Bezmiegu cilvēki lielākoties "sagādā sev paši", uzskata psihiatre

Bērziņa norāda, ka hronisks bezmiegs ir diagnoze, kas attiecināma tad, ja cilvēkam ir grūti iemigt ilgāk par pusstundu, viņš naktī mostas un nespēj atkal aizmigt, no rīta pamostas agrāk, nekā vajadzētu, nākamajā dienā slikti jūtas, ir grūti koncentrēties un pasliktinās atmiņa.

Ja šādi simptomi atkārtojas vismaz trīs naktis nedēļā katru nedēļu vismaz triju mēnešu garumā, pamatoti runāt par hroniska bezmiega diagnozi. Savukārt, ja miega traucējumi ilgst divas trīs nedēļas, bet ne ilgāk par mēnesi, var runāt par akūtu bezmiegu, kas lielākoties ir reakcija uz kādu krīzi. Tāpat bezmiegs var būt arī fizisku saslimšanu līdzgaitnieks, tāpēc, saskaroties ar ilgstošu bezmiegu, ir vērts pārbaudīt veselību.

Tomēr, viņasprāt, visbiežāk akūtu bezmiegu izraisa dzīvesveida izmaiņas, dažādi stresa faktori, izdegšana vai sarežģījumi attiecībās, savukārt hronisku bezmiegu - cilvēka uzvedība un domāšana, tostarp trauksme, ko cilvēks pats sev rada.

Bērziņa norāda, ka viena no apšaubāmākajām metodēm cīņā ar bezmiegu ir centieni agrāk iet gulēt vai par katru cenu censties iemigt, jo tas padarīs cilvēku aizvien trauksmaināku. Viņas ieskatā, kļūdaini ir arī censties kompensēt miega trūkumu ar diendusu vai ilgāku gulēšanu brīvdienu rītos, jo tādējādi cilvēks traucēs savas miegainības krāšanai dienas laikā un homeostātisko miega regulācijas mehānismu darbībai.

Vienlaikus miega darbību ietekmē arī alkohols, kofeīns, trekni vai sāļi ēdieni, nepietiekama telpu vēdināšana, pārāk silta guļamistaba, vai arī ekrānu lietošana pirms miega.