VIDEO ⟩ Raidījums: pirmsvēlēšanu pieminekļu gāzēju biedrībai ir ciešas saites ar "Vienotību"

Vēl pirms dažiem gadiem Rīgā bija ap 180 pieminekļu un piemiņas zīmju. Pie jauniem atmiņas objektiem Rīga tiek reti, tādēļ lielākā daļa pieminekļu Rīgas ielās bija padomju mantojums - no režīma, kas tā demonstrēja savu varu un bija iznīcinājis pieminekļus, kas atgādināja par laiku līdz okupācijai. Tagad Rīgas pieminekļu sarakstā ir ap 130 objektu.

2022.gadā mākslas un vēstures ekspertu komisija izveidoja sarakstu ar 69 padomju režīmu slavinošiem pieminekļiem. Saeima un valdība nolēma, ka tie jānojauc. Daži bija latviešu mākslinieku veidoti, ar māksliniecisku vai vēsturisku vērtību. Tie nonākuši Okupācijas muzeja noliktavā, kur glabāsies, kamēr tiem atradīs piemērotāku vietu.

"Lielākoties šobrīd, protams, mēs runājam par tādiem pieminekļiem, kas nav valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Ja neskaita vienu objektu, par kuru Rīgas dome jau ir lēmusi. Tas ir Sudrabu Edžus piemineklis, kurš bija iekļauts un ir iekļauts valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā reģiona nozīmes mākslas piemineklis," skaidro Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Kultūras priekšmetu aprites daļas vadītājs Jānis Asaris.

Pieminekli Sudrabu Edžum, īstajā vārdā Moricam Eduardam Zilberam, veidojis tēlnieks Ojārs Siliņš. Tas uzstādīts 1957. gadā Kronvalda parkā. Oktobrī Rīgas dome nobalsoja par pieminekļa demontāžu.

Tas pagaidām pārvietots uz Rīgas domes Pieminekļu aģentūras glabātuvi. Vēlāk to varētu novietot pie rakstnieka atdusas vietas. Rīgas domes izveidotā Pieminekļu padome, kur strādā eksperti un politiķi, "Dullā Daukas" autora pieminekļa aizvākšanu neatbalstīja, jo rakstnieka politiskie uzskati neizdzēš viņa sasniegumus. Galvaspilsētas dome lēmumu pieņēma, pamatojoties uz biedrības "Publiskās atmiņas centrs" ierosinājumu. Tās pārstāvji uzskata, ka 1941.gadā mirušais rakstnieks Sudrabu Edžus, kurš mūža otro pusi pavadīja Krievijā, grāvis neatkarīgās Latvijas valstiskumu, jo viņš starpkaru periodā strādājis universitātē, kuras mērķis esot bijis gatavot komunistiski noskaņotus revolucionārus.

Tajā pašā domes sēdē deputāti nolēma demontēt arī no Rīgas vācbaltu dzimtas nākušā Krievijas impērijas karavadoņa Barklaja de Tolli pieminekli. Nobalsoja arī par rakstnieka Andreja Upīša pieminekļa pārvietošanu un transformāciju. Upīts bija ne tikai populārs rakstnieks, bet arī delegācijas sastāvā, kas aicināja Latviju pievienot Padomju Savienībai un vēlāk kļuva par okupācijas varas funkcionāru.

Rīgas domes deputāts tēlnieks Ivars Drulle ierosināja pieminekli pārgriezt uz pusēm, lai atspoguļotu divus Upīšus - izcilu rakstnieku un kolaborantu. Pieminekli bija plānots izvietot kaut kur tālāk no galvaspilsētas centra.

"Viņš ir bijis padomju funkcionārs, tai vietai ir arī jābūt kaut kādā veidā padomiskai. Pieņemsim, Spilvrs lidosta, mēs zinām, ka tā ir ar sirpjiem un āmuriem, PSRS ģerboņiem, tur ir parks," saka Drulle.

Nacionālās kultūras mantojuma pārvalde neiebilst pret Upīša pieminekļa pārvietošanu, it īpaši tādēļ, ka Kongresu namu un tā priekšā esošo laukumu paredzēts pārbūvēt. Lēmums pieminekli pārgriezt uz pusēm gan bijis pārsteigums.

"Skulptūra kā tāda ir saglabājama, un saglabājama tādā izskatā, kā to ir veidojis tēlnieks Terpilovskis, nevis tēlnieks Drulle, piemēram. Es īstenībā gribētu zināmā mērā no tā visa atturēties, jo arhitekts šim piemineklim bija mans tēvs. Caur manu tēvu es pietiekami labi zināju arī Albertu Terpilovski, un es nekādā gadījumā neuzskatītu, ka viņš bija kaut kāds… Arī tanī laikā viņi visi bija ļoti latviski cilvēki," norāda Asaris.

Pieminekļa autori ir arhitekts Gunārs Asaris un tēlnieks Alberts Terpilovskis. Ar Terpilovska autortiesību mantinieci darba pārveidošana nav oficiāli saskaņota. Tā ir kādreizējā politiķe Kārina Pētersone. Viņas krustmāte bija tēlnieka dzīvesbiedre.

Tēlnieka Alberta Terpilovska mantiniece, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrības vadītāja Kārina Pētersone norāda, ka viņas ģimene ir saistīta ar Andreja Upīša ģimeni. Viņas vectēvs bija iespiedējs un dramaturgs Jūlijs Pētersons.

"Viņi bija ļoti tuvi draugi, neraugoties uz to, ka viņiem bija politiski ļoti atšķirīgi uzskati. Bet viņš ļoti daudz ir palīdzējis Andrejam Upītim, gan pestīdams viņu no cietuma, gan viņš iekārtoja viņu darbā savā spiestuvē, gan dēlam palīdzēja. Bet tad, kad viņam pienāca grūti laiki - viņu apcietināja, viņam draudēja izsūtījums -, vecmāmiņa aizgāja pie viņa tuvākajiem draugiem, arī pie Andreja Upīša… Nu, varbūt viņš nevarēja palīdzēt, bet katrā ziņā nekas nemainījās. Viņš devās uz Sibīriju, kur arī mira. Man vienmēr, kad es gāju garām šim piemineklim, man tas bija kā Jāzepam tas ērkšķis. Man viņš bija vajadzīgs, lai viņš duras un lai atgādina," viņa stāsta.

Pētersone norāda, ka atļauju pieminekļa pārveidei Rīgas dome viņai nav lūgusi. "Vienīgais, es pati uzmeklēju Rīgas pieminekļu aģentūrā cilvēkus, kam šī lieta ir uzticēta, izpildītājiem. Mēs vienojāmies, ka šis risinājums pagaidām nav aktualizēts no aģentūras puses, līdz ar to par to formāls lēmums pašlaik nav paredzams," saka sieviete.

Par pieminekļu demontāžu lemj Rīgas dome. Tā konsultējas ar Pieminekļu padomi, bet deputātu balsojumi Sudrabu Edžus un Barklaja de Tolli gadījumā atšķīrās no padomes ieteikuma. Šie pieminekļi vērtēšanā nonāca pēc biedrības "Publiskās atmiņas centrs" iesnieguma.

Publiskās atmiņas centra pārstāvis (Jaunā Vienotība) Didzis Šēnbergs informē, ka vasarā Rīgas vadība lūgusi centra viedokli par to, kādi piemiņas objekti vēl būtu demontējami.

"Mēs sniedzām savu viedokli konspektīvi saraksta veidā, kuru pēc tam izskatīja Pieminekļu padome. Protams, šajā sarakstā lielākoties bija tādi objekti, ko atmiņas centrs bija vērsies jau gadu, divus gadus atpakaļ. Un varbūt daudzi nav ievērojuši, bet pirmie mūsu iesniegumi par komunistiskā totalitārā režīma amatpersonām bija četrus - piecus gadus atpakaļ, kad lielākā daļa sabiedrības nenojauta, ka būs Kijivas bombardēšana no Krievijas puses," viņš skaidro.

Tikmēr Pētersone ir pārliecināta, ka politiskais lēmums bija pretrunā ar profesionāļu ieteikumu un lēmumiem. Tā bija Pieminekļu padome, kura negatīvi vērtēja šīs iniciatīvas.

Domes aizkulisēs pēkšņo steigu demontēt pieminekļus saista ar pašvaldību vēlēšanu tuvumu, un to, ka partijām jādemonstrē izlēmīgs patriotisms. Politiķi gan noliedz, ka pieminekļu aizvākšana ir daļa no priekšvēlēšanu cīņas.

Rīgas domes priekšsēdētājs (Jaunā Vienotība) Vilnis Ķirsis norāda, ka tas process jau ir sācies kādu laiku atpakaļ. "Ir vēl Pieminekļu padome - tāda institūcija, kurā tas ir skatīts, un tas ir kādu laiku aizņēmis," viņš skaidro.

Vaicāts, vai, mainoties koalīcijai, pieminekļus liks atpakaļ, Ķirsis cer, ka tā nenotiks. Tomēr sliktākajā scenārijā nevar izslēgt arī šādu variantu.

Rīgas domes deputāts (Kods Rīgai) Māris Mičerevskis norāda, ka tas ir politisks lēmums, kas tiek izlemts koalīcijā. Viņaprāt, tas esot pareizi arī šajā gadījumā, jo tagad esot laiks, kad izšķirties, vai valsts skatās uz Krievijas vai Eiropas pusi.

Biedrība "Publiskās atmiņas centrs" apvieno vēsturniekus un pētniekus, no kuriem liela daļa iepriekš strādāja tā sauktajā čekas maisu izpētes komisijā. Tai bija jāizstrādā rekomendācijas VDK kartotēkas atvēršanai. Šo uzdevumu komisija neizpildīja, bet publicēja virkni zinātnisku pētījumu. Biedrību vada Kārlis Kangeris, izpildinstitūcijā ir arī "Jaunās Vienotības" biedre Nikola Elīza Sveržicka. Arī Didzis Šēnbergs, kas komunicē biedrības vārdā, ir “Jaunajā Vienotībā” un partijas sarakstā kandidēja Eiroparlamenta vēlēšanās.

"Publiskās atmiņas centrs ir koncentrējies tikai uz tādām personībām, kas ir vai nu tieši piedalījušies Latvijas Republikas neatkarības likvidēšanā, vai bijušas PSRS drošības orgānu vai slepeno dienestu darbinieki, kas cīnījušies pret Latvijas Republikas esību kā tādu, personas, kas ir tiesātas par darbību pret Latvijas Republiku, kā arī PSRS vai Krievijas militārpersonas, kuru tēli pārstāv likumā aizliegto kara ideoloģiju, ko nosoda arī starptautiskais pakts par politiskām, pilsoniskām tiesībām," skaidro Šēnbergs.

Viņš norāda, ka atsevišķos gadījumos ir balsots, un balsojums bijis nelabvēlīgs. "Tomēr pēc kāda laika mēs esam nonākuši pie viedokļa, ka šis objekts pārstāv imperiālisma ideoloģiju vai komunistiskā totalitārā režīma ideoloģiju un esam vērsušies attiecīgās pašvaldības un valsts iestādēs," viņš saka.

Viens šāds piemērs ir zinātnieka Mstislava Keldiša krūšutēls. Sākumā biedrība vēlējās to saglabāt, bet vēlāk secinājusi, ka viņš tiek uztverts kā padomju armijas militāro sasniegumu simbols.

Pētersone uzskata, ka aizvāktais okupācijas simbols "atbrīvotāju" piemineklis Uzvaras parkā - tas ir brīnišķīgs risinājums, un pašlaik visi uzelpo. Taču attiecībā uz latviešu kultūras cilvēkiem, kas snieguši nozīmīgu devumu, viņasprāt, būtu jāveido stāsti, jāapspēlē un jāstāsta par vēsturi.

"Cilvēki ir pretrunīgi, visi, lai kuru mēs ņemtu ģēniju - Čaks, Smiļģis. Tagad mēs visu novāksim, lai mums nebūtu nekādu sāpīgu atmiņu, lai mums nebūtu jārunā par neērtām lietām. Nē, nē. Jāatrod cieņpilns risinājums," uzsver Pētersone.

"Viens no šīs demontāžas ļoti svarīgiem elementiem ir šī saruna, ka cilvēki, kuri nodevuši valsti, viņi ir pēc tam okupācijas varas godināti. Mēs pēc tam savā demokrātiskā valstī apzināmies, ka tas ir nepieļaujami, mēs sarunājamies publiski un izglītojam arī jaunāko paaudzi, kādu iemeslu dēļ viņi nonāca pie šīs valsts nodevības lēmuma. Un mēs, visa sabiedrība, kopumā iegūstam stiprāku un noderīgāku imunitāti pret totalitārisma idejām un pret kara ideoloģiju," saka Šēnbergs.

Diskusijas vēl turpinās par daudziem objektiem. Ceļa malā esošā skulptūra Berģos duras acīs, bet tā atrodas blakus apbedījumiem, tādēļ pārvietošana būtu apstrīdama. Lucavsalā ir piemineklis 1701.gadā kritušiem krievu karavīriem. Šo objektu gadiem tā sauktās krievu pasaules ideju virzīšanai izmantojusi Krievijas vēstniecība un prokrieviskas organizācijas.

Šoruden demontēts arī rakstniecei Annai Saksei veltītais piemineklis viņas dzimtajā Lejasciemā, Gulbenes novadā. Tas darīts pēc "Publiskās atmiņas centra" un Sakses novadnieces filozofes Maijas Kūles aicinājuma. Biedrība cenšas panākt arī Sarkanās armijas komandiera un Jāņa Fabriciusa pieminekļa novākšanu Ventspilī. Pēc Pirmā Pasaules kara viņš bija augstos Padomju Savienības amatos, taču nomira ilgi pirms Latvijas okupācijas.