Video ⟩ "Aiz priekškara": propagandisti svin Ziemassvētkus ar stāstiem par "svēto" karu Ukrainā (2)

Tāpat šajos svētkos bija kāda epizode, kas apliecina, ka Krievija pārkāpj sekulāras valsts ietvaru, kur laicīgā vara ir nodalīta no baznīcas. Proti, Krievijas diktators Vladimirs Putins Ziemassvētkos lūdza savu "ideoloģisko klēpja sunīti" patriarhu Kirilu iesvētīt krustiņus un ikonas, kuras dāvinās Ukrainā karojošajam komandējošajam sastāvam.

Zīmīgi, ka krustiņos bija iegrebti Putina iniciāļi. Šādi nerīkotos neviens Rietumu pasaules līderis. Reliģisku kulta priekšmetu papildināšana ar laicīga "valdnieka" iniciāļiem ir tieša atsaukšanās uz monarhijām, kur laicīgā vara nebija nodalīta no baznīcas un kas mūsdienu Rietumu demokrātijās ir uzskatāms par absolūtu anahronismu.

Krievijā pareizticīgā baznīca, īpaši kopš kara sākuma 2022.gadā, ir uzskatāma par Kremļa piedēkli, kas dod ideoloģisko un garīgo pamatojumu iebrukumam Ukrainā. Tādēļ ir vērts palūkoties uz baznīcas un reliģijas lomu Krievijas valsts ideoloģijas formēšanā.

"Pareizticīgais šariats"

Jau kopš Krievijas iebrukuma Krimā 2015.gadā aizvien lielāka loma autoritārajā un asiņainajā režīmā bija pareizticīgajai baznīcai un tās garīgajam līderim patriarham Kirilam. Turklāt baznīcas loma un uzdevums ir visnotaļ vienkāršs - sniegt garīgo pamatojumu gan cenzūrai un represijām pret citādi domājošajiem, gan kopš 2022.gada 24.februāra attaisnot iebrukumu Ukrainā.

Attaisnojums karam, cenzūrai un represijām ir atrasts nepieciešamībā aizstāvēt "tradicionālās vērtības", tādējādi pretstatot sevi "deģenerētajiem" liberālajiem Rietumiem.

Ir vērts uzskaitīt, kādas tradicionālās vērtības 2022.gadā sarakstā ielika Krievijas Kultūras ministrija: dzīvība, cieņa, cilvēktiesības un brīvība, patriotisms, pilsoniskā apziņa, kalpošana Tēvzemei, atbildība par Tēvzemes likteni, augsti morāles ideāli, stipra ģimene, radošs darbs, garīgā prioritāte pār materiālo, humānisms, žēlastība, taisnīgums, kolektīvisms, savstarpēja palīdzība, savstarpēja cieņa, vēsturiskā atmiņa, paaudžu nepārtrauktība, Krievijas tautu vienotība.

Savukārt Krievijai svešas vērtības, par kuru popularizēšanu draud kriminālatbildība, ir šādas: egoisma kults, visatļautības kults, amoralitātes kults, patriotisma ideālu noliegšana, kalpošanas Tēvzemei ideālu noliegšana, vairošanās ideālu noliegšana, radošā darba ideālu noliegšana, Krievijas pozitīvā ieguldījuma pasaules vēsturē ideālu noliegšana, Krievijas pozitīvā ieguldījuma kultūrā ideālu noliegšana.

Kultūras ministrija minējusi arī galvenos apdraudējumus tradicionālajām vērtībām: ekstrēmistisku organizāciju aktivitātes, teroristu organizāciju darbība, ASV darbības, ASV sabiedroto rīcība, transnacionālo korporāciju darbības, ārvalstu bezpeļņas organizāciju darbības, izglītības reformas, kas veiktas, neievērojot tradīcijas, reformas zinātnes jomā, kas veiktas, neievērojot tradīcijas, kultūras reformas, kas veiktas, neievērojot tradīcijas, reformas informācijas pasākumu jomā, kas veiktas, neievērojot tradīcijas.

Kā redzams, līdz ar šiem uzskaitījumiem Kremlis ir izveidojis ietekmīgu, ideoloģiski pamatotu instrumentāriju jebkādu brīvību apspiešanai. Turklāt pareizticīgā baznīca no savas puses to visu "svētī" un ideoloģiski attaisno.

Par traģisku kuriozu ir uzskatāma pagājušās nedēļas ziņa, ka Jekaterinburgas un Verhoturjes metropolīts Jevgeņijs, tiekoties ar reģionālo plašsaziņas līdzekļu vadītājiem, ierosināja katra medija redakcijas vadībā iecelt priesteri. Pēc metropolitēna teiktā, šāda prakse jau ir ieviesta augstskolās, un, pateicoties tam, ir izdevies iegūt "spilgtus un abpusēji iepriecinošus rezultātus".

Pazīstamais rakstnieks Boriss Akuņins, kurš jau ilgstoši dzīvo ārpus Krievijas un kura grāmatas ir aizliegts izplatīt Krievijā, ir izteicies, ka valstī valda "pareizticīgais šariats".

Savukārt Kremļa saimnieks pērnā gada pavasarī paziņoja, ka "es gribu atsaukties uz maršalu Minihu, kas teica, ka Krieviju pārvalda Dievs, jo citādi nav iespējams izskaidrot, kā šāda valsts pastāv".

Pat islāmticīgo čečenu specvienības "Ahmet" komandieris Apti Alaudinovs teju katrā uzstāšanās reizē propagandistu šovos ir apgalvojis, ka karš Ukrainā ir teju mitoloģiska sadursme starp Dievu (lasi, Krieviju) un Sātanu (lasi, Rietumiem).

Līdz ar to Baznīca cenšas sabiedrībai iedvest mesiānisma un misijas apziņu, kas, protams, ir arī viltīgs propagandas instruments, jo varai var kļūt bīstama tauta, kura neredz jēgu ciešanām un daudzajiem kritušajiem. Savukārt, ja sabiedrībai tiek iestāstīts, ka tā ir "Dieva tauta" ar vēsturisku misiju glābt pasauli, cilvēki iegūst jēgu visam notiekošajam un vēl jūtas pateicīgi varai.

Baznīca ir līdzvainīga kara noziegumos

Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja ir aicinājusi visas valstis uzskatīt patriarhu Kirilu un viņa baznīcas vadību par Vladimira Putina režīma paplašinājumiem un izturēties pret tiem kā līdzvainīgajiem kara noziegumos un noziegumos pret cilvēci.

"Baznīca ir Vladimira Putina režīma ideoloģisks paplašinājums, kas ir līdzvainīgs kara noziegumos un noziegumos pret cilvēci, kas veikti Krievijas Federācijas un "krievu pasaules" (russkij mir) ideoloģijas vārdā," teikts asamblejas paziņojumā.

Savukārt domnīca "Reuters Žurnālistikas studiju institūts" pērn publicēja rakstu ar zīmīgu nosaukumu "No kanceles līdz propagandas mašīnai: Krievijas Pareizticīgās baznīcas loma Putina karā". Tajā teikts, ka pareizticīgās baznīcas un tās patriarhāta līdzdalības apmērs Krievijas kara propagandas aparātā ir bijis kliedzošāks, nekā varēja paredzēt pat vissamiernieciskākais novērotājs.

Patriarhs Kirils krievu pasaules konceptu pārnesa uz sakrālo sfēru, attēlojot Krieviju kā tradicionālo kristīgo vērtību aizstāvi uz Rietumu liberālisma un morālā relatīvisma fona.

""Russkij mir" koncepcija pārsniedz ģeogrāfiskās robežas, aptverot ne tikai Krieviju, bet visas teritorijas, kas saistītas ar vēsturisko Krievijas ietekmi, tostarp Ukrainu. Attēlojot Ukrainas konfliktu kā cīņu par Krievijas civilizācijas dvēseli, Kirils ir faktiski svētījis karu, piešķirot tam dievišķas leģitimitātes ietvaru," teikts rakstā.

Vienlaikus tiek uzsvērts, ka attiecības starp patriarhu Kirilu un Putinu pārsniedz tradicionālās baznīcas un valsts mijiedarbības robežas. Lai gan Kirilu ir viegli uztvert kā vienkāršu bandinieku Putina politiskajā spēlē, realitāte ir daudz sarežģītāka. Baznīca ir izmantojusi savu morālo autoritāti, lai atkārtoti nostiprinātos pēcpadomju sociālajā vidē, aizstāvot pareizticīgo vienotību un Krievijas imperiālismu.

"Patriarhs Kirils karu Ukrainā savos sprediķos ir iztēlojis kā metafizisku cīņu, pozicionējot Krieviju kā garīgu un svētu nāciju pretstatā grēcīgajiem un velnišķajiem Rietumiem. Viņš ir saistījis karu ar kosmisku labā un ļaunā cīņu, paaugstinot Krievijas lomu par dievišķu misiju. Šis stāstījums ne tikai dēmonizē Rietumus, bet arī attēlo Ukrainu kā instrumentu, ko Rietumu lielvaras izmanto pret Krieviju," vērtē domnīca.

Rakstā arī atgādināts, ka pēc Krievijas paziņojuma par mobilizāciju 2022.gada septembrī Kirila retorika par upurēšanās dzimtenes labā nozīmi pastiprinājās. Viņš sludināja, ka karavīri, kas mirst kaujā, veic svētu darbību, kas ir līdzvērtīga reliģiskam upurim un ir kolektīvs nacionālais pienākums.

Reliģiskais ekstrēmisms

Krievijas propaganda par "svēto karu" un krievu tautas "vēsturisko misiju" ir raksturīga teokrātiskām valstīm un atgādina islāma reliģisko fundamentālistu saukļus par karu pret neticīgajiem.

Domnīca "Atlantic Council", atsaucoties uz pērnā gada aprīļa Krievijas pareizticīgās baznīcas dekrētu, norāda, ka tas "pozicionē Krievijas iebrukumu Ukrainā kā daļu no plašākas garīgās cīņas pret Rietumiem, kurus tā apsūdz "iekrišanā sātanismā". Tas ir pārsteidzoši līdzīgi ideoloģiskajiem argumentiem, ko iecienījuši islāmistu radikāļi, kuri jau sen ir mēģinājuši attēlot ASV un citas Rietumu valstis kā "sātaniskas", kas bija daļa no centieniem attaisnot savu ekstrēmistisko programmu. Papildus Krievijas Pareizticīgajai baznīcai daudzas augsta ranga Kremļa amatpersonas ir centušās karu Ukrainā pasniegt kā eksistenciālu cīņu ar Rietumu "sātanismu". Vēl vairāk, atbalsojot islāmistu doktrīnu, patriarhs Kirils ir arī apgalvojis, ka Ukrainā nogalināto krievu karavīru grēki tiks "nomazgāti"".

Jāmin, ka baznīcas dekrētā cita starpā arī teikts, ka "no garīgā un morālā viedokļa Speciālā militārā operācija ir Svētais karš, kurā Krievija un tās tauta aizstāv vienoto Svētās Krievijas garīgo telpu".

"Atlantic Council" norāda, ka dekrēts turpina uzsvērt Ukrainas statusu kā daļai no plašākas "krievu pasaules", vienlaikus uzsverot nepieciešamību uz visiem laikiem dzēst Ukrainas valstiskumu.

"Krievijas pareizticīgās baznīcas atbalstam valodai, kas vairāk saistīta ar reliģisko ekstrēmismu, nevajadzētu būt pārsteigumam. Galu galā viss Krievijas iebrukums Ukrainā jau no paša sākuma ir veidots kā krusta karš. Pēc Krimas sagrābšanas 2014.gadā Putins salīdzināja okupēto Ukrainas pussalu ar Tempļa kalnu un runāja par tās garīgo nozīmi krievu tautai. Viņš regulāri uzstāj, ka ukraiņi patiesībā ir krievi ("viena tauta"), un ir nodēvējis Ukrainu par "mūsu pašu vēstures, kultūras un garīgās telpas neatņemamu daļu"," teikts rakstā.

Rezumējot, var teikt, ka Krievija pamazām pārvēršas par teokrātisku valsti, kurā galvenais baznīcas uzdevums ir sludināt tādu ticību, kas ideoloģiski pamato gan uzsākto karu, gan represijas, gan cenzūru un visu brīvību ierobežošanu.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta "Aiz priekškara" saturu atbild ziņu aģentūra "LETA". #SIF_MAF2024