Agnese mēģina pati sev rast atbildi, kāpēc viņa neaizbēga brīdī, kad neirologa Viškera kabinetā sāka just briesmu signālus, ka vizīte nav tāda, kādai jābūt: "Man iepriekšējā pieredze ir bijusi ar izvarošanu. Varbūt tas ir kaut kā... Mani tās bailes pārņēma, un es tajā brīdī vienkārši sastingu. Un es pateicu sev: okei, viss, lai tu tiktu projām, tev ir jāizdara tas, ko viņš prasa." Atminoties vizītes noslēgumu, Agnese knapi spēj valdīt asaras: "Viņš saka: “Atbrīvojies, tu joprojām esi uzbudināta, saspringta, atbrīvojies!” Un tad es kaut kā piespiedu sevi. Tā kā lai viņš jūt, ka man tie muskuļi ir atslābuši, un, nu jā, tad es tā, okei... Un viņš saka: "Vai tagad tev ir tas kaifs, vai tagad tu esi tai ekstāzes sajūtā?” Un tad es saku – jā, es esmu pie jūras, ir labi."
Agnese ir viena no sievietēm, kura, izlasot Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" publikācijas par neirologa darba metodēm, nolēmusi citu cietušo iesniegumiem pievienot arī savu. Iepriekš viņa policijā nevērsās, domājot, ka viņai neviens neticēs. Taču tagad, kad Agnese iesniegumu ir uzrakstījusi, mazākais, ko viņa gaidītu, – tādi cilvēki kā Viškers nedrīkstētu strādāt par ārstiem: "Vispār tā cieņa pret sievietes ķermeni vai kaut kādu personas telpu – tas nezin kādēļ ir tik ļoti uzskatāmi, ka vīrieši drīkst pārkāpt šīs robežas. Un īpaši, ja tas ir ārsts. Jo man liekas, ka tieši, kad tu ej pie ārsta, tev ir jābūt pilnīgai uzticībai, un es uzskatu, ka tā ir tik ļoti tāda autoritātes izmantošana..."