VIDEO ⟩ Top Krīzes vadības centrs: miljons algās un naudas balvās, diennakts dežūras, risku katalogs (1)

Kādas mācības ir gūtas no iepriekšējām krīzēm, un vai maz ir vienota izpratne, kas ir situācijas, kurās būtu jāiejaucas Krīzes vadības centram - vai tā būtu pandēmija, plūdi, sabotāžas akti vai mizgrauža izplatība Latvijas mežos – par to visu tiek diskutēts likumprojekta apspriešanas laikā Saeimas komisijā.

"Šo hibrīduzbrukumu mērķi nav militāri. Tie ir telekomunikāciju operatori, enerģētikas infrastruktūra, mūsu prāti. Un sabiedrībai jāsaprot, ka tagad ir nemitīgs uzbrukumu kopums.

Tie nav militāri uzbrukumi, taču tiem var būt reālas sekas. Un mums ir jāveido noturība pret to, un tam ir nepieciešams arī politisks atbalsts, lai atturētu un lai reaģētu, ja tie kļūst pārāk draudīgi. Tāpēc mēs vēlamies - lai cilvēki saprastu, bet neuztrauktos," tā intervijā sacīja NATO ģenerālsekretāra palīga vietnieks Džeimss Apaturajs.

Krievijas "ēnu karš" rietumvalstīs ir skaļš un uzstājīgs atgādinājums sakārtot šeit krīžu pārvaldīšanas sistēmas. To pēdējos gados darījusi arī Igaunija un Lietuva. Un pēc aizrādījumiem gan no parlamenta, gan Valsts kontroles puses par neefektīvu krīžu pārvaldīšanu, īpaši pandēmijas laikā, arī Latvijas politiķi apņēmušies to labot.

Tagad plāns ir veidot Krīzes vadības centru (KVC), kas būtu premjera pārraudzībā esoša struktūrvienība Valsts kancelejas sastāvā. Attiecīgi likuma grozījumi šobrīd tiek skatīti Saeimā.

"Bija skaidrs, ka tieši šādas struktūras, koordinējošas struktūras neesamība - lielā mērā arī tas izraisīja daļu no tām problēmām, ar kurām saskārās gan Ministru kabinets, gan arī sabiedrība kopumā. Es domāju, ka ir skaidrs, ka šī procesa pārvaldībā ļoti daudz jautājumi, par kuriem mēs vēl šodien brīnāmies un turpinām uzdot, kā mēs līdz kaut kam tādam tikām.

Tā kā līdz ar to es teiktu, ka šis centrs kļūs par Ministru prezidentes darba instrumentu situācijā, kur tāds nekad nav iepriekš bijis," raidījumam saka Ministru prezidentes padomnieks nacionālās drošības jautājumos Airis Rikveilis.

Pēc neatkarības atjaunošanas bijuši jau vismaz trīs dažādi mēģinājumi veidot struktūras, kas valdībai palīdzētu vadīt krīzes situācijas. Taču ar laiku tās izrādījušās neefektīvas vai nevajadzīgas. Jaunās pārmaiņas gatavo tie, kuru ziņā bija palīdzēt Ministru prezidentam krīžu vadīšanā arī līdz šim. Iesaistītie ir pārliecināti, ka būs citādi.

Krīzes vadības centra likumprojekta autors Kaspars Druvaskalns kritizē iespējas pie esošā regulējuma rīkoties: "šīs institūcijas, atbildīgās ir impotentas, jo viņām nav tiesības un spējis līdz ar to kaut ko darīt".

Lūdzot skaidrot, kas būs tas, kas, izveidojot KVC, iedos šo spēju, viņš atbild: "Kaut vai tiesiskais regulējums, kas viņiem ir liedzis šo funkciju veikt, kas viņiem jādara kā viens no piemēriem. Otrs ir resursu plānošana, vai tās būtu valsts materiālās rezerves vai kaut kādus spēju resursus. Centrs tad nu politiķus tad informē, mums vajag darīt šo un to, lai viņi varētu tikt ar šo lietu galā."

Ideja par KVC un tā pienākumiem vēl iegūst konkrētas aprises Saeimā, kur šonedēļ beidzās priekšlikumu iesniegšana uz likumprojekta otro lasījumu. Sākotnēji bija plānots, ka centrs sāk darbu ar šo gadu. Tam konkursa kārtībā jau atlasīts vadītājs – bijušais ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieks ģenerālis Oskars Āboliņš.

KVC pielāgotas telpas Valsts administrācijas skolā. Sastādīts štatu saraksts – 15 cilvēki, tai skaitā vadītājs un divi otrā līmeņa vadītāji. Nākamā gada budžets - 928 514 eiro, ko veidotu darbinieku algas. Tās (2026. gadā) pirms nodokļu nomaksas būtu no 2927 eiro mēnesī līdz 5404 eiro vadītājam.

Budžetā darbiniekiem ieplānota arī piecu procentu piemaksa, kā arī visiem naudas balva vai prēmija - desmit procentu apmērā. Piemēram, centra vadītājam papildus pamata algai tie 2026. gadā būtu kopumā vēl 9727 eiro.

Āboliņš norāda, ka ar šādu algu līmeni darbiniekus nemaz nebūšot tik viegli atrast: "Runājot par algām, tas atalgojums, ja mēs paskatāmies, nav tik gana lielas, lai šobrīd darba tirgū piesaistītu ekspertīzi, ekspertu ar šo te tādu ekspertīzi, kapacitāti un izglītību, attiecīgi tas nemaz šis atalgojums nav liels."

Iecerēts, ka KVC būs situāciju centrs, kur eksperti dežurēs diennakts režīmā. Te ienāktu informācija no dažādiem dienestiem, arī no ārzemēm. Un tad būtu vairāku nozaru eksperti, kuri analizētu notikumus, veidotu risku katalogu un prognozētu attīstības scenārijus.

Kur parādīsies šī prognozēšanas spēja? "Viņa materializējās, pirmkārt, šajā krīzes risku katalogā, kurā būs identificēti, novērtēti visi riski nozaru griezumos, kāda ar kādiem mēs varam saskarties. Tas būs akadēmisks un praktisks vingrinājums.

Mums Latvijā šādu nav. Mums ir slepena valsts un valsts apdraudējuma analīze un militāro draudu analīze, kuru veic drošības iestādes atbilstoši savai kompetencei.

Savukārt mums publiska riska katalogu, kā ir lietuviešiem, igauņiem, Lielbritānijai, kur cilvēki zina, kas mums var notikt un ko valdība un atbildīgās institūcijas darīs, mums šāda nav. Tā ir viena no tām vērtībām, kā centrs, monitorējot šo situāciju, izveidojis katalogu, turējis viņu aktuālu. Savukārt no tur identificētajiem riskiem un scenārijiem ministrijām būs jāveic savu nozares darbības nepārtrauktības plānošana," stāsta Druvaskalns.

KVC izveidošana ir viens no valdības "uzrāviena" plāna punktiem. Druvaskalns apgalvo, ka saskaitījis ap 70 darba grupu, kas strādā drošības jomā, bet tagad vismaz daļa no tām nebūšot nepieciešamas.

Šobrīd ne līdz galam ir skaidrs, kad un kādā veidā parādās KVC iesaiste notiekošajā – ieceres autori min atšķirīgus piemērus.

"Vēja radītie postījumi, kabeļu pārrāvumi Baltijas jūrā – tās visas būtu situācijas, kur šī institūcija būtu iesaistījusies un šo informāciju analizētu, apkopotu un jau ar konkrētiem piedāvājumiem ietu pie valdības," stāsta Āboliņš.

Saeimas komisijā, kur diskutē par jauno institūciju, izskan, ka nesen piedzīvotie plūdi Jēkabpilī neprasītu Krīzes vadības centra iesaisti, bet visā valstī izplatoties mizgrauža postījumiem – tam būtu jāiesaistās. To arī Āboliņš min Saeimas komisijā kā piemēru.

Iekšlietu ministrija izmaiņas atbalsta. Tās parlamentārais sekretārs un Saeimas deputāts Igors Rajevs saka: "Viņš [KVC] nav domāts, lai strādātu VUGD interesēs, VP interesēs vai kādam. Tas ir domāts, lai atvieglotu darbu ministru prezidentam.

Lai premjeram vienmēr būtu informācija par to, kas notiek valstī, centralizēti, no vienas vietas, viņam nevajadzēs celt telefonu un zvanīt vienam vai otram dienestam, viņam būs viens centrs, viena vieta, kur var piezvanīt un uzzināt, kas notiek, un ja ir nepieciešamas papildu detaļas, tad arī šis centrs šīs papildu detaļas premjerei piegādās.

Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, kura paspārnē līdz šim bija Krīžu vadības sekretariāts, uzsver, ka pāragri vērtēt iespējamo krīžu pārvaldības procesa uzlabošanos, jo likums vēl tikai top.

Svarīgākais Krīzes centram būtu atrast risinājumus situācijās, kad ir grūtības pieņemt lēmumus, kas skar dažādas nozares, turklāt ar atšķirīgu ietekmi. Aizsardzības ministrijā nav bažu, ka jaunā iestāde varētu radīt papildu posmu lēmumu pieņemšanā. Centrā darbotos arī augsta līmeņa militārais eksperts.

"Skaidrs, ka tas centrs nevadīs, teiksim, militārās operācijas vai kaut ko tādu, bet ka tas tomēr aptver visu šo spektru, un es domāju, ja lasa tos dokumentus, tad tur jau ir pieredzēts, tik teikts, ka varbūt tie akcenti, bet, ja arī tajā pašā Nacionālās drošības likumā apskatās, tad visaptverošā valsts aizsardzība, ir vesela definīcija un pants, ir uzsvērts, ka tas ir dažādu valsts, gan sabiedrības iestāžu un militārās nozares un militārās aizsardzības kopīga pretdarbība uzbrucējiem. (..)

Tas, ko vajadzētu, protams, steigšus pāriet uz mācību, testēšanu un izmēģināšanas fāzi," saka Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Aivars Puriņš.

Drošības eksperts Vitālijs Rakstiņš uzsver, ka Latvijā teorētiski dažādām situācijām esam pat ļoti labi sagatavoti un ar dokumentiem un prasībām esam priekšā daudzām valstīm. Taču galvenais jautājums ir tieši to piemērošana dzīvē. Tam vajadzīgi arī treniņi. Gan sabiedrības noturībai, gan jauna veida sadarbībai.

"Bez reāliem testiem, stresa testiem, kaut kādām mācībām nu mums nāktos viņus īstenot krīzes situācijā ar kaut kādiem zaudējumiem. Tāpēc arī vienmēr aicinājums bija uz apmācībām, vingrinājumiem, kaut kādiem testiem – testēt tās procedūras un pats galvenais arī nepazaudēt tos secinājumus.

Jo tas, kas man liekas, ko mēs bieži pazaudējam, ka varbūt mums paveicas ar kaut kādas krīzes pārvaldību, varbūt mums paveicas ar noteiktu situāciju, un tie secinājumi nav pareizi, nav ņemti vērā.

Vienkārši nu viss, visi saņem apbalvojumus, visi smuki nofotografējas, bet ko uzlabot? Jo, pat ja mums ir paveicies, mēs esam konstatējuši, ka noteiktas lietas ir jāmaina, tāpēc ka nu apdraudējumi attīstās," saka Rakstiņš.