Kurināmā koksne – neatkarīgs energoresurss drošai nākotnei

Kurinām aizvien vairāk

Latvijai šāds pavērsiens būtu ļoti neizdevīgs. Kurināmā koksne mums ir nozīmīgs resurss – no kopējā energoresursu patēriņa tā veido apmēram trešdaļu. Turklāt tās patēriņa īpatsvars desmit gadu laikā ir pieaudzis par 4,9% un 2021. gadā veidoja 62,6 petadžoulus (PJ) (Red. piebilde. 1 petadžouls ir 24 000 toe tonnas naftas ekvivalenta t.i. 8 vilcienu sastāvi) jeb 32,4% no visa energoresursu patēriņa, liecina Centrālās statiskas pārvaldes (CSB) dati.

2022. gadā Latvijā kurināmās koksnes patēriņš sasniedza jau 64,0 PJ, kas veidoja 80,2% no kopējā atjaunojamo energoresursu patēriņa valstī.

2023. gadā veiktā pētījumā «Koksnes biomasas izmantošana enerģijas ieguvē, tās patēriņa prognozēs Latvijā» prognozēts, ka koksnes izmantošana apkurē Latvijā tikai pieņemsies spēkā: «Tādējādi Latvijas pārveidošanas sektorā kopējais kurināmās koksnes pieprasījums 2024.–2030. gadā prognozējams 3,3 milj. cšm3 (8,2 milj. berm3) līmenī jeb par 19 % lielāks nekā patēriņš references 2023. gadā».

Pētījuma vadītājs Igors Krasavcevs portālam TVNET apstiprina, ka koksnes izmantošana apkurē Latvijā ir ne vien pragmatiska izvēle, bet pat nepieciešama. «Mēs esam viena no ar koksni nodrošinātākajām valstīm Eiropā. Malka un granulas tiek taisītas no kokiem, kurus tāpat nekur citur izmantot nevar – vienīgi sadedzināt. Un labāk lai nauda par enerģiju paliek Latvijas ekonomikā, nevis nonāk trešajās valstīs,» uzsver pētnieks, piebilstot, ka mežizstrādes procesā iegūtā kurināmā apjoms ir tik liels, ka paši to nemaz nevaram notērēt, «šobrīd mēs eksportējam 8-10 reižu vairāk granulu, nekā izlietojam uz vietas. Arī ap 30% no šķeldas tiek eksportēti». Tas nozīmē, ka

vajadzības gadījumā mēs varam dramatiski samazināt koku ciršanas apjomus un joprojām pilnībā sevi apgādāt ar kurināmo.

Tādā scenārijā vienīgi jāsamazina eksporta apjoms.

CO2 mežs savāc atpakaļ

Zaļais kurss un apņemšanās piebremzēt klimata pārmaiņas ir apsveicama rīcība, tomēr īpaši daudz alternatīvu apkures jautājumā mūsu klimatiskajos apstākļos nav.

«Esam ziemeļvalsts, un fizika ir fizika. Ar politiskiem likumiem fizikas likumus nevar atcelt. Saules paneļi labi palīdz vasarā, darbinot dzesēšanas iekārtas. Rudenī un pavasarī tikai piepalīdz apkurei, bet ziemā nedod tikpat kā neko,»

uzsver zinātnieks.

Viņam piekrīt Latvijas Biomasas asociācijas vadītājs Didzis Palejs, īpaši uzsverot, ka koksnes dedzināšana nenodara ļaunumu atmosfērai.

«Koksne noteikti ir atjaunojamais resurss, kas, ilgtspējīgi izmantojot mežu jeb necērtot vairāk nekā pieaug, nerada siltumnīcgāzu izmešus atmosfērā.

Tas ir kā noslēgts CO2 cirkulācijas aplis. Koks aug, piesaistot no atmosfēras oglekļa dioksīdu, mēs koksni izmantojam enerģētikā, atkal atbrīvojot piesaistīto CO2. Kad tas atbrīvots, to atkal piesaista augošie koki. Šis process notiek nepārtraukti, un gan piesaistīšana, gan atbrīvošana notiek vienlaikus. Ņemot vērā, ka Latvijā mežs pieaug vairāk, nekā mēs to izmantojam, tad mūsu valstī koksne viennozīmīgi ir labākais atjaunojamais resurss, ko izmantot, nepiesārņojot atmosfēru,» TVNET skaidro D.Palejs, piebilstot, ka pēdējo 100 gadu laikā meža platības Latvijā ir pieaugušas vairāk nekā divas reizes, veidojot mežus par ļoti būtisku Latvijas dabas atjaunojamo resursu gan rūpniecībai, gan enerģētikai. Tas atspēko bieži izskanējušos pārmetumus, ka Latvijas meži tiek iznīcināti, izcērtot tos nesaprātīgā tempā.

«Ikgadējais koksnes pieaugums ir lielāks par nocirsto apjomu, tādēļ dabas draugu paustais, ka noplicinām mežus un ka kailciršu ir par daudz, ir pilnīgi bez pamatojuma.

Pēc Latvijas mežzinātnes institūta "Silava" meža monitoringa datiem 2019.-2023. gada periodam tekošais Latvijas mežu pieaugums ir 25,19 miljoni m3, turpretim nocirsti ir 20,23 miljoni m3. Ir skaidri redzams, ka mežsaimniecība Latvijā nenoplicina mežus. Un Latvijas likumdošanā ir norādīts, ka kailcirtes ir jāatjauno,» saka D.Palejs, piesaucot vēl dažus būtiskus faktus. Proti, pirms 100 gadiem tikai 23% Latvijas teritorijas klāja meži. Šobrīd tie ir 54,7% teritorijas, kas nozīmē, ka gadsimta laikā mežu platība ir pieaugusi par 138%.

Nozīmīgs pienesums tautsaimniecībai

Svarīgi arī piebilst, ka Latvijā mežs netiek cirsts tādēļ, lai iegūtu enerģētisko koksni. Meža īpašnieks cērt mežu, lai iegūtu vērtīgo koksni – zāģbaļķus. Enerģētiskā koksne ir šī procesa blakusprodukts. Piemēram, ražojot mēbeles, aptuveni 60% ir blakusprodukti - šķeldas, mizu, skaidu veidā. Ja tos neizmantotu enerģijas ražošanai, blakusprodukti aizietu postā, turklāt satrūdot atgrieztu atmosfērā siltumnīcefektu izraisošās gāzes. Tā būtu nelietderīga resursu izšķērdēšana. Nevar ignorēt arī kurināmās koksnes iegūšanas pienesumu tautsaimniecībā.

«Lauku reģionos, kur enerģētiskā koksne tiek ražota, ir darba vietas, papildu ienākumi meža īpašniekiem un kokapstrādes nozarei, realizējot savus blakusproduktus.

No mūsdienu ģeopolitiskā viedokļa ir skaidrāk redzams arī vēl kāds cits ļoti svarīgs labums, stratēģiska drošība, – šis ir vietējais energoresurss, kurš mums būs neatkarīgi no citu valstu rīcības,»

uz svarīgu aspektu norāda D.Palejs, atgādinot, ka importētu fosilo kurināmo sadedzināšana ir krietni sliktāks scenārijs. Tad atmosfērā nonāk gan CO2 no mūsu mežos trūdošās koksnes, gan no importētiem resursiem, kas piesaistījuši siltumnīcas efektu izraisošās gāzes citos pasaules reģionos.

Raksts tapis sadarbībā ar PEFC Latvija.