11. novembra vēsturisko notikumu izklāsts

Ārlietu ministrijas mājaslapā norādīts, ka Bermonta vadītie trīs armijas grupējumi no Jelgavas caur Jūrmalu, Olaini un Ķekavu strauji lauzās uz Latvijas galvaspilsētu. Par spīti Latvijas armijas pretestībai, Bermonta komandētās Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas triecieni piespieda latviešu karavīrus atkāpties pāri Daugavai. Uz Juglas pusi plūda bēgļu straume. 10. oktobrī Rīgas un visas Latvijas liktenis, kā toreiz rakstīja, "bija mata galā", taču Latvijas armijai sīvās cīņās šajā dienā izdevās apturēt ienaidnieku pie Daugavas tiltiem.

15. oktobra rītā pa Dzelzs tiltu no Daugavas labā krasta Rīgā uz Pārdaugavu uzbrukumā devās aptuveni 100 brīvprātīgo. Viņu uzdevums bija novērst pretinieka uzmanību no Daugavgrīvas – galvenā uzbrukuma virziena.

No rīta soļodami pa Rīgas ielām, lai dotos triecienā cauri pilsētai uz Daugavmalu, karavīri dziedāja “Div` dūjiņas”. Viņi nojauta, ka daudzi vairs neatgriezīsies. Šo cīņu epizodi – uzbrukumu pāri Dzelzs tiltam – tēlnieks Kārlis Zāle vēlāk iemūžināja Brīvības pieminekļa cilnī.

Tajā pašā dienā notika Latvijas armijas galvenais uzbrukums, ko atbalstīja Lielbritānijas un Francijas karakuģu artilērija. Šo Antantes lielvalstu karakuģi veica intensīvu Daugavgrīvas, Bolderājas, kā arī bermontiešu pozīciju aizmugures apšaudi.

Sabiedrotie palīdzēja Latvijai brīdī, kad pārliecinājās, ka Latvijas armija ir spējīga sekmīgi turpināt aizstāvēšanos. Pārceļot pāri Daugavai desantu, vajadzēja atgūt Bolderāju, lai vēlāk no turienes varētu turpināt uzbrukumu. Ar nelieliem zaudējumiem Latvijas armijas daļas ieņēma svarīgus stratēģiskus objektus – Daugavgrīvas cietoksni un Bolderāju. Latvijas armija pārņēma iniciatīvu. 16. oktobrī uz Daugavas kreiso krastu pārcēlās visa Latgales divīzija.