Intervija ⟩ "Rimi": Ja nepamatoti ierobežos iespējas brīvi nodarboties ar uzņēmējdarbību, vērsīsimies tiesā (1)

Pārtikas produktu cenas pēdējos gados ir demonstrējušas nepārtrauktu pieaugumu. 2022.gadā pārtikas un bezalkoholisko dzērienu cenas pieauga par vairāk nekā 20%, un, lai gan nākamajos gados kāpums ir bijis mazāks, pārtika lētāka nav kļuvusi ne mirkli. Ekonomikas ministrs Viktors Valainis (ZZS) ir pieteicis pārtikas cenu ierobežošanas plānu, lai samazinātu cenas lielveikalu plauktos. Ministrs norādīja, ka lielveikalu cenu politika ir sasniegusi robežu, kurā tai trūkst objektīva pamatojuma.

Plāns piedāvā piecus iespējamos risinājumus pārtikas preču cenu samazināšanai, tostarp uzcenojuma griestu noteikšanu ikdienas pārtikas preču patēriņa grozam, zemākās cenas noteikšanu katrā ikdienas patēriņa preču groza kategorijā, preču cenu digitālā salīdzināšanas rīka ieviešanu, aizliegumu iznīcināt nepārdotās pārtikas preces, mudinot tās ziedot vai pārdot par samazinātu cenu, kā arī aizliegumu piemērot pārmērīgas un ilgstošas atlaides pārtikas precēm, lai stabilizētu patēriņa cenas. Valdība nesen ir pieņēmusi grozījumus Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likumā, kas ir pirmais likumprojekts ministra plāna īstenošanai.

Intervija ar SIA "Rimi Latvia" valdes priekšsēdētāju Valdi Turlo

Valdībā nupat ir apstiprināti tirgotāju kritizētie grozījumi Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likumā, kas paredz palielināt sodus par negodīgu komercpraksi, kā arī paredz nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret salīdzināmiem piegādātājiem. Kādi ir jūsu lielākie iebildumi pret šiem grozījumiem?

Diemžēl varas gaiteņos izpratne par mazumtirdzniecību ir nepietiekama, jo šie grozījumi un arī motivācija, pamatojums tam, ko ar šiem grozījumiem grib sasniegt, ir pretrunīgs, un nav skaidrs, uz kurieni tad mēs gribam doties. Vēlas vairāk Latvijas produktu, korektākas attiecības starp piegādātājiem un tirgotājiem un lētākas preces? Tās ir trīs dažādas tēmas, bet salikt to visu vienā likumprojektu paketē un teikt, ka visu atrisinās?

Ja ir jāvērtē, kas no tā var iznākt, tad nekas labs tur nevar būt. Ne es vienīgais par to runāju, jo skaidrs, ka valsts iejaukšanās brīvā tirgū ilgtermiņā nodarīs tikai kaitējumu, un tā saucamais cenu samazināšanas plāns ir mēģinājums lietot Padomju Savienības saimniekošanas metodes. Pirmkārt, īsti nekāda pamata valstij iejaukties nav. Ir argumenti, ka to var darīt ārkārtas situācijā, bet kur tad tāda ir? Atsaucoties uz ekonomista Mortena Hansena analīzi - jā, Austrumeiropā pārtikas cenu pieaugums ir augstāks nekā pārējā Eiropā, bet Latvija šajā ziņā nemaz nav pirmajā vietā, bet sestajā. Lietuvā un Igaunijā cenu pieaugums pat ir vēl lielāks laika posmā no 2015. līdz 2024.gadam. Latvija nav ne Baltijas, ne plašākā reģiona čempions cenu pieauguma ziņā. Latvija ir pa vidu, tad kādēļ mums ir ārkārtas situācija, bet citur nav?

Tā gan nevar teikt. Arī Lietuvas valdība pēdējā laikā ir aktualizējusi pārtikas cenu dārdzību un lēmusi izveidot institūciju nepārtrauktai pārtikas cenu dinamikas izsekošanai.

Padomes izveide vai piecenojuma regulēšana ir divas dažādas planētas. Jautājums par pārtikas cenām ir svarīgs visiem, sabiedrībai kopumā un katram, kas maksā veikalā par pirkumiem. Tādēļ ir vērts tajā iedziļināties, mēģināt saprast, vai tur ko var darīt un ko darīt, kādi ir cēloņi, nevis teikt, ka vainīgais ir tirgotājs, kuru tad no visām pusēm "nomocīt". Ir jāiedziļinās visā pārtikas piegādes un tirdzniecības ķēdē - tirgotājs veikalā cenu zīmi nenomaina tāpat vien. Garajā ķēdē ir ražotājs, audzētājs, transportētājs, glabātājs, izplatītājs, mārketings utt. Latvijā tā laikam ir politiskā tradīcija, un nav pirmā reize izvilkt populisma un skaļu lozungu kārti. Kad situācija ekonomikā ir nedaudz grūtāka, vēlēšanas nav tālu, tad var ķerties pie sliktajiem tirgotājiem un tautai sasolīt, ka tūlīt visu sakārtosim.

Ja, piemēram, mēs palūkojamies uz statistikas datiem, tad var labi redzēt, ka, ja iepriekš pārtikas patēriņa cenām bija līdzīgas tendences ar ražotāju cenām, bet pēdējos gados patēriņa cenu līkne ir krietni atrāvusies no ražotāju cenām.

Atsevišķus skaitļus analizēt ir sarežģīti. 2023.gads, kad bija augstākā inflācija, bija gads, kad "Rimi" nopelnīja vismazāk - peļņa bija 2,3%. Tik zema peļņa nav bijusi daudzus gadus iepriekš. Ne jau mēs cēlām cenas, bet pārsvarā cenas cēla ražotāji, piegādātāji, arī droši vien objektīvu iemeslu dēļ - energoresursu, izejvielu sadārdzināšanās dēļ. Teikt, ka mazumtirgotāji bija tie, kas ārkārtīgi nopelnīja un daudz vairāk, nekā ierasts, tā nav taisnība. Mēs nopelnījām mazāk, un arī piedalījāmies tajā, lai nodrošinātu zemākas cenas pārtikas pamata produktu grozam.

ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija šā gada sākumā ziņoja, ka pasaules pārtikas cenas 2024.gadā samazinājās par 2,1%, tikmēr Latvijā cenas turpināja augt.

Latvijā pārtikas inflācija pagājušajā gadā bija samērā zema jeb 2,5% (ieskaitot alkoholu un tabaku 3,64%), pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem. Turklāt pērn no apmēram 500 "Rimi" piegādātājiem ar cenu samazinājumu pie mums atnāca tikai divi. 2022.gadā inflācija bija tiešām augsta, bet pēc tam inflācija strauji samazinājās. Kāpēc Ekonomikas ministrija par šo nerunāja tad, kad inflācija tikai sākās, kad tā bija tiešām augsta - pāri 20%? Tad būtu saprotams, ka vajadzētu domāt, ko visi kopā varam darīt citādāk, bet šobrīd tādas situācijas vairs nav. Inflācija jau sen ir normālā līmenī, un nav nekādas ekstrēmas situācijas.

Ekonomikas ministrijas galvenais arguments pārtikas cenu samazināšanas plānam un nepieciešamajiem grozījumiem likumos bija, ka Latvijā ražotā pārtika tiek uzcenota ievērojami dārgāk nekā importa produkcija, kā to pētījumos secinājusi Konkurences padome (KP).

Vismaz daļa no KP pētījuma bija mums nesaprotama. Aplams ir secinājums, ka piecenojums importa produktiem ir zemāks nekā vietējiem produktiem. Ja mēs saliekam pilnīgi visu tirgu kopā vienā maisā, atrodam vienu piegādātāju, kuram viens importa produkts ir ar zemāku piecenojumu, bet citam tāds pats vietējais produkts ar augstāku piecenojumu, un tad paziņojam, ka visi tirgū tā dara, tad īsti korekti tas nav.

Piemērs ar rupjmaizi - "Rimi" veikalos importētas rupjmaizes nav. Tad kā var teikt, ka mēs importa rupjmaizi piecenojam zemāk nekā vietējo? Dati ir salikti vienā maisā un izdarīti secinājumi. Ir tirgotāji Latvijā, kas strādā ar daudz zemākām izmaksām un daudz vairāk produkcijas atved no ārvalstīm, bet ir tādi, kas tā nedara, kuri strādā ar vietējiem produktiem. Ja sāksim salīdzināt šo tirgotāju piecenojumus, tad tas ir nekorekti. "Rimi" veikalos var atrast preces ar negatīvu piecenojumu, ar vidēju piecenojumu, augstu - ar dažādiem. Ir aizmirsts paskatīties uz kopējo pelņu, ko tirgotājs nopelna un kurā brīdī kurš no tirgotājiem izmanto savas priekšrocības, jo mēs visi gribam paplašināt klientu loku ar piedāvājumu, kas pircējam ir interesants, patīkams un labs. Tādā veidā mēs mēģinām nopelnīt, kā to dara jebkurš uzņēmums, jo neviens nav bezpeļņas organizācija.

Ja Saeima pieņems grozījumus Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likumā, cik lielā apmērā jaunās likuma normas liks "Rimi" pārskatīt sadarbības līgumus ar piegādātājiem?

Tas nozīmē, ka kļūs dārgāk un vietējo preču mazāk. Ja mums ir neskaidri noteikumi, bet sods ir rēķināms desmitos miljonu eiro, tad pirmais solis ir mazināt riskus un sašaurināt piegādātāju loku. Ja ar katru piegādātāju ir jāveic milzīgs pētniecības darbs, jāizvērtē katrs pasūtījums, tad to darīt ar 400 piegādātājiem vai ar 100 ir ļoti liela atšķirība. Tad mēģina sašaurināt piegādātāju skaitu, jo katrs darījums un sadarbība ir sarežģīta, dārga, tā prasa resursus un enerģiju. Tas vien sašaurinās piegādātāju skaitu. Tad paliks stiprākie, jo mazie nevar piedāvāt tik plašu sortimentu kā lielie. Ja ražotājs spēj piegādāt plašāku sortimentu, tad ir lielākas izredzes palikt. Tā kā Latvijas ražotāju preču pašizmaksa pārsvarā nav lētāka kā importa, tad arī šajā ziņā rodas riski Latvijas ražotājam, vai viņi būs vairāk vai mazāk pārstāvēti veikalu plauktos. Biznesa loģika.

Mēs savu piedāvājumu vienmēr esam būvējuši lielā mērā uz vietējo piedāvājumu, īpaši svaigās pārtikas segmentā, kas ir maize, gaļa, piens, siers, kur vietējā produkcija ir ap 70%. Jaunie grozījumi padara riskantāku mūsu sadarbību ar mazākiem un sadrumstalotākiem piegādātājiem, un jau pieminētie sodi liks uzmanīties.

KP gan līdz šim nevienam nav piemērojusi arī spēkā esošo maksimālo sodu, kas ir 0,2% no apgrozījuma. Tad kāpēc jums ir jābaidās no 4%?

Tad man ir jāatbild ar pretjautājumu - KP ir informējusi, ka pagājušajā gadā neviena sūdzība par tirgotājiem nav saņemta, neviena lieta nav ierosināta un nevienam soda nauda nav piemērota. Tad kāpēc sods ir jāpalielina 20 reizes?

Tirgotāju pārstāvji valdības sēdē norādīja, ka šāds regulējums un valdības iejaukšanās ir pretējs Satversmei. Vai esat apsvēruši vēršanos Satversmes tiesā, ja šādi grozījumi tiks pieņemti arī Saeimā?

Tas nav izslēgts. Ja grozījumi tiks pieņemti tādi, kas nepamatoti ierobežos mūsu iespējas brīvi nodarboties ar uzņēmējdarbību, mēs, protams, tos apstrīdēsim. Šobrīd es īsti neredzu ne pamatojumu, ne izvēlēto izmaiņu pozitīvu ietekmi uz jebko. Jā, mēs varam runāt par niansēm, kā kaut ko var pielabot, bet šeit jau ir runa par radikālām izmaiņām, citādākiem biznesa spēles noteikumiem.

Mēs, protams, ceram, ka Saeimā vēl būs konstruktīvas diskusijas un mēs varēsim vēl vairāk izklāstīt savu skatījumu, taču, ja šādā veidā būs gan šie, gan nākamie likuma grozījumi, mēs apsvērsim savas iespējas. Uzcenojuma griesti un šāda veida regulācija mums neļauj brīvi nodarboties ar uzņēmējdarbību. Kāpēc pārtikas mazumtirdzniecība Latvijā ir tā nozare, kura jāmēģina bīdīt padomju laika stilā, ka mēs tagad jūs regulēsim un kontrolēsim? Es tam neredzu pamatojumu. Es neredzu, ka šie grozījumi kādam varētu nest labumu, varbūt tikai kādam pacelt politiskos reitingus.

Mēs varam kaut vai pieminēt pievienotās vērtības nodokli (PVN). Gandrīz visā Eiropā pārtikas precēm tiek piemērota samazināta PVN likme, tā nav tikai dažās valstīs, tostarp Latvijā. Jā, es saprotu, ka varbūt nevar visam, bet var iet arī mazākiem soļiem - atsevišķām precēm utt. Tomēr tas ir reāls instruments, kā samazināt pārtikas cenas. Nu kaut vai daudz piesauktie salīdzinājumi ar pārtikas cenām Polijā - tur PVN ir par 20% mazāks.

Vai piekrītat tam, ka tirgotāju vara šobrīd ir nesamērīga salīdzinājumā ar piegādātāju/pārtikas ražotāju varu?

Tā ir interesanta tēma. Sāksim no otra gala. Latvijas ražotāji kopumā saražo vairāk preču, nekā var ielikt jebkurā veikalā. Ja gribētu paņemt visu, mēs to fiziski nevarētu. Tad kā lai izvēlas, ko "jā" un ko "nē"? Ir jāgaida saraksts no Ekonomikas ministrijas, ko ņemt un ko nē? Tirgū ir konkurence. Ražotāju starpā ir konkurence, lai mēs izvēlētos labāko piedāvājumu gan mūsu pircējiem, gan tirgotājam. Tā vienmēr ir bijis, un tādi ir brīvā tirgus noteikumi. Tas, ka šajā procesā kādam kaut kas nešķiet labi, tā ir tikai Latvijā. Lietuvā un Igaunijā mēģinājumi katru problēmu risināt ar jauniem likumiem nav novēroti. Īpaši pārtikas mazumtirdzniecības nozarē Latvija ir čempione - tiklīdz kaut kas ir slikti, tā vajag mainīt likumus, vajag sliktos tirgotājus pārmācīt.

Ja tirgotājam plauktā fiziski vietas ir 10 tomātiem, bet piedāvā 20, kā izvēlēties? Nerīkos jau loteriju. Piegādātāji savā pusē piedāvā - būs lētāk, būs garāki termiņi, atvedīs ātrāk, tādējādi konkurences rezultātā, novērtējot pircēju pieprasījumu, tiek izdarīta izvēle.

Tas, ka mazajiem, vidējiem un lielajiem piegādātājiem vienus un tos pašus nosacījumus piemēro dažādi, tas nav korekti un tam es piekrītu. Piemēram, ja liels piegādātājs atsakās maksāt soda naudu 10%, bet mazajam piegādātājam tirgotājs to uzspiež - tas nav pareizi un tam piekrītu. Taču ir skaidrs, ka vienmēr būs neapmierinātība daļā piegādātāju, kuri nav tikuši veikala plauktā. Neapmierinātība būs vienmēr, bet, ja domā, ka pasūdzēsies kādā no ministrijām un ar likumiem varēs visu sakārtot, tad tas beigās novedīs pie slikta rezultāta gan patērētājam, gan pašam ražotājam. Ja ražotāji grib būt spēcīgāki šajā tirgū un vēl pārdot kaut ko uz citiem tirgiem, ar Latvijas ministru palīdzību viņi nekur netiks.

Tomēr jums kopā ar "Maxima" ir nospiedoša tirgus daļa un jūs varat ietekmēt tirgu.

Latvijā darbojas septiņi astoņi pārtikas veikalu tīkli. Mēs tirgū neesam tikai divatā. Turklāt reģionos, ja paņem nost Rīgu, tad situācija izskatīsies vēl citādāka. Man drīzāk ir jautājums, kādēļ netiek darīts viss iespējamais, lai Latvijai piesaistītu vēl kādu investoru, vēl kādu veikalu tīklu? Ir taču Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra, ir dažādas programmas un iniciatīvas. Mūsu uzdevums jau nav rūpēties, lai parādītos vēl kāds konkurents, par to būtu jārūpējas valstij.

Ražotāji ir arī minējuši par nesamērīgām sankcijām, ja ražotājs nepiegādā konkrētu daudzumu produkcijas, tad viņam tiek bargs sods, savukārt, ja tirgotājs nenopērk visu iepriekš plānoto un jau saražoto, pretējas sankcijas neseko. Pēc tam ražotājs preci var likt, kur grib.

Kā jau minēju, tās ir dažādas tēmas - cenas, vietējās produkcijas īpatsvars, ražotāju tirgotāju sadarbība. Šī, manuprāt, ir nodalāma tēma - vai tirgotāju un piegādātāja attiecības ir jāregulē, cik lielā mērā un kādā veidā.

Nevienā brīdī neatbalstu to, ka mēs vai jebkurš cits tīkls kaut ko apsola, ka to darīs, bet pēc tam atkāpjas - nē, mēs tagad nepirksim. Tā nav atbalstāma komercprakse, un tam es piekrītu. Jautājums, vai kāds to tik ļoti sola. Mēs jau arī nezinām, cik tos tomātus nopirks. Tirgotājam būtu brīnišķīga dzīve, ja zinātu, ka katru svētdienu atnāks 100 pircēji, katru stundu nopirks divus tomātus un piecas bietes. Bet tā nenotiek, varbūt cilvēks nopērk tikai divas bietes, varbūt nav atnācis vispār un aizgājis pie konkurenta, kur bietēm akcija. Arī tirgotājam ir riski, kurus savā pusē uzņemamies.

Latvijas Pārtikas tirgotāju asociācijas izpilddirektors Noris Krūzītis ir norādījis, ka grozījumi Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likumā palielinās pārtikas cenas, jo tirgotāji patlaban pamata grozam samazina cenu un tirgo to zem pašizmaksas, kā arī to, ka, ja uzcenojums būs jāvienādo, tad tirgotāji nevarēs pamata produktu grozu tirgot par šobrīd esošo cenu un pielīdzinās to augstākam uzcenojumam.

Pārtikas ražotāji konkurē savā starpā, lai nokļūtu mūsu plauktos, savukārt mēs konkurējam ar citiem tirgotājiem, lai pie mums atnāktu vairāk pircēju. Latvija ir diezgan cenu jūtīgs tirgus, ļoti liels īpatsvars ir akcijas cenu precēm. Skaidrs, ka katrs šajā akciju cenu ciklā mēģina ielikt kaut ko pēc iespējas lētāk, mēdz būt zem pašizmaksas, mēdz būt ar "nulles" uzcenojumu. Šīs cenas ir agresīvas, un to pircējs redz. Ja mēs sākam kaut ko darīt piecenojuma līmeņa regulēšanā un ja nosaka nediskriminējošu attieksmi un vienādu piecenojumu salīdzināmām precēm, tad automātiski cenas pieaugs. Ja sākas mēģinājumi no valsts puses regulēt cenas, tas ir pilnīgi nevajadzīgs un pat kaitniecisks process.

Piemēram, gandrīz nekas no lauksaimniecības precēm, kas ir ražotas Latvijā, nav lētākas par tepat netālajās valstīs ražoto. Ja tagad nosaka, ka visam jāliek vienāds uzcenojums, tad kā jūs domājat - kas būs visdārgākais veikala plauktā? Latvijas produkcija. Kā jebkurš uzņēmums mēs darbojamies ar dažādiem vienādojumiem, lai izpildītu dažādus mērķus - ir mērķi investoriem, ir mērķi pircējiem, ir mērķi arī citās jomās. Es šobrīd neredzu nevienu iemeslu, kāpēc lai valsts teiktu, ka šo jūs nedrīkstat darīt, neesmu dzirdējis nevienu argumentētu viedokli. Jā, protams, mēs nevaram ļaunprātīgi kaitēt piegādātāju biznesam, sasolīt brīnumus un tos nepildīt, tam piekrītu, bet izvelēties preces - vietējās, ne vietējās, ar kādiem uzcenojumiem… Kāpēc valstij šajā procesā būtu jāiejaucas? Šajā ziņā nav labāka instrumenta par konkurenci, kad arī pircēji gūst vislielāko labumu.

Tas par ko vajadzētu ministrijām domāt, kādēļ tirgū nenāk vēl kāds spēlētājs, kāpēc konkurence nekļūst vēl intensīvāka. Jaunajiem spēlētājiem, mēģinot saprast, kas notiek tirgū, viens no jautājumiem būs, kāda ir juridiskā regulācija un likumdošana. Un tad šāds regulējums noteikti atturēs no jaunu spēlētāju ienākšanas.

Un kā vērtējat plānus par zemākās cenas noteikšanu katrā preču kategorijā?

Jau šobrīd mēs piedāvājam pēc iespējas zemākas cenas mūsu pircējiem kādai precei katrā preču kategorijā. Kā jau minēju, tirgus ir ļoti jūtīgs uz akcijām un vairāk nekā puse apgrozījuma ir ar akcijas precēm. Ja tev nav agresīva piedāvājuma katrā kategorijā - gaļa, maize, siers, piens, augļi, dārzeņi -, tad vienkārši zaudē klientus. Asajā konkurences cīņā cenas diezgan tiek spiestas uz leju. Tieši kā ministrija "nospiedīs" vēl zemāk? Ja administratīvi pateiks, kā darīt, un tas mums radīs zaudējumus, tad ir divi ceļi - viss pārējais paliks dārgāk vai varbūt valdība grasās mums kompensēt šos zaudējumus. Tās ir nevajadzīgas kustības! Kāpēc lai konkurēšana tirgotājiem savā starpā pati par sevi nenodrošinātu zemākās cenas?

Ja mums sāk mēģināt uzspiest, piemērot vai pieņemt, mūsuprāt, muļķīgu, nevajadzīgu un pat kaitniecīgu regulējumu, tad, protams, meklēsim visus veidus, kas nav aizliegti. Jebkurš bizness tā darīs. Cik daudz administratīvā resursa tiek tērēts ministrijās tam, no kā beigās būs tikai skaļi lozungi? Kā lai pārtika kļūst par 20% lētāka, ja peļņa mūsu gadījumā ir tikai 2,3%?

Nākamais priekšlikums ir digitālā cenu salīdzināšanas rīka ieviešana.

Ar domu, ka šādam rīkam ir jābūt, viss ir kārtībā. Tomēr tādi rīki šodien jau eksistē. Ja valsts saka, ka izveidos savu rīku, ar ko tas būs labāks par privāto uzņēmumu uzturētajiem rīkiem? Kurā uzņēmējdarbības jomā valsts par privāto biznesu ir labāka, ātrāka, efektīvāka, rosīgāka? Jā, ir enerģētiskā drošība un tamlīdzīgas jomas, kur valsts iesaiste ir nepieciešama, bet vai tas ir vajadzīgs, lai salīdzinātu maizes cenas? To šodien jau var izdarīt! Tādi rīki pastāv, un tas ir apsveicami, bet kādēļ tur kaut kas ir jādara valstij?

Vēl ir priekšlikums aizliegt iznīcināt pārtiku, kurai tikko ir beidzies vai tūliņ beigsies derīguma termiņš, un nodot to labdarībai vai pārdot par ļoti zemām cenām. Piekrītat un atbalstāt?

Jebkas, ko mēs norakstām, ir mūsu tiešie zaudējumi, un kaut vai tikai šī iemesla dēļ vien mēs to cenšamies pēc iespējas minimizēt. Šobrīd mums jau darbojas vairākas programmas. Piemēram, ir preces ar oranžo uzlīmi, kurām tuvojas derīguma termiņa beigas, un mēs tām agresīvi samazinām cenas, lai būtu jānoraksta pēc iespējas mazāk. Un no šīm precēm apmēram 70% nopērk. Savukārt no tā, kas paliek pāri, absolūti lielākā daļa nonāk labdarības iniciatīvas "Paēdušai Latvijai" Pārtikas bankā.

Tādēļ visu to, ko rosina valdība, mēs jau darām. Tikko arī sadarbojāmies ar Zemkopības ministriju un Pārtikas un veterināro dienestu, kas izstrādāja noteikumus, kādai būtu jābūt pārtikas ziedošanai, kur tieši "Rimi" piemērs tika ņemts par pamatu. Pērn mēs ziedojām 747 tonnas, kas ir par 33% vairāk nekā iepriekšējā gadā, kas nozīmē, ka mēs pēdējos gados pārtikas ziedošanas kapacitāti esam ļoti kāpinājuši.

Turklāt tas, ko valstij gan vajadzētu darīt, ir labdarības organizāciju darbības stiprināšana. Tad, kad mēs pirms vairākiem gadiem nopietni pievērsāmies jautājumam par nepārdoto pārtikas preču ziedošanu, izrādījās, ka ir problēmas gan ar Ministru kabineta noteikumiem, kādas preces likums mums ļauj ziedot, gan ar labdarības organizāciju kapacitāti, lai šīs preces varētu paņemt pretī un nogādāt tiem, kam tās būtu vajadzīgas. Mēs ar šīm organizācijām ļoti nopietni paši strādājām, izglītojām, apmācījām, devām naudu, lai var algot šoferus, ko tik vēl nedarījām, lai šo tīklu paplašinātu. Kāpēc lai ministrijas rīkojums būtu efektīvāks? Tas, kur valsts devums tiešām būtu nepieciešams, ir darbs ar labdarības organizācijām, lai tām būtu transports, lai tām būtu saldētavas, lai būtu kaut vai minimāli algoti cilvēki. Valsts pusē ir tik daudz lietu, ko darīt. Kādēļ darīt to, ko var izdarīt pats tirgus?

Tā vietā vajadzētu stiprināt konkurenci. Kādēļ pie mums ir vājāka pirktspēja nekā Igaunijā un Lietuvā? Nu droši vien tas kaut kā ir saistīts ar investoru interesi un labi apmaksātu darba vietu esamību valstī. Es teiktu, ka ministrijām ļoti enerģiski vajadzētu rosīties tieši šajā lauciņā.

Jau pieņemti savukārt ir grozījumi Alkoholisko dzērienu aprites likumā, kas paredz, ka no 1.augusta spēkā stāsies izmaiņas alkohola tirdzniecības laikos. Ko darīsiet veikalos - norobežosiet alkohola pudeļu plauktus, mazākiem veikaliem mainīsiet darba laiku?

Mēs visu laiku pielāgojamies pircēju plūsmai. Mums jau tagad ir veikali, kuri, piemēram, vasarā strādā ilgāk, ziemā īsāku laiku, jo vienkārši nav tik daudz pircēju. Te būs tas pats. Ja kādā veikalā šī likuma grozījumu dēļ pēdējā stundā vai divās strauji samazināsies pircēju skaits, tad mēs saīsināsim darba laiku, jo kāda jēga turēt vaļā veikalu, ja nav pircēju. Ja pircēju plūsma īpaši nemainīsies, tad vienkārši norobežosim alkohola nodaļu. Turklāt kasēs ir datorsistēma un, pat ja kāds pudeli būs paņēmis un centīsies nopirkt, šādu pirkumu nebūs iespējams reģistrēt kasē. Tas jau darbojas arī šodien, jo pašlaik alkoholu drīkst pārdot līdz plkst.22, bet mums ir veikali, kas strādā līdz plkst.23.

Kā rīkosieties ar alkohola pasūtījumiem attālināti, kuriem tagad būs paredzēts, ka piegādi nevar īstenot ātrāk par sešām stundām no iegādes brīža? Vai tas neapgrūtinās loģistiku, jo jūs neesat specializētais alkohola tirgotājs un visdrīzāk, piemēram, vīna vai alus pudele būs tikai daļa no pasūtījuma?

Par to mēs vēl detalizēti neesam domājuši. Ir, protams, arī ātrie pasūtījumi, kuri ir jāpiegādā pusstundas vai stundas laikā, un šādos alkoholu tad nedrīkstēs iekļaut. Tomēr lielākā daļa no pasūtījumiem tiek izdarīti pietiekami laicīgi ar aprēķinu, ka paies zināms laiks līdz to piegādei. Iespējams, mēs pasūtīšanas sistēmā iestrādāsim brīdinājumu, ka bez tās vīna vai alus pudeles sūtījumu varēs saņemt ātrāk, bet ar šo pudeli būs jārēķinās ar vismaz sešām stundām.

Cik lielu daļu tirdzniecībā vispār veido alkohols?

Milzīgu izmaiņu, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem nav, tomēr ir redzams, ka arvien populārāks kļūst bezalkoholiskais vīns vai alus. Piemēram, alkoholisko dzērienu alternatīvu pārdošanas apjoms, salīdzinot 2022.gadu un 2024.gadu, ir pieaudzis par 53%. Tai pat laikā bezalkoholisko vīnu un dzirkstošo vīnu pieprasījums ir pieaudzis par 69%.

Šo grozījumu galvenais mērķis ir ierobežot alkohola impulsīvos pirkumus. Jūs paredzat, ka būs izmaiņas?

Es teiktu, ka impulsīvos pirkumus vairāk par šiem grozījumiem novērš jau pastāvošā kārtība, ka alkoholu veikalos vairs nevar novietot, piemēram, pie sieriem un tamlīdzīgi. Tas tiešām strādā. Vai kaut ko papildus dos tieši tirdzniecības laika ierobežošana? Mēs varam paskatīties uz Igaunijas pieredzi, un tā liecina, ka cilvēki vienkārši vienā reizē sāk iegādāties vairāk alkohola. Piemēram, ja ir gaidāma ballīte, tad vienkārši drošības labad iepērk vairāk. Diemžēl, ja ir nopirkts, tad, visticamāk, vairāk arī tiek izlietots.

Jau kādu laiku spēkā ir norma, kas prasa uz cenu zīmēm norādīt preču ražotājvalsts karodziņu vai nosaukumu. Kā jums ir klājies ar šīs prasības ieviešanu?

Tas sadārdzina procesu un ir tehniski sarežģīti - ir jāpielāgo sistēma, cenu zīmes ir jānomaina, pie tā strādā milzīga komanda. Mums pilnīgi visām precēm vēl tas nav izdarīts, jo ir pārejas periods līdz 28.februārim. Ja jautājums ir, vai šo karodziņu dēļ vairāk pērk Latvijas preces, tad es teikšu, ka nē. To mēs vispār neredzam.

Tātad šis galvenais mērķis nav sasniegts?

Es domāju, ka nē. Mēs neredzam, ka tagad būtu būtiski pieaudzis Latvijas ražojumu īpatsvars pārdošanas apjomā.

No mūsu pieredzes varam teikt, ka tas, kas uz pircējiem strādā, ir kampaņas par Latvijas precēm, kurās ir gan reklāmas, gan pievilcīgi piedāvājumi. Tikai cenu zīme ar karodziņu nav nekas tāds, kas būtiski veicina vietējo preču noietu.

Jūs paspēsiet visas jaunās cenu zīmes ieviest līdz februāra beigām?

Jā. 100% pašlaik vēl nav, bet ļoti daudzām precēm cenu zīmes jau ir nomainītas.

Protams, ir labi veicināt vietējo ražotāju preču noietu. Bet valsts puse šajā gadījumā vairāk varētu skatīties, kā veicināt un atbalstīt to, lai ražotāji būtu lielāki un stiprāki.

Ir ļoti labi redzams, ka pašlaik pircējiem svarīgākā ir zema cena. Mūsu dati liecina, ka 80% no reizēm, kad pircēji ienāk veikalā, viņu galvenā motivācija ir atrast iespēju par iegādātajām precēm ietaupīt naudu - cilvēki meklē akcijas preces, meklē lētākās preces. Tādēļ, ja pie Latvijas preces ir tikai karodziņš, bet cena ir augstāka nekā analogiem ražojumiem, tad pircēju izvēle būs kā nu kurā reizē. Tādēļ pamata jautājums ir vietējo ražotāju stiprināšana. Kaut vai vecais piemērs ar piena ražotājiem - cik uzņēmumu ir Igaunijā un Lietuvā, cik Latvijā? Jo mūsu uzņēmumi ir mazāki un sadrumstalotāki, jo mazākas ir izredzes, ka tie būs spēcīgi un spēs konkurēt ar cenu. Ja trīs mazi uzņēmumi katrs nopērk mocarellas siera gatavošanas aparātu, tad mums pēc tam tiek piedāvāti trīs dārgi mocarellas sieri. Nav jau mūsu darīšana regulēt citu dzīvi, bet jēdzīgāk būtu, ja šie uzņēmumi spēkus apvienotu. Jo tu esi lielāks un modernāks uzņēmums, jo tu pircējiem vari piedāvāt lētāku un labāku produktu.

Diemžēl mēs redzam, ka liela daļa vietējo ražotāju nekļūst lielāki, nepaliek ekonomiski spēcīgāki. Savukārt pārējā pasaule mainās.

Jūs ar valsts pusi vēl runāsiet par šī regulējuma uzlabošanu? Tomēr ir šie gadījumi, ka ražotājvalsti nemaz nav tik viegli noteikt, ir citas neskaidrības.

Mēs vienkārši izpildīsim to, kas likumā ir rakstīts. Pašlaik mūsu galvenais fokuss ir tie likumu grozījumi, par kuriem mēs runājām sākumā, un nākamās paketes. Ja mums kāds prasīs viedokli vai vērtējumu, kādi ir rezultāti karodziņu ieviešanai cenu zīmēs, tad mēs to, protams, sniegsim, bet šobrīd citi jautājumi ir svarīgāki.

Kā kopumā pašlaik var raksturot cilvēku iepirkšanās paradumus?

Veikalos ir ļoti augsts akciju īpatsvars. Vidējā pirkuma vērtība pēdējos gados ir stabila, kas piedzīvotās inflācijas kontekstā nozīmē, ka cilvēki vai nu pērk mazāk, vai nu lētākas preces, vai nu izvēlas mazākus iepakojumus. Kā jau es minēju, 80% no iepirkšanās reizēm galvenais mērķis ir iepirkties pēc iespējas optimālāk, par nepieciešamajiem produktiem izdodot pēc iespējas mazāk naudas.

Parasti pārtikas tirgotājiem pļaujas laiks ir Ziemassvētki un Jaunais gads, kad visi klāj svētku galdus. Kādi tie bija šoreiz, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem?

Protams, ka decembrī, salīdzinot ar iepriekšējiem mēnešiem, ir spēcīgs noieta pieaugums, bet, ja to salīdzinām ar iepriekšējiem gadiem, tad rezultāti ir diezgan līdzīgi, kas nozīmē, ka cilvēki svētkus tomēr grib svinēt. Drīzāk mēs šur un tur reģionos jūtam cilvēku skaita kritumu.

Kā jūs pašlaik vērtējat konkurenci mazumtirdzniecībā? Piemēram, "Lidl" turpina paplašināt veikalu tīklu.

Protams, ka ikviens jauns veikals rada ietekmi tirgū un it īpaši konkrētajā apkārtnē. Šī konkurence ir ar visiem tirgus dalībniekiem un notiek nepārtraukti.

Es jau pieminēju cilvēku skaita kritumu šur tur reģionos, kas nozīmē, ka, ja kāds ārpus Rīgas pašlaik grib atvērt veikalu, tad tas ir ļoti jāapsver, jo katram veikalam, lai tas spētu pastāvēt, ir nepieciešams zināms pircēju skaits.

Jūs kādu veikalu domājat slēgt?

Pagājušajā gadā mēs slēdzām divus veikalus - Saldū un eksperimentālo mazo veikalu, ko bijām izveidojuši Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā. Saldū mums ilgstoši bija divi veikali netālu viens no otra, un vienā brīdī kļuva skaidrs, ka pietiek ar vienu. Tomēr šīs izmaiņas notiek visu laiku, kaut kur veikalu vajag slēgt, kaut kur atvērt, kaut kur samazināt, kaut kur paplašināt.

Pērn mēs atvērām veikalus Rīgā - Sadovņikova ielā, Ķīšezera ielā, tirdzniecības centrā "Teika Plaza" -, Saulkrastos.

Vienmēr aktuāls jautājums ir, vai nav gaidāmas kādas izmaiņas ar "Rimi" lielveikalu tirdzniecības centrā "Akropole Alfa", kuru pirms zināma laika iegādājās "Maxima" tīkla īpašnieki. Nekādu izmaiņu nav, esošais telpu nomas līgums turpinās?

Pagaidām viss notiek līguma ietvaros.

Vai veikala atvēršana tirdzniecības centrā "Teika Plaza", kas arī atrodas Brīvības gatvē, nav zināma veida nodrošināšanās gadījumam, ja līgums "Alfā" tiek lauzts pirms laika?

Nē. Priekš pārtikas tirdzniecības šie veikali atrodas tomēr pietiekami tālu un pretējās ielas pusēs. Satiksme Brīvības gatvē ir intensīva, un, ja brauc "Alfas" virzienā, tad iegriezties "Teika Plaza" un pēc tam atgriezties iepriekšējā braukšanas virzienā ir vesels piedzīvojums. Tādēļ šī veikala pircēju mērķa grupa ir cita.

Tomēr skaidrs, ka veikalu paliek vairāk un katram tirgotājam ir jāizvērtē, kur to atvērt, kur nē.

Vai varat atklāt, kādas šogad ir plānotas investīcijas?

Mēs šogad plānojam atvērt jaunus veikalus, skaitu gan vēl neatklāšu, bet tās būs lielākās investīcijas. Tāpat mēs turpinām modernizēt tehnoloģijas. Piemēram, aktīvāk ieviešam pašapkalpošanās kases, kurās var norēķināties arī ar skaidru naudu. Mums ilgu laiku šādu pašapkalpošanās kasu nebija vispār, bet izskatās, ka pircēju daļa, kas norēķinās ar skaidru naudu, nesamazinās tik strauji, kā tas tika prognozēts kādreiz.

Katru gadu tiek modernizēti arī esošie veikali, mainām dzesēšanas sistēmas uz videi draudzīgākām, tāpat paplašinām iespējas izmantot pašapkalpošanās skenerus un "Skenē ar telefonu".

Kāda situācija ir ar darbiniekiem? Tos ir pietiekami viegli atrast?

Mums nekad nav bijis tā, ka cilvēku vairs nevajag, brīvas vakances ir vienmēr, bet nav arī tā, ka mēs nevarētu nokomplektēt komandas darbam veikalos. Tādēļ es teikšu, ka situācija ir stabila. Protams, ir vietas, ir brīži, kad ir grūtāk, bet kopumā situācija ir stabila. Daudz ir atkarīgs no konkrētā veikala lokācijas.

Kāds jums pagājušais gads ir bijis darbības rādītāju ziņā?

Pagājušā gada darbības rezultātu audits vēl nav beidzies. Tomēr jau varu teikt, ka pamata lietās mums savus mērķus ir izdevies sasniegt.

Peļņa ir?

Peļņa ir.

Kādas ir prognozes par šo gadu?

Pagaidām nekas neliecina, ka tirgū varētu notikt lielas izmaiņas. Tomēr, ja tiks pieņemti nepārdomāti grozījumi likumos, tad tie var radīt iepriekš neplānotus attīstības virzienus tirgū, spiedīs tirgotājus izvērtēt savus partnerus utt. Tas, protams, var ietekmēt šī gada rādītājus, un es ceru, ka tā nenotiks.