Aitu gana Mateuša dzīve traģiski aprāvās 13 gadu vecumā. Dzimtas stāsts

Evitas Zarembas-Krīgeres stāsts:

"Balts betona krustiņš Viļakas Miera kapos ir vienīgā liecība par mazo Mateušu, kura dzīve traģiski un negaidīti aprāvās 13 gadu vecumā.

Mateušs Bratuškins, mana vecvectēva brālis, dzimis 1913. gadā Viļakas pagasta Kravaļu ciemā.

Bernatam Bratuškinam (1882-1935) un viņa sievai Agatai (dz. Šaicāne) (1885-1967) pavisam bija četri bērni – pirmdzimtā Anastasija (1907-1997), mans vecvectēvs Staņislavs (1908-1941(?)), Mateušs (1913-1926) un pastarītis Broņislavs (1919-1972).

Kopš bērnības man vienmēr patikuši kapi, nekad nelaidu garām iespēju kopā ar kādu radinieku tos apmeklēt. Reiz kopā ar omu apstājāmies pie balta krusta pašā kapu nomalē, tajā kapsētas daļā, kur senāk apglabāja pašnāvniekus un nedabiskā nāvē mirušos. Kad jautāju, kas tur apglabāts, oma man pastāstīja stāstu par viņas tēva brāli Mateušu. Līdz pat šai dienai mēs ģimenē viņu saucam par "mazo onkulīti". Skumjais stāsts man šķita tāds mazliet... kā dzimtas leģenda. Es to atcerējos katrreiz, kad gāju garām kapiņam, taču ar laiku stāsta detaļas atmiņā izbālēja.

Jau pēc gadiem, kad oma bija aizgājusi mūžībā, bet mana interese par dzimtas vēsturi pieaugusi, nejauši uzdūros nelielam rakstiņam periodiskajā izdevumā "Latvijas Kareivis" un atkal atcerējos stāstīto.

Lūk, ko par Mateušu Bratuškinu man pastāstīja oma.

Mateušs bija atdots ganos pie bagāta saimnieka Kupravas pusē. Reiz ganos vilks aiznesa aitu, bet Mateušam bija bail to teikt saimniekam. Vakarā saimnieks pārskaitīja aitas - vienas trūkst. Viņš sadusmojās un sāka sist mazo ganiņu. It kā ar to vēl nebūtu gana, beigās pakāra bērnu lazdu krūmā turpat ganību malā.

Kad notikums atklājās, saimnieku izsauca pie tiesas. Lai samaksātu tiesnesim, saimnieks pārdeva ērzeli. Oma stāstīja, ka ērzeli nopircis kāds vīrietis. Mājās vedot, ērzelis satrakojies un norāvis vīrietim roku.

Tiesa saimnieku attaisnoja.

Kā jau redzams avīzes rakstā – Mateušs pasludināts par pašnāvnieku, tādēļ arī apglabāts pašā kapu nomalē bez baznīckunga dalības bērēs. Viņa tēvs pats esot taisījis dēlam betona krustu. Uzrakstīja uz tā, kā nu prata.

Kopš uzzināju par Mateušu, man vienmēr ir bijusi sajūta, ka mans pienākums ir viņu atcerēties, jo neviens cits jau nezina šo traģisko stāstu. Tagad gan ir vēl daži dzimtas cilvēki, kam esmu to pastāstījusi, un mēs kopā aprūpējam viņa kapu.

Pagājušajā sestdienā, Svecīšu vakarā Viļakas miera kapos, notika tiešām aizkustinošs un emocionāls brīdis. Priesteris iesvētīja Mateuša kapu un piemiņas plāksnīti, ko šogad uzlikām. Pēc gandrīz gadsimta baznīca atzina Mateuša traģisko nāvi. Es ceru, ka beidzot viņa dvēsele ir mierā."