Ivars Zviedris sniedzis pirmo interviju pēc meitas zaudēšanas

Pērn decembrī Zviedris vietnē "Facebook" paziņoja: "Smalkā dvēselīte neizturēja šo skarbo pasauli."

Nu Zviedris intervijā "Ievai" atminas šo laiku. Vaicāts, kāpēc 13 gadu vecā Anna izvēlējās aiziet, viņš teic: "Skaidrojumi varētu būt ļoti dažādi, bet negribu par to runāt. (..) Anna bija māksliniece, viņa nebija cilvēks, kurš spēj nocietināties pret to, kas notiek pasaulē. Viņa visu laiku dzīvoja uz sajūtu robežas. Ārēji - pilnīgi mierīga, bet nevar jau ielīst otrā cilvēkā, lai saprastu, kas viņā patiesībā darās. Paskatoties Annas zīmējumus, varēja mēģināt viņu saprast.

Ir ļoti šaura un trausla robeža starp mākslu un dzīvi."

Viņš turpina: "Ja zinātu, ko nepamanīju, es pateiktu. Man nebija nekādas priekšnojautas. Ceru, ka tur satikšos ar Annu un visu uzzināšu.

Varbūt biju par daudz aizņemts, varbūt mīlestības un uzmanības bija par maz. Bet, ja man jāsaka, ko es nepamanīju, - nezinu. (..) Ja es Annu būtu sapratis pilnīgi līdz galam, visticamāk, nekas tāds nebūtu noticis."

Ivars atminas, ka pirmās dienas esot skrējis pa lauku un raudājis, bet tagad skrienot sarunājas ar Annu. "Rētas jādziedē. Kad sagriež pirkstu, to aptin, neļaujot asinīm tecēt. Arī sava galva kaut kā jāaptin un jāizdomā, kā notikušo iepakot realitātē, lai no guļus stāvokļa pieceltos stāvus, staigātu un dzīvotu," teic Zviedris, kurš šo smago zaudējumu izsāp, filmēdams savas sēras. 

Pilnu interviju lasi žurnāla "Ieva" 2. aprīļa numurā!