīd galvenā pieredze ir uz Latviju atvesto smagi savainoto Ukrainas karavīru ārstēšana, kur Latvijas mediķi dara brīnumus.
Austrumu slimnīcas mikroķirurgi ar bažām saka, ka šobrīd maz tiek domāts kā novērst situācijas, ja slimnīcas piedzīvos milzu skaitu ar ievainoto. Latvijā ir daudz slimnīcu, ko var ātri piemērot kara traumu ārstēšanām. Bet jābūt plānam kā to dažu stundu laikā iespējams izdarīt.
Šādās situācijās jāizstrādā algoritmi kā nepieciešamos materiālus un aprīkojumu iespējami ātri paņemt no noliktavām, jābūt zināmam, kurš to darīs. Un jāzin, kur tālāk tos nepieciešams nogādāt. Traumatoloģijas un ortopēdijas klīnikas vadītājs Andris Vikmanis piekrīt, ka mediķu došanās uz Ukrainu ir atbalstāma un arī viņš bijis gatavs to darīt.
Veselības ministrs nav pārliecināts vai bruņotajiem spēkiem pietiktu militāro mediķu skaits, lai masīva uzbrukuma gadījumā nodrošinātu ievainoto izvešanu no frontes līnijām. Viņš sola izpētīt Valsts kontroles revīzijas ziņojumu un labot kļūdas un neizdarītos darbus. Plāns organizēti sūtīt mūsu mediķus, lai sniegtu palīdzību un gūtu pieredzi Ukrainā šobrīd nav dienas kārtībā.
Daudzus gadus Stradiņu universitate centusies panākt, ka Latvijā ievieš kara medicīnas apmācību. To izdevies realizēt tikai nesen. Kursu izgājuši ap 900 studentu.
Bet programmas izveidotājs Vladimirs Vaicehovskis saka - to nepieciešams izvērst visas valsts mērogā un zināšanas nodot ne tikai pilnīgi visiem mediķiem, bet arī pašvaldību darbiniekiem un citu iestāžu pārstāvjiem, pat fizkultūras skolotājiem skolās, lai pēc iespējas plašāk cilvēkiem būtu prasmes un zināšanas kā strādāt kopā ar militārajiem mediķiem, kuri glābs ievainotos kaujas laukā.