Jaunākās tendences upmalu mežu apsaimniekošanā

Pētnieks, kura pārziņā ir upmalas mežu izpēte, skaidro kā iespējams nodarīt postu pat sargājot dabu. “Ja es kā mednieks fokusējos uz medījamiem dzīvniekiem, bet sportists orientierists uz kādu taku, vai sēņotājs uz sēnēm, vai ornitologs uz kādu putnu, kas viņam ir svētāks par visu, bet tajā pat laikā upē brūk iekšā pāraugusi, upmalā esošā baltalkšņu audze, tas kaitē lašiem, kas arī ir īpaši aizsargājamā suga. Un iznāk, ka

dabas sargātājs vai kāda cita ekosistēmas pakalpojuma atbalstītājs, kas ir ļoti šauri fokusējies uz savu jomu, ar vēlmi sargāt savas atbildības jomas, var kaitēt citai sugai. Tāpēc ir jāsaprot kā mēs drīkstam un varam saimniekot upmalās.”

Tāpēc projektā paredzēta praktisku apsaimniekošanas pasākumu īstenošana un plānošanas dokumentu izstrāde ar mērķi uzlabot Salacas daļbaseina upju kvalitāti un saglabāt dabas vērtības ilgtermiņā, kā arī zināšanu un labās prakses nodošana sabiedrībai un jomas ekspertiem.

Viedokļi atšķiras

Latvijā ir aptuveni 200 000 ha upmalu mežu, kur aizsargjoslu likums ir noteicis saimnieciskās darbības ierobežojumus: uz katru pusi no upes – 50 m. “Mežam krastā ir jāpilda aizsardzības jeb buferzonas funkcija, proti, lai ūdens, kas nāk no lauksaimniecības un mežsaimniecības vai citām zemēm, no cilvēka piesārņojuma, no gaisa, tekot cauri aizsargjoslai, “aizķertos” upmalu mežā un neļautu šim ūdenim ieplūst upē,” skaidro Saklaurs. “Lai upē pēc tam nenotiek eitrofikācijas un sedimentācijas procesi, proti aizaugšana, aizsērēšana un citi upei kaitīgi procesi.”

Aizsargjoslu likums nosaka principu, kā apsaimniekot upmalu mežus, lai novērstu erozijas un citu kaitīgo procesu attīstību, tomēr, apsaimniekojot tos pēc esošajiem principiem, ik gadu upēs nonāk tūkstošiem kubikmetru sedimentu jeb nogulumu, kas izgulsnējas upēs, tai skaitā straujtecēs, veicinot ūdens kvalitātes pazemināšanos.

Projekta ietvaros ir paredzēts demonstrēt jaunu veidu upmalu mežu apsaimniekošanā, optimāli izvēloties koku sugu sastāvu, kas pozitīvi ietekmētu un palielinātu veģetācijas daudzveidību mežaudzē.

Kādiem jāizskatās upmalas mežiem? Tika veikta neliela aptauja starp mušiņmakšķerētajiem un spiningotājiem. Pētnieks stāsta, ka pat starp nosacīti vienādi domājošiem cilvēkiem, kas visi ir makšķernieki, viedoklis būtiski atšķiras. Vieni saka, mežam krastā jābūt ar mozaīkveida struktūru, kur ik pa laikam mežā ir atvērumi, citiem vajag pilnībā noēnotu upes krastu ar sakritušiem kokiem, kur forelēm slēpties. Savukārt vēl kādiem vajag brīvu straumīti, kur lasis var nārstot. “Katram no mums ir atšķirīgs, pat šaurs skatījums, bet, lai mēs saprastu kopējo vērtību, visi skatījumi ir jāsaliek vienā katliņā, un tad no tiem ir jāizdara secinājumi,” projekta būtiskāko uzdevumu skaidro Saklaurs.

Salāgot visu intereses

Šobrīd situācija ir šāda: ar Aizsargjoslu likumu ir nolemts, ka meža īpašnieks upmalu mežos nedrīkst darīt gandrīz neko vai darīt ļoti ierobežoti, bet labumus – tīro ūdeni, ainavu, visu citu, mēs sabiedrība baudām kopā. “Tas, ko īpašnieks šodien var gūt ierobežotā apjomā, ir koksne. Likumdošanā ir noteikts, ka mēs varam kaut ko darīt, varam nocirst vienu hektāru baltalkšņu nogabalu upmalā. Tātad kaut kādus ieņēmumus atsevišķās situācijās varam gūt. Bet

virziens, kur pētnieki Latvijā un arī Eiropā skatās nākotnē, ir visi ekosistēmu pakalpojumi kopā, atsevišķi nodalot tādus, kurus īpašnieks teorētiski varētu tirgot sabiedrībai.

Proti, mēs kā sabiedrība nevis saņemtu labumus uz kāda cita rēķina, bet atbilstoši tirgus ekonomikai atlīdzinātu par to, ko tērējam. Esam rēķinājuši, veikuši aptaujas un redzam, ka sabiedrība ir kaut kādā mērā gatava un Eiropā ir izcili piemēri jau šobrīd. Piemēram, viens minerālūdens ražotājs visiem meža īpašniekiem maksā, lai viņi apsaimniekotu savus mežus tā, kā vēlas uzņēmējs. Respektīvi nepiesārņotu ūdeni un neveicinātu eroziju, bet meža apsaimniekošanu veicot saudzīgi. Līdzīgi varbūt varētu teikt, ka, piemēram, īpašnieki gar Daugavas baseinu saimnieko tā, lai Daugavā vai Aiviekstē būtu tīrs ūdens un mēs droši varētu iet upē peldēties. Bet tai pat laikā Rīga daļu dzeramā ūdens iedzīvotāju apgādāšanai ņem no Daugavas, kas ir pa brīvu.

Upmalu mežu un upju straujteču mērķtiecīga un ilgtspējīga apsaimniekošana veicinās saldūdeņu kvalitātes uzlabošanos upes sateces baseina līmenī."

Piemēri ir dažādi, pētnieks stāsta par dažādo saimniekošanas praksi: “Eiropā tās lietas strādā arvien vairāk un vairāk, un to Eiropas Savienība arī virza. Vienmēr jau varam prasīt no valsts – maksājiet, dodiet, bet šeit jābūt sadarbībai starp mežu īpašniekiem un uzņēmējiem, iesaistot gan finanšu sektoru, gan arī nevalstisko sektoru, kur var rast dažādus risinājumus, lai upmalu meži tiktu apsaimniekoti tā, kā visa sabiedrība kopumā vēlas. Šobrīd īpašnieki var kaut ko nocirst un kaut ko pārdot.

Upmalās gan ir ļoti daudz pāraugušu audžu, kur koksnes kvalitāte nereti ir malkas vērtībā. Tādēļ mums ir jādomā alternatīvi risinājumi.

Piemēram, Igaunijā un Zviedrijā mežu drīkst nocirst līdz ar pašu upes krastu, atstājot nelielu josliņu. Un viņi visu šo koksni var pārdot un gūt ieņēmumus. Un tā jau 35 gadus. Latvijā tādu privilēģiju mežu īpašniekiem nav. Tajā brīdī, kad mēs sapratīsim kādu vērtību mums sniedz upmalu meži, un ka mēs nefokusējamies tikai uz koksni, varbūt mums šie upmalu meži sniegs lielāku vērtību ilgtermiņā nekā Igauņiem. Mums ir jāatrod risinājumi kā mēs, upmalu mežu īpašnieku lolotajos mežos, dabas saražotos ekosistēmu pakalpojumus varam pārdot.”

Upmalas nepieciešams izmainīt

“Mans pētījumu lauks ir Korģes upe un Svētupe, kas abas ir saistītas ar Salacu,” stāsta Saklaurs. “Pirms 90.gadiem šīs teritorijas cilvēki apsaimniekoja, savām vajadzībām turēja mazas pļaviņas – dzīvas un krāšņas, puķēm pilnas –, tajās ganīja govis un cilvēki nodrošināja savas saimniecības. Bet, mainoties valsts iekārtai, tas vairs nebija ekonomiski izdevīgi. Cilvēki šīs teritorijas atstāja, devās uz pilsētām vai ārzemēm, un tā 35 gadu laikā šīs pļaviņas ir aizaugušas ar baltalkšņiem. Vienlaidus baltalkšņu audzes upmalās nav tas labākais, kas tur var augt. Jo barības vielas, kas plūst uz upēm un tur var būt liekas, netiek pārtvertas pietiekamā apjomā, un iznāk, ka vide faktiski vairs nepilda nepieciešamās funkcijas. Tāpēc mēs fokusējamies un stāstām mežu īpašniekiem, ka baltalkšņi upmalās ir jānomaina pret platlapjiem, tie var būt ozoli, liepas, kļavas, melnalkšņi, bērzi, citas koku sugas.

Mums būtiski strādāt virzienā, lai upmalās veidotos sugām bagāts mežs ar daudzveidīgu lakstaugu stāvu, kuram ir maksimāli garš veģetācijas periods.

Ko mēs redzam šodien – zeme nav sasalusi, bet daudz puķu un citu augu ir pārstājuši augt, tai pat laikā ir augi, kuriem šāds laiks patīk, un tie aug. Tiem augot, tiek “savāktas” ūdens nestās barības vielas - neļaujot tām nokļūt upē.”

Šobrīd rit projekta otrais gads. Pētnieks uzsver, ka šis nav zinātnes projekts, bet gan tāds, kurā iesaistītie rāda piemēru sabiedrībai un mežu īpašniekiem. “Mēs strādājam ar dažādiem cilvēkiem, kuri saistīti ar mežu. Esam organizējuši tikšanās, kur aicinām gan botāniķus, gan Dabas aizsardzības pārvaldi (DAP), citas ieinteresētās un saistītās puses, lai saprotam kā mēs redzam situāciju, un kā to redz mežu īpašnieki. Esam plānojuši rādīt un stāstīt arī skolēniem kopā ar DAP speciālistiem par upmalām un vidi viņiem apkārt, par to kā viņi – mūsu nākotnes sabiedrība – var ietekmēt procesus, lai pašiem būtu patīkami un vēlme dzīvot šeit.”

Ietekmi var paredzēt

Saimnieciskā darbība var vidi ietekmēt gan pozitīvi, gan negatīvi. Būtiski ir izvērtēt kādi procesi upmalu mežus var ietekmēt īstermiņā, un kādu vērtību tie var sniegt ilgtermiņā. Pētnieks stāsta, ka viss ir ļoti atkarīgs no tā, kāds mežs ir un būs upmalā: “Piemēram, salīdzinām trīs variantus: pirmajā izrokam upes krastā karjeru, neveicot nekādu aizsardzību, netīrajam ūdenim ietekot upē. Otrajā variantā veidojam jau labāku situāciju, audzējot bērzus un egles. Trešajā – iestādām un aizsargājam ozolu audzi ar citu koku sugu piemistrojumu. Jau pēc 30-40 gadiem koki būs izauguši lieli, zem tiem būs veģetācija ar dažādu struktūru: sūnas, ķērpji, lakstaugi, kam ir ļoti garš veģetācijas cikls, kuri arī šobrīd, piemēram, novembrī joprojām aug un pilda savu attīrīšanas funkciju. Analizējot iespējamos scenārijus, redzam katra scenārija ietekmi uz apkārtējo vidi. Kvalitatīvi un kvantitatīvi novērtējot, secinām, ka viena no saimniekošanas stratēģijām ir labāka kā cita. Neapšaubāmi ozolu stādīšana būs labāka par karjeru rakšanu ar virsūdeņu novadīšanu tieši upē. Bet pārējās situācijas nav tik viennozīmīgas, tādēļ,

jebkuram meža īpašniekam vienkāršotai novērtēšanai ir jārada gana komplicēta sistēma ar algoritmiem, kas var sniegt īpašniekam apsaimniekošanas alternatīvas ar iespējamiem nākotnes scenārijiem un iespēju nopelnīt.

Ar likumdošanas un valsts attīstības stratēģijas palīdzību, esam “izņēmuši” cilvēku ārā no šīm upmalu teritorijām. Cilvēki upmalā vairs nedzīvo, viņi ir prom. Ir vismaz daļēji jārod kādi risinājumi, lai cilvēks gribētu tur atgriezties un saimniekot – savā upmalā. Cilvēks var veidot vidi un pārējā sabiedrība no tās var iegūt.”

"Life is Salaca" projekts plānots uz 5 gadiem. Latvijas mērogā šī būs salīdzinoši liela demonstrācijas teritorija, kur 65 ha mežu platībā veiks dažādas aktivitātes. “Baltalkšņu audžu vietā ieaudzēsim dažādu kokus sugu mežu ar platlapjiem un bērziem,” uzskaita Saklaurs. “Pirms un pēc visām darbībām pētnieki ievāks lielu datu apjomu, ko jau vasarā apjomīgi iesākām. Informāciju apstrādāsim un rādīsim ne tikai sabiedrībai un meža īpašniekiem, bet arī citiem zinātniekiem, lai veidotu mūsu redzējumu tālāk. Mums tagad ir jāveic virkne uzdevumu, lai situāciju palēnām uzlabotu. Izpēte un monitorings, izmantojot zinātniskas metodes, dod iespēju labāk saprast notiekošo un pielāgot apsaimniekošanas pasākumus, lai uzlabotu ūdensteču un tās piekrastes ekosistēmas.

Es ieteiktu ikvienam – ejiet mežā, vērojiet un aizbrauciet uz upmalām, šobrīd upēs nārsto laši!”

Raksts tapis sadarbībā ar PEFC Latvija.