Par gada sēni izvēlēta papagaiļu stiklene

Zaļā jeb papagaiļu stiklene ir maza, krāšņa sēne, kuru grūti sajaukt ar citu. Šī sēne aug nabadzīgās augsnēs, īpaši zālājos un parkos. Tā nav indīga, bet nav arī ēdama sīkā izmēra dēļ.

Latvijā pirmo reizi pamanīta 1951.gadā Lielplatones apkārtnē, bet uz Latvijas Nacionālā dabas muzeja krājumu pirmais eksemplārs atceļojis no Moricsalas 2012.gadā.

Jauna sēne ir zaļa, ar spīdīgu, gļotainu cepurīti; tās krāsa drīz kļūst dzeltenāka, izņemot kātiņa augšgalu, kurš pie cepurītes vienmēr saglabājas zaļgans. Cepurītes diametrs ir no 1 centimetra (cm) līdz 3,5 cm, kātiņa garums 2-7 cm.

Lapiņas ir pelēkbaltas līdz dzeltenas, ar nedaudz zaļu krāsojumu, biezas un retas. Bieži novērojamas starplapiņas, kas kā mazas dzīsliņas šķērso lapiņu apakšējo daļu.

Sēnei raksturīga maiga sēņu smarža un baltas sporas.

Zaļo stikleni var atrast vasarā un rudenī, līdz pat salnām. Sēnes iecienīta dzīvotne ir nabadzīgas augsnes - neuzlaboti vai ilgstoši nemēsloti zālāji, ceļmalas, laukmalas un ganības, parki, kapi un baznīcu pagalmi, tomēr tās sastopamas arī mežos.

Tās aug gan pa vienai, gan lielākās grupās - desmitiem augļķermeņu vienuviet.

Tā ir pasaulē izplatīta suga, bet Latvijā ļoti reti sastopama. Līdz 2024.gadam zināms vien nepilns desmits atradņu.

Sēne iekļauta topošajā Latvijas Sarkanajā grāmatā.

Šo sēni atrodot to labāk atstāt netraucēti augam. Sugas saglabāšanai daudz būtiskāk ir saglabāt tās augšanai piemērotus biotopus.

Ja tiek atrasta zaļā stiklene dabā, Latvijas Mikologu biedrība aicina par to ziņot biedrībai un atzīmē atradumu portālā "dabasdati.lv".

Latvijas Mikologu biedrība dibināta 2002.gadā un apvieno gan profesionālus sēņu, ķērpju un gļotsēņu pētniekus, gan amatierzinātnes entuziastus, gan kaislīgus sēņotājus.