"Cilvēks trauksmē ir ļoti ievainojams." Saruna par maģiju un psihoterapiju

Varbūt mēs visi esam vienkārši piedzimuši ar maģisko domāšanu, citiem vārdiem sakot, vēlmi un spēju ticēt pasakām?

Ir pierādīts, ka ģenētiskais komponents, kas mūs vilina ticēt maģiskajam, pārdabiskajam, ir kādi 20–30 procenti. Pārējais ir tas, ko mēs apgūstam dzīves laikā. Ir cilvēki, kuri iziet cauri dažādām dzīves grūtībām un tik un tā uz dzīvi skatās racionāli, un ir cilvēki, kuri smagos brīžos parasti izvēlas alternatīvu pieeju. Sapņi un mīti dažādās tautās un kultūrās ir līdzīgi, tā ka kaut kas evolucionārs tajā ir.

Pamatā cilvēki pievēršas maģiskajam un pārdabiskajam tāpēc, ka tas sniedz drošības sajūtu un izskaidrojumu. Ir kaut kādi likumi un noteikumi, ir kāds spēcīgāks, varošāks, varenāks par mani – un es varu justies droši. Tas iedod tādu kā rāmi.

Dzīves laikā ir notikumi, kas šo sajūtu var pastiprināt. Ir pētījumi par to, ka PSRS sabrukuma laikā pastiprinājās maģiskā domāšana. Kovida pandēmijas laikā pieauga cilvēku skaits, kuri tic sazvērestības teorijām. Maģisko domāšanu veicina arī nedrošība pasaulē, kari, politiskā situācija.

To redzu darbā ar pacientiem: kad ir kāda situācija, kas rada nezināmā trauksmi, maģiskais iedod izjūtu par paredzamību un skaidrību. No visiem trauksmes veidiem tieši trauksmi par nezināmo cilvēkam ir visgrūtāk paciest. Zinātniski pierādīts, ka, sastopoties ar nezināmo, trauksmes stresa hormons kortizols ir visaugstākais. Nezināmā situācija spiež meklēt kaut kādu izskaidrojumu, kaut kādu iznākumu.

Ir cilvēki, kuriem ir izteikts ārējās kontroles lokuss. Piemēram, ir cilvēki, kuri bieži saka: nu es jau gribētu, ja būtu tādi un tādi apstākļi, tad es kaut ko varētu. Vai: es jau tā gribētu, bet man tāds priekšnieks - vai vīrs, vai sieva utt. Vai: es jau no laukiem, es jau... Vārdu sakot, cilvēks visu atbildību uzliek ārējiem apstākļiem – to sauc par ārējās kontroles lokusu. Šādi cilvēki biežāk notic dažādiem maģiskās domāšanas fenomeniem. Jo tad nav jāpieņem lēmumi, jāizjūt atbildība.

Ārējās kontroles lokuss, nezināmā trauksme – šie divi aspekti mūsdienās ļoti izteikti iznāk uz āru. Jo mēs esam apstākļos, kad tiešām daudz ko nezinām, atrodamies sarežģītā ģeopolitiskā situācijā, vēl arī finansiālā situācija un viss pārējais – tas tiešām prasa daudz emocionālo resursu.

Arī racionāli domājoši cilvēki īpaši emocionālos brīžos var pārslēgties uz ticību maģiskajam. Cilvēka psihe neapzināti cenšas meklēt cēloņu un seku sakarības. Ja mēs kaut ko nespējam izskaidrot racionāli, tad bieži vien nemeklējam zinošus ekspertus, neiedziļināmies fizikā, bet meklējam kādu vai kaut ko, kas izskaidro nezināmo ātrāk, kas bieži ir tas pārdabiskais, kaut kas augstāks par mums. Un tad iestājas selektīvā uztvere, kas arī ir smadzeņu funkcija. To var aprakstīt ar vienkāršu piemēru. Bieži, kad sievietes kļūst par grūtniecēm, saka: visur redzu tikai grūtnieces. Vai, piemēram, gribam pirkt jaunu mašīnu konkrētā krāsā – un pēkšņi apkārt redzam tikai to mašīnas modeli un tikai tādā krāsā.

Tas notiek tāpēc, ka noteikta mūsu smadzeņu struktūra šos signālus palaiž līdz mūsu apziņai. Konkrētu informāciju uztveram selektīvi un spēcīgāk – kaut arī grūtnieču cik bija, tik bija, un arī to mašīnu ir tik, cik ir. Mēs vienkārši esam uz kaut ko nofokusēti. Tas pats, kas ar pilnmēnesi. "Šādi notika, un tas bija pilnmēnesī." Un turpmāk mēs neapzināti gaidām: aha, tagad atkal ir pilnmēness, kas te tagad notiks. Prāts nespēj salikt kopā to, ka īstenībā tu biji kašķīgs arī aizvakar. Un pirms nedēļas. Bet fokusu uzliekam uz pilnmēnesi.

Selektīvā uztvere ir tā, kas bioloģiski pastiprina maģisko domāšanu. Tāpēc arī tas ir tik sarežģīti: ja cilvēks ir dziļi iegājis horoskopos, astroloģijā un tādās lietās, viņš visu caur to prizmu arī redz. Viņš pamana dažādas sakarības, kas viņam pašam šķiet loģiskas, bet pēc dabas un fizikas likumiem neiet kopā. Un, ja kāds teiks – nē, paskaties, varbūt ir kāds cits iemesls kādām situācijām, būs milzīga pretreakcija: nu ja, tu mani centies pārvilināt, nu jā, tā jau jūs darāt...

Un tad gaišreģis vai zīlnieks šo viņa sajūtu vēl pastiprina un apstiprina.

Tā tas darbojas. Cilvēks atnāk ar kaut kādu problēmu, kuru nevar atrisināt, vai ir situācija, no kuras nevar saprast, kā iziet ārā. Tas rada trauksmi. Bērni trauksmē vienmēr meklē mierinājumu – un tāpat arī pieaugušie trauksmē meklē kādu, kurš zinās, kas jādara.

Atnākot pie kāda, pieņemsim, zīlnieka, – pretī ir pārliecināts cilvēks, kurš visu zina, kurš ir harismātisks, ar savu nostāju, kurš rada sajūtu, ka viņam var uzticēties. Viņš pasaka kaut ko tādu, kas apstiprina manu pārliecību, man liekas, ka viņš man palīdz saprast, kas man jādara, – un šis trauksmes loks ir ar patīkamu noslēgumu. Viss atrisinājies, manai trauksmei ir izskaidrojums.

Te ir runa par emocijpratību. Trauksmes stāvoklis – tas nozīmē, ka cilvēks jūt briesmu, apdraudējuma risku. Bieži vien cilvēkiem ir grūti saprast, kāpēc ir šis satraukums, jo trūkst pieredzes un prasmju izprast savas izjūtas. Cilvēki vēršas pie ezoteriķiem trauksmes, bezspēcības, bezpalīdzības, izmisuma, sēru reakcijās. Ir grūti izturēt un pašam izprast šīs jūtas: kāpēc es šādi jūtos un cik mana izjūta pret šo situāciju ir samērīga. Varbūt ir normāli šādi justies un tam vienkārši jāiziet cauri. Bet, ja cilvēkam šī piedzīvotā emocija ir neizturami grūta, viņš meklē risinājumus.

Cilvēks trauksmē ir ļoti ievainojams – ja mēs vēršamies pēc palīdzības, mēs dabiski uzticamies autoritātei. Jo augstāk tā autoritāte sevi pozicionē, jo ticamāk – liekas: nu tad tur ir "taisnība"... Un tie skaidrojumi bieži vien izklausās tiešām loģiski, piemēram, ka planētas nostājas tādā un tādā kārtībā un tad tas kaut ko ietekmē. Patiesībā, ja fiziķi to izskaidro – nekas tur neko neietekmē. Bet daudzi racionāli domājoši cilvēki ar eksaktām zināšanām pievēršas astroloģijai vai reliģijai – jo tie argumenti it kā izklausās loģiski un pamatojumu bāze arī it kā ir. Bet jāsaprot, ka vajadzība un vēlme ticēt maģiskajam mūsos ir, un, ja tam vēl nāk klāt kontroles zuduma sajūta un neskaidrības trauksme par kaut kādiem dzīves notikumiem, tad prāts var nošķelt kādu daļu. Jo izklausās taču loģiski tie astronomijas vai reliģijas argumenti. Un ir grūti parādīt, ka tā viena daļa, ko prāts izvēlējies pieņemt, fizikas likumiem nepakļaujas. Te notiek informācijas selektēšana, un kontakts ar realitāti tiek ietekmēts – tas tiek sagrozīts. Bet pašam cilvēkam to ir grūti saprast.

Un arī pārliecināt viņu bieži nav iespējams. Gadās, ka tuvs cilvēks, kā tautā mēdz teikt, "aiziet ciet", akli tic astrologam, zīlniekam vai kādam citam ezoterikas jomas "speciālistam", reizēm pat atdod viņam visu naudu un neklausās nevienā saprāta balsī no malas. Ko darīt, kā ar tādu cilvēku runāt?

Kad nonāk līdz tādam līmenim, tas ir sarežģīti, tad jau runa ir par atkarīgu personību. Un nevajag nemaz astrologu – reizēm sievietēm ir grūti kleitu nopirkt bez draudzeņu komentāra. Būtībā tas ir tas pats. Tīri sadzīviski cilvēks nespēj izdomāt, ko es pirkšu, ko es ēdīšu, ja man kāds nepasaka. Ezoterikas gadījumā – cilvēks atbildību par savu dzīvi pārnes uz astrologu. Tā atkal ir trauksme: bail uzņemties atbildību, jo tad būs nosodījums, kauns, vainas izjūta – dažādas jūtas.

Šajā gadījumā ir runa par atkarīgu personību – atkarīgu no attiecībām. Ja nav otra, kurš pasaka, ko darīt, es nevaru pieņemt lēmumu, man vajag kādu, kas pasaka.

Ja cilvēks jau nonācis līdz tādai stadijai, kā jūs aprakstījāt, tas ir sarežģīti. "Ko tu dari, kur tu ej" – tādi teicieni nepalīdzēs. Te drīzāk noderētu tādi novērojumi, piemēram: "Tu ļoti bieži vērsies pie šī speciālista, par ko jūs runājat? Kas tevi pamudināja vērsties pēc šādas palīdzības? Kas, tavuprāt, tev šajā procesā palīdz?" Jautājumi ar fokusu uz cilvēka izjūtām, runāt par to, kas cilvēkam dzīvē noticis, kādas jūtas mudinājušas vērsties pie tā ezoterikas speciālista. Ja cilvēks sāk runāt par savām jūtām, tad jau labāk var saprast, kā ar viņu tālāk runāt. Svarīgi ar cilvēku runāt par to, kas viņam lika tādu izvēli veikt, mierīgi pārrunāt, kā tas ir noticis: jā, tu aizgāji pie ārsta un tad tu gāji pie tantiņas, un izskatās, ka saruna ar tantiņu tev bija svarīgāka – vai vari padalīties, kas šo izjūtu radīja? Un tad jau tālāk var saprast, vai cilvēkam ārsts nav palīdzējis vai komunikācija nav bijusi laba, un ko var viņam ieteikt pamēģināt.

Skaidrs, ka agresija raisīs ļoti lielu pretestību, tāpēc pieeja ir caur izpratni, caur vēlmi izprast.

Jāsaprot arī, ka ne visus var izglābt. Tā ir realitāte. Ir svarīgi pašam novilkt savu robežu un nosargāt to. Tas ir līdzīgi kā ar atkarībām: cilvēks var izkāpt ārā no atkarības tad, kad viņš sasniedz bedres dibenu. Kamēr viņš pats nesaprot, kamēr ir noliegums, ir grūti palīdzēt. Reizēm jāsaprot, ka nevar palīdzēt tam, kurš negrib, ka viņam palīdz. Ir svarīgi nosargāt sevi.

Kas ir tie argumenti, kāpēc cilvēkam vajadzētu izvēlēties speciālistu ezoterikas pseidospeciālista vietā? Teiksim, vai psihoterapeits cilvēkam var palīdzēt labāk nekā ekstrasenss?

Kaut kādā ziņā psihoterapeits nevar palīdzēt labāk nekā ekstrasenss. Mēs neteiksim, ko cilvēkam darīt. Mēs drīzāk jautāsim, kas rada jūsu izjūtas, un tā nezināmā trauksme drīzāk būs kā pieredze, kā to izturēt un izprast, kas tajā ir tik sarežģīts. Cilvēks nonāks kontaktā ar savām izjūtām un analizēs, kāpēc viņam ir nepieciešamība paļauties uz citiem, nevis uz saviem spēkiem.

Psihoterapija vērš cilvēka fokusu uz sevi un uz problēmas izpratni. Ja cilvēks ir ciešanās, ir svarīgi izprast, par ko šīs ciešanas ir un kas dod izjūtu, ka šīs ciešanas ir nepārvaramas. Ja ir kādi zaudējumi, psihoterapija var palīdzēt veselīgā veidā izsērot, ja ir krīze, mēs varam palīdzēt iziet cauri krīzei, atrodot adaptīvas pieejas. Lai no krīzes iznāktu ārā, psihoterapija var palīdzēt – analizējot, izpētot sevi, dabūt to spēku un apziņu, ka varu ar šo situāciju tikt galā, to izturēt un atrast veidus, kā dzīvot tālāk.

Tāpat psihoterapijā pie ārsta psihoterapeita tiek izvērtēts, vai pacientam nav depresija, kādi personības traucējumi vai citi psihoemocionāli traucējumi. Reizēm psihoterapeits strādā komandā kopā ar psihiatru. Diemžēl vēl joprojām cilvēkiem ir bail vērsties pie speciālistiem stigmu dēļ – mani sazāļos, teiks, ka esmu traks. Tās ir stigmas, un mūsdienu ārstēšana krietni atšķiras. Tiek pētīts, tiek mēģināts saprast. Psihoterapeits nedod padomus, bet uzdod jautājumus. Cilvēkam pašam jāatrod atbildes, bet mēs esam, lai palīdzētu atrast pareizo virzienu.

Sanāk, ka pie psihoterapeita cilvēkam pašam jāstrādā.

Jā. Psihoterapija nav maģija. Izmaiņas nenotiek maģiski. Terapijā neapzinātais tiek padarīts par apzinātu caur analītisku pieeju. Un, ja cilvēks kaut ko apzinās un spēj analizēt sevi, viņš var sākt veikt citas izvēles un attiecīgi savā dzīvē justies apmierināts un gandarītāks. Bet tas, protams, prasa resursus. Ne visi cilvēki katrā savas dzīves brīdī ir gatavi darbam ar sevi. Reizēm ir nepieciešams laiks, lai tam saņemtos – lai saņemtos pamatīgam darbam.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild TVNET GRUPA. #SIF_MAF2024