Ilze Ķuzule-Skrastiņa atklāti par sadzīvi ar Artūru Skrastiņu

Kā zināms, abi apprecējās 2008. gadā un audzina dvīņus. Atminoties kāzas, Ilze teic: "Es biju pavisam jauna, un tagad secinu, ka man vienkārši paveicās. Precēties pēc gada kopā! Bet kaut kas manī teica, ka viņš būs īstais."

Runājot par sadzīvi, viņa atklāj: "Kad mēdzu būt nikna, man ir ledaina intonācija, kuru visi uztver. Bet klaigāt mēs nemēdzam.

Mums drīzāk ieslēdzas klusuma režīms.

Vēl es varu saraudāties. Bet tā, ka mēs mestu šķīvjus... Vienu reizi gan mums ir bijis tā, ka šķita: būs caurums virtuves sienā. (..) Bet, zini, mums mājās plīst glāzes. Tāpēc ikdienas lietošanai izvēlos tādas, kuru nav žēl. Un tās patiešām plīst - reizēm retāk, reizēm aizdomīgi bieži. Tad es saku Artūram: "Šorīt saplēsu glāzi." Viņš tikai pamāj: "Aha, tad jau laikam vajadzēja! Nu nekas.""

Ilze intervijā arī norāda, ka viņai ir svarīgi būt Artūram pirmajā vietā. 

Viņa atsauca atmiņā gadījumu, kad vīram uzdāvināja braucienu uz Barselonu kopā ar dēlu, kur viņi apmeklēja futbola spēli. "Artūrs pēc tam teica, ka viņam bijusi dīvaina sajūta: "Kaut ko ieraugu, ievelku elpu, lai tev to pateiktu, bet tu neesi blakus." Viņiem ar puiku ir savas lietas, un tomēr -

man bija silti ap sirdi, ka viņam pirmām kārtām gribējās padalīties ar mani.

Man arī tā ir. Lielas lietas, sīkumi - vīrs ir pirmais, kam gribu izstāstīt, dzirdēt viņa viedokli vai kopā atrisināt." 

Arī tagad, kad viņu bērni jau ir paaugušies, abi pavada arvien vairāk laika kopā divatā. Bērni, šķiet, divpadsmit gadu vecumā pirmo reizi palika nometnē uz nedēļu. Braucām divatā mašīnā, un jutos jocīgi.

Pat drusciņ bailīgi: kā tagad būs?

Mēs esam atkal divatā uz veselu nedēļu. Kad pēc nedēļas braucām pēc bērniem, atzināmies, ka abi bijām nobažījušies, bet, tā kā mēs šo laiku bijām nodzīvojuši pa smalko, atceros, toreiz mašīnā teicu: "Artūr, zini, ko? Būs labi!" Tā arī ir - mēs aizvien biežāk esam divatā. Un tiešām - būs labi."

Pilnu interviju ar Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu lasi žurnāla "Santa" aprīļa numurā!