Politiskie spēki vienojas Tautas padomē

Taču pieaugot bažām, ka kara gaitā nākamās Latvijas teritorija varētu tikt sadalīta starp Krieviju un Vāciju, latviešu politiskajā elitē arvien aktuālāka kļuva ideja par nacionālu un neatkarīgu Latvijas valsti. Šo pārliecību stiprināja cerība par sabiedroto uzvaru karā un ticība Antantes valstu atbalstītajai tautu pašnoteikšanās idejai.

1917. gada rudenī tika izveidotas divas galvenās latviešu nacionālās politiskās organizācijas – Demokrātiskais bloks un Latviešu Pagaidu nacionālā padome (LPNP). Pirmo no tām pārstāvēja tādi pazīstami sociāldemokrātu politiķi kā Pauls Kalniņš, Marģers Skujenieks, Fricis Menders, kā arī Zemnieku savienības līderi Kārlis Ulmanis, Miķelis Valters un citi. Savukārt LPNP rindās darbojās Ādolfs Klīve, Arveds Bergs, Jānis Čakste, Voldemārs Zamuels, Zigfrīds Meierovics, Kārlis Skalbe.

Demokrātiskā bloka darbība sākotnēji balstījās uz latviešu pašnoteikšanās tiesību panākšanu vācu okupācijas apstākļos un ar sociāldemokrātu starpniecību regulāri aktualizēja šo jautājumu Vācijas parlamentā, līdz 1918. gada oktobrī iesniedza Vācijai paziņojumu par latviešu tautas gribu veidot starptautiski atzītu Latvijas valstisko neatkarību un sagaida vācu okupācijas spēku atvilkšanu.

Savukārt LPNP, kura 1917. gada beigās sevi pasludināja par "topošās Latvijas augstāko iestādi", postulēja, ka Latvijai jābūt "patstāvīgai demokrātiskai republikai", un kopš 1918. gada sākumā koncentrējās uz Latvijas neatkarības starptautisku atzīšanu.

Z.Meierovica sekmīgu diplomātisko centienu rezultātā britu ārlietu ministrs Arturs Belfūrs 1918. gada 11. novembrī ar oficiālu vēstuli paziņoja, ka Lielbritānija par Latvijas valdību de facto atzīst LPNP, līdz galīgo lēmumu par to pieņems miera konference.

Latviešu nacionālo spēku vidū nebija vienprātības par Latvijas valsts dibināšanas tiesiskajiem un politiskajiem aspektiem. Asas domstarpības bija jautājumā par institūciju, kura būtu tiesīga reprezentēt latviešu tautu un tās gribu.

LPNP sevi uzskatīja par starptautiski atzītu Latvijas valdību un atzina, ka Latvija jau ir proklamēta 1918. gada janvārī, kad Padome savā sesijā pieņēma rezolūciju, kurā noteica, ka "Latvijai jābūt patstāvīgai demokrātiskai republikai, kas apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali".

Demokrātiskais bloks, uzskatīdams LPNP par nepietiekami demokrātisku, Latvijas politiskos spēkus pilnībā nereprezentējošu organizāciju, to neatzina un uzstāja, ka par Latvijas neatkarību jālemj jaunai pārstāvnieciskai institūcijai – Latvijas Tautas padomei.

Pārkāpjot savām domstarpībām un pasludinot, ka suverēnā vara Latvijā pieder Latvijas Tautas padomei, abas politiskās organizācijas to izveidoja 17.novembra vakarā - dienu pirms valsts proklamēšanas. Par tautas padomes priekšsēdi ievēlēja J.Čaksti, bet par Latvijas Pagaidu valdības galvu – K.Ulmani.