Izmaiņas Gaujas Nacionālā parka normatīvajā regulējumā īpašumu apsaimniekošanai raisa jautājumus (2)

Izmaiņu mērķis ir stiprināt dabas vērtību saglabāšanu un mazināt cilvēka darbības negatīvo ietekmi uz vidi, īpaši dabas lieguma zonās. Viens no jaunā regulējuma galvenajiem aspektiem ir galvenās cirtes aizliegums dabas lieguma zonās. Lai arī šis ierobežojums jau sen ir spēkā citās aizsargājamās teritorijās, GNP vēsturiski ir cita situācija.

"Tas, ka GNP vietām galvenā cirte bija atļauta, veidojās vēsturiski, jo parks tika izveidots 1973. gadā uz mežsaimniecības bāzes," skaidro Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Dabas aizsardzības departamenta direktore Daiga Vilkaste.

"Jaunais regulējums paredz atteikties no šiem izņēmumiem. Sagaidāms, ka šīs izmaiņas sniegs pozitīvu ietekmi uz bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, īpaši Eiropas nozīmes biotopos un sugās, kas cieš no intensīvas mežsaimnieciskās darbības."

Noteikumu projekts sagatavots, pamatojoties uz detalizētu dabas vērtību inventarizāciju un aktuālo teritorijas novērtējumu, kā arī ietekmējošo faktoru analīzi. Pēc Dabas aizsardzības pārvaldes aprēķiniem plānoto izmaiņu rezultātā fiziskām un juridiskām personām piederošajos mežos GNP paredzams, ka platības, kur ir aizliegta mežsaimnieciskā darbība samazināsies no 5086,68 ha uz 4146 ha, galvenās cirtes aizliegums palielināsies no 99,3 ha uz 5577 ha, kailcirtes aizliegums palielināsies no 859 ha uz 3435 ha, kā arī tiks noteikts kopšanas cirtes aizliegums 4121 ha platībā.

Izmaiņas turpināsies

Izmaiņas noteikumos arī paredz, ka mežu apsaimniekošanas plāni vairs nebūs obligāti ainavu aizsardzības zonās, izņemot īpašus gadījumus, piemēram, biotopu kopšanai vai ainavu ciršu veikšanai. Savukārt attiecībā uz ārkārtas situācijām, piemēram, vēja gāztu egļu izvešanu, paredzēti izņēmumi, lai novērstu kaitēkļu savairošanos. Šādi risinājumi paredz izmantot feromonu slazdus un veikt īpašus pasākumus meža aizsardzībai.

"Viens no būtiskākajiem zemes īpašnieku iebildumiem ir saistīts ar kompensāciju sistēmu," norāda Vilkaste. "Lai arī plānots ieviest zemes maiņu un zemes atpirkšanu, šie mehānismi būs spēkā tikai pēc 2026. gada.

Tikmēr ikgadējo maksājumu griesti joprojām ir ierobežoti – lielākā iespējamā kompensācija ir tikai 196 eiro par hektāru gadā. Šis ir nākotnes jautājums. Līdz tam īpašniekiem būs jārēķinās ar esošo finansējumu un ierobežotajām iespējām."

Sabiedriskā apspriešana ir noslēgusies, bet priekšlikumu izvērtēšana vēl turpinās. Vilkaste stāsta, ka saņemti vairāk nekā 50 iesniegumi, kas aptver jautājumus ne tikai par mežsaimniecību, bet arī par tūrisma organizēšanu un zemes īpašumu apsaimniekošanu: “Noteikumu teksts, tajā skaitā funkcionālā zonējuma, tiks precizētas, ņemot vērā saņemtos priekšlikumus. Sagaidāms, ka jaunie noteikumi tiks nodoti ministrijām saskaņošanai 2025. gada sākumā, taču līdz to pilnīgai ieviešanai nepieciešama gan zemes īpašnieku, gan sabiedrības izpratne un atbalsts."

Jaunais regulējums pievērsīsies arī tūrisma plūsmas vadībai. Digitālie maršruti, kas reizēm šķērso privātīpašumus GNP teritorijā bez saskaņošanas, radījuši konfliktus starp tūristiem un zemes īpašniekiem. Līdz ar to ir noteikts, ka jebkādas aktivitātes, piemēram, telšu celšana vai ugunskuru kurināšana ārpus parka teritorijā norādītajām vietām, būs jāsaskaņo ar zemes īpašniekiem.

Regulējumi rada jautājumus un neskaidrības mežu īpašniekiem

Kristīna Sprūdža, ģimenes uzņēmuma "Maizes māja" vadītāja un balvas "Zelta čiekurs 2023" laureāte nominācijā "Par ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu", ir viena no mežu īpašniecēm, kuras ģimenes īpašumu tieši ietekmē jaunie GNP regulējumi. Viņa norāda uz virkni problēmu un neskaidrību, kas saistītas ar šo izmaiņu ieviešanu un komunikāciju starp atbildīgajām iestādēm un zemes īpašniekiem.

"Pilnīgais liegums – no diviem hektāriem iepriekš - līdz divpadsmit tagad," saka Sprūdža. Viņas ģimenei pieder 47 hektāru plašs īpašums, no kuriem gandrīz 40 hektāri ir mežs. Jaunais plāns GNP īpašumā pilnīgā lieguma platību palielinājis ļoti jūtami, ietverot platības, kuras ģimene atjaunoja un paši apstādīja Covid-19 pandēmijas laikā.

"Neapšaubu, ka daba ir jāsargā, taču tas ir mežs, kuru, mēs, strādājot visai ģimenei kopā, nesaņemot par to atalgojumu, paši attīrījām un sakopām - salabojām bebru izpostītas teritorijas, un tad par Eiropas Savienības projekta līdzekļiem, gandrīz 11 000 eiro, pirkām un kopām melnalkšņu, egļu, bērzu un priežu stādus."

Paužot neizpratni par to, ka stādītais mežs pēkšņi kļuvis par pilnīgu dabas liegumu, viņa saka: "Tā ir vienkārši labi kopta jaunaudze – saimnieciskais mežs! Pēdējo 3 gadu laikā, kopjot savu mežu, esam ieguldījuši 37 000 eiro, šajā summā nav ierēķināts mūsu pašu darbs: plānošana, koordinēšana, projektu rakstīšana un daudz kas cits, ko lielākā daļa Latvijas mežu saimnieki dara paši un bez atalgojuma – tāpēc, ka jūtas atbildīgi par savu īpašumu."

Saimniece bažījas, ka jaunie noteikumi neparedz atbilstošu pieeju šādām situācijām: "Ja es neko nedrīkstu tur darīt, kas notiks, kad bebri atkal pārplūdinās teritoriju? Šobrīd ir skaistas melnalkšņu audzes, bet bez kopšanas tās var kļūt par postažu."

Sprūdža, nerēķinot ne darba laiku, ne to, ka par savu darbu nesaņem atalgojumu, stāsta kā kopj jaunaudzi: "Meža zvēri jaunaudzes, protams, posta, tāpēc man vienmēr ir līdzi dārznieka šķēres, apgriežu nograuzto, pielaboju galotnes."

Saimniece uzskata, ka pilnīgie liegumi un ierobežojumi nereti tiek ieviesti bez detalizētas izvērtēšanas: "Ilgtspējīga pieeja meža apsaimniekošanai aizsardzība ir jāveic mērķtiecīgi un balstoties uz konkrētām dabas vērtībām, nevis masveidā. Ja mēs sargātu tikai izcili vērtīgas teritorijas, tad pretestība no īpašniekiem būtu mazāk."

Sprūdža cer uz turpmāku diskusiju ar Dabas aizsardzības pārvaldi, lai rastu risinājumus, kas būtu pieņemami gan īpašniekiem, gan dabas aizsardzības interesēm. Tomēr viņai ir bažas, ka līdzšinējais dialogs bijis nepietiekams: “Es ceru, ka tas bija tikai sākums, nevis pēdējā saruna.”

Savstarpējās komunikācijas problēmas

Sprūdža nav tikai mežu īpašniece, bet arī komunikācijas un etiķetes pasniedzēja ar 15 gadu stāžu. Viens no būtiskākajiem izaicinājumiem, ko izceļ profesionāle, ir informācijas trūkums un nepietiekama komunikācija starp mežu īpašniekiem un dabas sargātājiem.

Kā piemēru viņa min, ka apspriede par jaunajiem regulējumiem Liepas kultūras namā šogad 24.oktobrī pulcējusi vien 7–8 cilvēkus, galvenokārt tāpēc, ka informācija netika mērķtiecīgi nodota īpašniekiem.

"Informācija bija ievietota Dabas aizsardzības pārvaldes mājaslapā un sociālajos tīklos, bet tā neaizsniedza īpašniekus. Kad vajag ko citu, tad mūs atrod e-adresēs, bet šoreiz tā nebija," viņa uzsver.

Sprūdža aicina uz labāku sadarbību un dialogu, norādot, ka vienkārši "ziņot un dot rīkojumu kā armijā" nav risinājums: "Mums ir jāiemācās sarunāties, jo šāda pieeja kā tagad, rada sajūtu, ka īpašnieki ir atstāti novārtā, ka ar mums nerēķinās.” Viņa norāda, ka lēmumu pieņemšanas process notiek bez pietiekamas apspriešanās ar īpašniekiem, un jaunie noteikumi tiek ieviesti faktiski "post factum".

Kompensācijas vai zemes maiņa

Viena no idejām kā mežu īpašniekiem varētu kompensēt mežu ekonomisko vērtību ir saistīta ar piedāvājumu mainīt vai pārdot zemes īpašumus, kas iekļauti pilnīgajos liegumos. Taču, kā uzsver Sprūdža, ne vienmēr tas ir iespējams vai pieņemams: "Ja īpašums ir dzimtas vērtība, tas nav kaut kas, ko viegli mainīt. Vai es mainīšu savu īpašumu, kurā aug 300 gadus veca priede, ko mans vecvectēvs izglāba 1944. gadā? Uz šīs priedes stumbra joprojām ir redzamas zāģa pēdas.

Protams, ka nemainīšu. Jāņem vērā emocionālo un vēsturisko saikni, kas bieži vien piemīt privāto īpašnieku zemēm, tāpēc vienkāršs piedāvājums “mainīt” ne vienmēr ir risinājums."

Tiek solīts regulējumu pilnveidot. Sprūdža norāda arī uz problēmām ar jauno regulējumu ieviešanu, izsakot nesapratni par jauno liegumu piemērošanas loģiku: "Ja īpašnieki skaļi protestēs un pieprasīs izmaiņas, vai viņiem tiešām tiks samazināta lieguma zona? Un uz kāda pamata šādas korekcijas tiks veiktas, ja vispār tiks? Nav skaidrības, kā šie lēmumi tiek pieņemti un cik pamatoti tie ir."

Risinājums – sabalansējot intereses

"Meža kopšana ir dabas aizsardzības sabiedrotais," uzskata Sprūdža, jo meža saudzīga un prasmīga kopšana ir būtisks ieguldījums dabas aizsardzībā, nevis pretstats tai: “Ja mežs tiek kopts, tas ir ieguvums dabai, nevis drauds.

Tāpēc vēl jo vairāk dīvaini, ka liegumi tiek noteikti arī vietās, kur kopšana ir bijusi mērķtiecīga un palīdzējusi uzlabot ekosistēmu. Tāpēc nepieciešama individuāla pieeja, lai liegumus noteiktu mērķtiecīgi, nevis masveidā. "Mēs kā tauta vienmēr esam cienījuši un sargājuši savus mežus."

Mežu saimniece cenšas saprast arī dabas aizsardzības sistēmas ierēdņu situāciju, kas varētu tikt skaidrota ar kapacitātes un līdzekļu, piemēram, kompensāciju jomā, trūkumu, bet acīmredzami līdzšinējais dialogs ir bijis nepietiekams.

"Ar mežu īpašniekiem vajadzēja sarunāties jau agrāk un individuāli, nevis tagad, kad lēmumi jau gandrīz pieņemti."

Sprūdža cer, ka turpmākā komunikācija ar īpašniekiem būs mērķtiecīgāka un atbildīgāka, lai veicinātu sabalansētu pieeju dabas aizsardzībai un privātīpašuma tiesību ievērošanai.

"Diemžēl, bet nākas atzīt, ka šis ir kārtējais piemērs, kad, veidojot dabas aizsardzības sistēmu Latvijā, tas notiek nerēķinoties ar vietējiem iedzīvotājiem, kuri saimnieko savos dzimtas īpašumos," viedokli par situāciju pauž Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks. 

"Varbūt no malas šķiet, ka īstie dabas sargi ir tie, kas sēž pie papīriem un izdomā jaunus liegumus, taču tā nav, īstie dabas saudzētāji un sargātāji var būt un ir cilvēki, kuri ir saimnieki savos īpašumos, jo bez viņu iesaistes un respektēšanas, dabas aizsardzības mērķus sasniegt nevar!

Var jau lipināt sev klāt spožas spalvas un rādīt sevi kā dabas sargu, jo to ir viegli darīt uz citu rēķina ciniski paziņojot, ka kompensācijām naudas nav, pacietieties, varbūt kādreiz būs, bet jūsu bērni, veselības likstas, mājsaimniecības uzturēšana, ir jūsu problēma! Kamēr valsts un tās ierēdņi nesapratīs, ka bez īstas, ne ķeksīša pēc veiktas, bet cieņpilnas komunikācijas, taisnīgu kompensāciju nodrošināšanas vietās, kur tiešām ir nepieciešams noteikt būtiskus aprobežojumus, un principa – dabas aizsardzība caur saimniekošanu, ieviešanas, situācija un konflikti tikai pastiprināsies!"

Raksts tapis sadarbībā ar PEFC Latvija.