Eiropa ceļā uz savu kodollietussargu: cik tālu tas varētu sniegties?

Parīzes iniciatīvu jau nākamajā dienā atzinīgi novērtēja Polija un Baltijas valstis, taču šī Francijas prezidenta ideja, šķiet, atradusi auglīgu augsni arī viņa vēstījuma galvenajā adresātā - Vācijā, kas līdz šim bijusi visai atturīga pret Elizejas pils bildinājumiem.

Šī nav pirmā reize, kad Parīze izsaka šādu piedāvājumu. Vēl pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados toreizējais prezidents Fransuā Miterāns netieši norādīja uz Francijas kodolatturēšanas spēku "vocation européenne" (eiropeisko aicinājumu). Arī 2007.gadā Francija piedāvāja Berlīnei sākt diskusijas par dalīšanos ar savu kodolarsenālu ar Vāciju, taču toreizējā kanclere Angela Merkele to noraidīja. Arī pats Makrons jau 2020.gadā mudināja sākt dialogu šajā jautājumā, tomēr tolaik viņa iniciatīva neizpelnījās lielu atsaucību, jo Eiropas sabiedrotie uzskatīja, ka ar NATO sniegtajām garantijām ir pietiekami.

Taču tagad, kad jaunais Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps draud atsaukt ASV armijas kontingentu, kas līdz šim lielā mērā gādājis par Eiropas sabiedroto drošību, situācija mainās, tostarp Berlīnē. Vācijas konservatīvo (CDU/CSU) līderis Frīdrihs Mercs, kas, domājams, kļūs par nākamo kancleru, ir gatavs dialogam ar Parīzi par pašas Eiropas nodrošinātu kodollietussargu.

ASV kodolieroči Vācijā

Vācija desmitgadēm ir paļāvusies uz ASV kodolvairogu. Bundesvēra aviācijas bāzē Bīhelē Reinzemes-Pfalcas federālajā zemē varētu atrasties līdz pat 20 kodolbumbām. Tiesa, "sarkanā poga" to palaišanai ir vienīgi ASV prezidentam.

Tomēr to nogādāšana līdz mērķim nepieciešamības gadījumā uzticēta vācu iznīcinātājiem. Kolektīvā kodolatturēšana, izmantojot ASV kodolieročus, NATO ietvaros tiek dēvēta par "kodolieroču kopīgošanu", kas tiek paplašināta arī uz pārējām Eiropas valstīm. Šobrīd ASV atombumbas B61 NATO ietvaros tiek "kopīgotas" arī ar Itāliju, Beļģiju, Nīderlandi un Turciju. Polija vēlētos kļūt par sesto ASV kodolpartneri.

Lai gan Tramps un viņa administrācijas amatpersonas apgalvo, ka Vašingtona joprojām ir uzticīga NATO un garantē kodollietussarga uzturēšanu pār Eiropu, kas ir neaizvietojams atturošais faktors pret jebkādu nopietnu Krievijas agresiju, neslēptais jaunās administrācijas naidīgums pret Eiropu ir tik lielā mērā satraucis eiropiešus, ka izsaucis nopietnas šaubas, vai tie arī turpmāk var atļauties drošības jautājumos saglabāt savu līdzšinējo atkarību no ASV.

Noskaņojums Vācijā mainās

1990.gadā parakstītā vienošanās par Vācijas atkalapvienošanos jeb tā dēvētais "Divu plus četru līgums", nosaka, ka Vācijai nav ļauts iegūt pašai savus kodolieročus.

Tomēr, kā liecina divas aptaujas, ko marta sākumā veikušas sabiedriskā domas pētniecības organizācijas "Forsa" un "Civey", attiecīgi 31 un 38% vāciešu atbalsta Vācijas apbruņošanos ar kodolieročiem. Lai gan tas joprojām ir mazākums, tas ir vairāk nekā jebkad iepriekš trīsarpus desmitgadēs, kas aizritējušas kopš valsts atkalapvienošanās. Tomēr mazticams, ka šādas izmaiņas sabiedrības noskaņojumā varētu ietekmēt valsts politiku. Turklāt nav nemaz skaidrs, vai Vācija šobrīd spēj radīt pati savu "bumbu".

Laikraksts "Wall Street Journal" marta sākumā norādīja uz nelielo daudzumu līdz nepieciešamajai pakāpei bagātinātā urāna, kas Vācijai pieejams Minhenes Tehniskās universitātes pētniecības reaktorā. Laikraksts secina, ka, neskatoties uz Vācijas zinātnisko un rūpniecisko bāzi, kas nepieciešama kodolieroču izstrādei, tai vienalga būtu nepieciešama ārējā palīdzība, ko tā nevarētu nedz lūgt, nedz saņemt, kamēr Berlīne saglabā dalību Kodolieroču neizplatīšanas līgumā.

Taču Mercs jebkādas runas šajā virzienā ir noraidījis. Vācija "nevar un nedrīkst iegūt savus kodolieročus", sarunā ar aģentūru DPA 9.martā uzsvēra nākamais kanclers, piebilstot, ka Berlīne ir "nepārprotami noraidījusi kodolieroču iegūšanu un tas nemainīsies". Tajā pašā laikā Mercs vēlas apspriest kodolatturēšanas spēkus Eiropā ar Franciju un Lielbritāniju, kuru rīcībā ir kodolieroči, un Parīze jau izrādījusi aktīvu gatavību šādām sarunām.

Arī Polijas premjerministrs Donalds Tusks, norādot, ka krasā ASV ģeopolitiskā kursa maiņa nostādījusi Poliju un arī Ukrainu "objektīvi grūtākā situācijā", arī rosinājis franču un britu kodollietussargu izplest pār citām Eiropas valstīm. Tusks piebildis, ka Varšava jau "nopietni runā" ar Parīzi par franču kodolieroču izvietošanu Polijā. Taču vienlaikus, atgādinot par ilgo krievu okupācijas jūgu, no kā cietuši poļi, viņš ļāvis noprast, ka Varšava galu galā arī pati varētu izstrādāt savus kodolieročus.

Tikmēr Polijas prezidents Andžejs Duda aicinājis Savienotās Valstis apsvērt iespēju daļu tās kodolieroču no Rietumeiropas pārdislocēt uz Poliju. "Domāju, ka tam ne tikai pienācis laiks, bet būtu drošāk, ja tie atrastos jau šeit," intervijā laikrakstam "Financial Times" pagājušajā nedēļā norādīja Duda.

Franču un britu "bumbas"

Eiropā savi kodolieroči ir vienīgi Lielbritānijai un Francijai, un kopš breksita Francija ir vienīgā kodolvalsts Eiropas Savienībā (ES). Tāpēc ciešākai sadarbībai būtu jēga, taču pastāv zināmas problēmas. Britu kodolspēki ir savstarpēji cieši saistīti ar ASV un NATO būtu pieejami konflikta gadījumā. Taču situācija ir citāda Francijas gadījumā, jo tā piešķir lielu nozīmi savu kodolspēku neatkarības saglabāšanai, un tie nav pakļauti NATO kopīgajai komandstruktūrai.

Eksperti neuzskata, ka ASV varētu tuvākajā laikā izvest savus kodolieročus no Eiropas. "Nedomāju, ka tas būtu kaut kas nenovēršams, jo NATO kodolkopīgošana dažādu iemeslu dēļ ASV ir stratēģiski ļoti svarīga," sarunā ar Vācijas sabiedrisko raidorganizāciju "Deutsche Welle" atzīst Frankfurtes Miera pētījumu institūta (PRIF) Eiropas drošības un bruņojuma kontroles eksperts Saša Hahs. "Taču to nevar izslēgt." Viena no ASV stratēģiskajām priekšrocībām ir iespēja reaģēt uz Krievijas agresiju Eiropā.

Taču pat gadījumā, ja ASV kodolieroči līdz turpmākajam paliek Eiropā, Trampa sētās šaubu sēklas jau iedragājušas eiropiešu paļāvību uz ASV kodolatturēšanas spēkiem. Vācija, kas vienmēr lielā mērā paļāvusies uz ASV, tagad vēlas pārskatīt savu līdzšinējo drošības politiku, tostarp Bundesvēra pārapbruņošanu veikt straujākā tempā, nekā plānots iepriekš.

Tiek debatēts arī par to, cik efektīvs var būt kodolvairogs un vai tas var kalpot kā pietiekams atturošs faktors, ņemot vērā Krievijas milzīgo kodolarsenālu, kas pārsniedz 5500 kodolgalviņas. ASV bruņojumā ir aptuveni 5000 kodolgalviņu, no kurām 1300 ir plānots deaktivitēt.

Tikmēr Lielbritānijas un Francijas rīcībā ir aptuveni 550 kodolgalviņas - apmēram 300 francūžiem un 250 britiem. Francijas kodolgalviņas, kas izstrādātas vienīgi pašu spēkiem, var izšaut vai nu no atomzemūdenēm, vai arī iznīcinātāji "Rafale". 1996.gadā Francija atteicās no tradicionālās kodolieroču triādes un demontēja uz sauszemes bāzētās ballistiskās raķetes S3, kas bija izvietotas Albionas plakankalnē Voklīza reģionā. Tomēr Francija uzstāj, ka tās kodolspēki jeb "Force de frappe" (triecienspēki) vairo Eiropas drošību, atturot iespējamos pretiniekus.

Francijas rīcībā šobrīd ir četras "Le Triomphant" klases kodolzemūdenes, kas apgādātas ar ballistiskajām raķetēm, kuru darbības rādiuss ir 10 000 kilometru. Katra zemūdene spēj nest 16 šādas raķetes. Uz katras raķetes iespējams uzstādīt 10 neatkarīgi nomērķējamas kodolgalviņas, kuru jauda sasniedz vismaz 100 kilotonnas. Kopumā Francijas rīcībā ir 64 ballistiskās raķetes M51.

Savukārt iznīcinātājus "Rafale B", ko izmanto gaisa spēki, un iznīcinātājus "Rafale M", kas atrodas karaflotes bruņojumā, iespējams apbruņot ar vidēja darbības rādiusa spārnotajām raķetēm "ASMP-A". Šīs raķetes iespējams aprīkot ar kodolgalviņām TN 81, kuru jauda sasniedz 100 līdz 300 kilotonnas. To darbības rādiuss ir 500 kilometri. Tiek lēsts, ka Francijas rīcībā ir aptuveni 70 šādas raķetes.

Kāda tieši varētu būt iespējamā Berlīnes un Parīzes sadarbība Eiropas kodolvairoga izveidei? Informācijai par kodolieroču uzglabāšanu un stratēģisko plānošanu vienmēr bijis ārkārtēji delikāts raksturs, un Francijai šajā jomā ir desmitgadēm ilga pieredze, kuras Vācijai, protams, trūkst.

Iespējami kopīgi Francijas un Vācijas gaisa spēku manevri, DW norādījis Eiropas Ārlietu padomes (ECFR) franču drošības eksperts Kamils Grans. Tas varētu ietvert arī franču iznīcinātāju "Rafale" nosēšanos Vācijā, taču šo lidmašīnu vai citu kodolinfrastruktūras sastāvdaļu izvietošanu Vācijas teritorijā, par ko runā daļa mediju, netiekot plānota. "Būtu kļūdaini pieņemt, ka Francijas kodolgarantijas būs tādas pašas kā amerikāņu kodolgarantijas," apgalvo Grans. Francijas valdība vienmēr nepārprotami norādījusi, ka tā neatteiksies no kontroles pār lēmumu pieņemšanu par tās kodolieroču izmantošanu.

Ne tikai franču, bet arī britu kodolspēki ir lielā mērā orientēti uz nacionālās drošības aizsardzību. Lielbritānija ir vienīgā starp kodolvalstīm, kuras bruņojumā ir tikai viena tipa atomieroči, kas var tikt palaisti vienīgi no jūras. Tās kodolspēkus veido četras atomzemūdenes, kas bāzētas Skotijas rietumu piekrastē.

Tajā pašā laikā zemūdenes nevar kalpot par instrumentu tā dēvēto eskalācijas kāpņu izmantošanā, piedraudot ar kodolieroču pielietošanu nolūkā atturēt agresoru, jo to atrašanās vieta jāpatur noslēpumā. Kodolieroči no zemūdenēm vai nu izšaujami, vai arī nē. Tāpēc Londona apsver iespēju ar kodolieročiem no jauna apbruņot savus gaisa spēkus.

Turklāt par britu kodolgalviņu nesējiem kalpo ASV ražotās raķetes "Trident II". Amerikāņi nodrošina arī palaišanas iekārtas un to apkopi. Tādēļ pastāv arī šaubas, cik lielā mērā Londona pati kontrolē lēmumu pieņemšanu par savu kodolraķešu palaišanu.

Karaliskā apvienoto ieroču šķiru institūta kodolieroču neizplatīšanas un kodolpolitikas direktors Lukašs Kulesa atzīst, ka Lielbritānijai rastos problēmas, ja tās sadarbība ar ASV kodolieroču jautājumos tiktu pārtraukta. "Tas radīs nopietnas problēmas vidēja un ilga termiņa perspektīvā, īpaši ballistisko raķešu pieejamības ziņā, no kā pastāv liela atkarība," sarunā ar austrāliešu sabiedrisko raidorganizāciju ABC norādījis Kulesa, piebilstot, ka pāreja uz pilnībā suverēnu kodolprogrammu vai iesaistīšanās kādā citā starptautiskā sadarbības projektā prasītu lielas izmaksas un ilgu laiku.

Tikmēr bijušais britu diplomāts Deivids Menings mudina pārtraukt sadarbību ar ASV kodolieroču jomā. "Lielbritānijai un Francijai patiesi nepieciešams ciešāk sadarboties, jo gadījumā, ja paļāvība uz amerikāņiem kļūs apšaubāma, Eiropa var palikt neaizsargāta pret krievu agresiju," brīdina Menings.

Cik tālu var sniegties Eiropas kodollietussargs?

Iespējama ir ciešāka stratēģiskā sadarbība vai "politiska deklarācija, ka franču un britu kodolarsenāls tiks izmantots arī Eiropas teritorijas aizsardzībai", norāda Hahs, taču, viņaprāt, ir mazticami, ka Francijas un Lielbritānijas kodolspēki varētu tikt attīstīti, pielāgojot tos Eiropas aizsardzībai.

Francijas kodoldoktrīna vienmēr bijusi nedaudz miglaina, lai gan pašai atturēšanas idejai piemīt zināma neskaidrība. "Mums ir visai labs priekšstats par to, ko Francija nedarīs, taču nav tik skaidras izpratnes, ko Francija ir gatava darīt," sarunā ar laikrakstu "The New York Times" savukārt norāda Vācijas Māršala fonda transatlantisko drošības pētījumu vadītāja Klaudija Majore.

Kopš 2020.gada Makrons runājis par "Eiropas dimensiju", kas piemītot Francijas nacionālajām interesēm, gan nepaskaidrojot, ko tas nozīmē. "Cik tālu sniedzas šī "Eiropas dimensija"?" vaicā Majore. "Francija to nesaka un, protams, nevēlas, lai Krievija to zinātu."

Tikmēr Eiropas Universitātes institūta Roberta Šūmaņa centra direktors Ēriks Džonss uzskata, ka kaimiņos esošā Vācija un, iespējams, Polija, visticamāk, tiks atzītas par Francijas nacionālajām interesēm.

Taču nebūt nav skaidrs, vai straujš krievu uzbrukums Igaunijai vai Lietuvai izsauks kodolpiedraudējumu vai kodolreakciju no Francijas puses. "Tik tālu Francijas vitālās intereses nesniedzas," "The New York Times" atzīst Džonss.

Tajā pašā laikā Grans norāda, ka Francijas kodolatturēšanas spēki nav pielīdzināmi ASV kodollietussargam, taču tie vairo neskaidrību Maskavas stratēģiskajās aplēsēs un tādējādi stiprina NATO kodolpolitiku.

Galu galā, NATO kodolatturēšanas centrā joprojām atrodas ASV, uzskata bijušais Savienoto Valstu vēstnieks NATO Ivo Dālders. Viņaprāt, kodolgalviņu skaits nav tik svarīgs, cik atturēšanas ticamība. "Kā padarīt atturēšanu pret Krieviju ticamu, ja atrodaties viņpus okeānam, un kā pārliecināt sabiedrotos, ka esat gatavs to dēļ augstākajam upurim?" vaicā Dālders. "Diemžēl Tramps uz šiem jautājumiem atbild, tos pat neuzdodot."