"Šiem bērniem ir tiešām - cik ārkārtīgi nelaimīga šī slimība bija desmitiem gadu atpakaļ, tad šobrīd, es teiktu, ir sastājies rindiņā viss labais, kas ar viņiem varēja notikt - cik nu tādā lielā nelaimē var būt laime, tik nu viss ir tā sakārtots," saka BKUS Reto slimību virsārste reto slimību jomā Madara Auzenbaha.
Līdz šai vasarai Latvijā pieejamā un apmaksātā terapija bērniem bija zāles, ko injicē mugurkaulā, pilnā narkozē, ik pa 120 dienām (4xgadā) un tā - gadu no gada.
Šīs zāles muskuļiem ļauj darboties pilnvērtīgi. Otrajā dzīves nedēļā to ievadīja arī mazajai Emīlijai. Taču ārsti meklēja un piedāvāja jaunu ceļu – gēnu terapiju.
Efekts tāds pats, taču zāles jāievada vienreiz mūžā. Bērna vecāki piekrita. Visi vajadzīgie parametri sakrita un zāles ievadīja septembra sākumā, kad Emīlijai bija gandrīz seši mēneši.
Mums bija gan aptiekas apmācības, gan arī ārstu apmācības, māsu aprūpes personāla apmācības, lai viss noritētu gludi.
Un arī pēc tam, kad šis medikaments tiek ievadīts - divus mēnešus, viņš saņem specifisku terapiju, lai samazinātu šo blakņu rašanos. Arī tur bija nepieciešama komanda," stāsta BKUS neirologs Mikus Dīriks.
Lai arī gēnu terapija izklausās sarežģīti, pats process ir samērā necils – zāles iepilina caur vēnu, līdzīgi kā, piemēram, fizioloģisko šķīdumu, un tas aizņem aptuveni stundu.
"Tajā brīdī, kad to šļirci pielika un sāka laist tās zāles iekšā, tad man laikam tas bija vienīgais brīdis šajā visā procesā, vispār visā, jau no paša laika gala, kad man sāka birt tās asaras, jo es saprotu, ka notiek kaut kas prātam neaptverams, uz ko mēs nevarējām pat cerēt.