Līga Malāne labprāt runā par nāvi. Tā ir tēma, no kuras daudzi baidās, taču viņas dzīvē tā bijusi klātesoša dažādos veidos. Pusaudžu gados viņa piedzīvojusi mātes nāvi, un vēlāk pati divas reizes bijusi uz nāves sliekšņa. Šobrīd viņa kā sociālā darbiniece un kapelāne ir iesaistīta "Hospiss māja" darbā, dienu no dienas palīdzot cilvēkiem, kuriem ir ierobežota dzīvildze. Arī cilvēkiem, kuri saskaras ar tuvinieku nāvi.
Mēs sēžam viņas mājīgajā kabinetā Āgenskalnā, uz palodzes stāv augi, logus aizklāj ar maziem cilvēciņiem apzīmēti aizkari, bet aiz tiem - drēgna ziemas diena. Nonākam pie mūžīgā jautājuma, kas nomāc daudzus: vai pēc nāves viss beidzas? Runājot par pēdējiem jautājumiem, Līga atzīst, ka cilvēkus interesē ne tikai tas, kas notiks pēc nāves, bet arī banāli vienkārši jautājumi un fizioloģiskie procesi.
"Vai tad, kad atslābs mani muskuļi, es pietaisīšu gultu un tuviniekiem būs jāvāc? Vai man būs slikti, vai sāpēs, vai sapratīšu, ka mirstu? Vai es sapratīšu, kas notiek manā ķermenī, apziņā? Kā es zināšu, vai tuvinieki ir paklausījuši manām vēlmēm?"
Tie ir jautājumi, kurus tuviniekam nepajautāsi. Bet, ja pajautāsi, tad bieži vien viņš nav gatavs atbildēt. Seko: "kuš, tagad mēs par to nerunāsim". Tam ir domāta Līgas klātbūtne - iedot laiku, telpu jautājumiem, kas nomāc. Viņa gan ar nožēlu novērojusi, ka visbiežāk cilvēki noklusē savas sāpes. Cenšas slēpt, paciest tās, lai nenodarītu pāri un nesatrauktu tuvinieku, kuram uz to jānoskatās. Tad tieši jāvaicā, kas sāp. "Ja par to runā, tad ir atzīšanās - jā, man sāp."