Oļegs atceras savu pirmo uz autopsiju galda nonākušo mirušo cilvēku. Atceras gan viņa seju, vārdu, apbedīšanas firmu, gan arī to, cik "zaļa" bija paša seja. Kopš tā brīža ir pagājuši teju 20 gadi, un varētu šķist, ka jābūt cilvēkam ar stipriem nerviem, lai darbu turpinātu, taču vīrietis šim viedoklim nepiekrīt. Lai arī viņš ir Rīgas 1. slimnīcas morga sanitārs, tomēr arī viņš, tāpat kā citi, baidās no nāves.

Strādājot dienu no dienas ar nāvi, pirmo pusgadu Oļegam gāja grūti. Bija pat bail pagriezt muguru mirušajiem, jo likās, ka tie varētu piecelties un atvērt acis.

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp