Sekas, ar kurām saskartos pasaule, ja izvirdīs Jeloustonas supervulkāns (2)

Jāuzsver, ka Amerikas Savienoto Valstu Ģeoloģijas dienests šobrīd nav konstatējis nekādas pazīmes, kas liecinātu par gaidāmu izvirdumu.

Patiesībā visdrīzākā iespējamā vulkāniskā aktivitāte Jeloustonā būtu hidrotermāls sprādziens vai lavas plūsma, kas tur notiek ik pēc dažiem gadiem.

Tomēr zinātnieki ir izpētījuši vissliktāko iespējamo scenāriju, ja supervulkāns izvirdīs.  Ja tas notiktu, vissmagāk cietu tieši tuvākās teritorijas – Montānas, Aidaho un Vaiomingas štati. 

Vulkānisko pelnu izplatība gan būtu globāla problēma. Dažu dienu laikā pēc izvirduma Eiropā varētu nonākt smalka vulkānisko pelnu kārtiņa. Savukārt Ziemeļamerikas rietumos un tuvākās teritorijās šie pelni būtu daudz biezāki.

Pēc BBC datiem, ieelpot vulkāniskos pelnus ir ārkārtīgi bīstami, jo tie plaušās veido cementam līdzīgu vielu, kas var būt nāvējoša.

Lielākais apdraudējums pastāvētu 1000 kilometru rādiusā ap izvirduma vietu, bet sekas būtu jūtamas visā pasaulē.

Lai gan Eiropa nebūtu tieši pakļauta vissmagākajām sekām, vulkāniskie pelni varētu izraisīt saules gaismas samazināšanos, lauksaimniecības ražas ietekmēšanu un ūdens piesārņojumu.

Izvirduma laikā atmosfērā tiktu izdalīti milzīgi sēra dioksīda daudzumi, kas varētu izraisīt globālo atdzišanu.

Tiek prognozēts, ka Eiropā dažas dienas pēc izvirduma debesis iekrāsotos sarkanīgā tonī, jo saules stari tiktu izkliedēti.

Otrkārt, globālā vidējā temperatūra varētu pazemināties par 10 grādiem, izraisot ilgstošu aukstuma periodu. Un, treškārt, aukstāks klimats varētu tikt novērots sešus līdz desmit gadus.

Lai gan Jeloustonas izvirdums izraisītu globālu katastrofu, labā ziņa ir tā, ka šāda notikuma iespēja tuvākajā nākotnē ir ļoti zema, ziņo ārvalstu mediji. 

2019. gadā ziņots, ka aptuveni ik pēc 100 000 gadiem kaut kur pasaulē notiek supervulkāna izvirdums, kā sekas var būt letālas. 

Saskaņā ar ANO aplēsēm, par kurām ziņoja "The Guardian", izvirdums varētu mums atstāt tik daudz pārtikas rezervju, lai izdzīvotu 74 dienas.

Jo karstāks tas kļūst vulkānā, jo vairāk gāzu tas rada. Magma turpina kust, un slānis virs magmas kameras sāk celties - un, kad karstums pārsniedz noteiktu slieksni, ir neizbēgams sprādziens. Tātad loģisks risinājums būtu supervulkāna atdzesēšana.

Lai atvēsinātu vulkānu ir nepieciešams ļoti liels ūdens daudzums, kas teorētiski būtu jāievieto vulkānā, taču tā ieliešana ir praktiski neiespējama:

"Liela akvedukta uzcelšana kalnā būtu dārgs un sarežģīts process, un cilvēki nevēlas, lai viņu ūdens tiktu iztērēts šādā veidā," raidsabiedrībai BBC sacīja Braiens Vilkokss no NASA reaktīvo dzinēju laboratorijas.

Bet NASA ir alternatīvs risinājums: urbt 10 kilometrus dziļi supervulkānā un zem augsta spiediena sūknēt ūdeni. Tas katru dienu lēnām pazeminās temperatūru.

NASA brīdina, ka "Jeloustonas supervulkāns eksplodē aptuveni ik pēc 600 000 gadiem, un ir pagājuši aptuveni 600 000 gadu kopš tā pēdējās eksplozijas. Tam vajadzētu likt mums pievērst tam uzmanību."