Meža apsaimniekošanas prakses pielāgošana klimata pārmaiņu radītajiem izaicinājumiem

Vējš darbojas kā nozīmīgs ekosistēmas faktors, ietekmējot koku fizioloģiju, mehānisko stabilitāti un augšanas gaitu, kā arī kalpo kā dabas izlases mehānisms, kas veido mežaudzes atbilstoši videi. Tēlaini raksturojot – “koki iemācās sadzīvot ar vēju”.

“Koki ir izstrādājuši dažādus pielāgošanās mehānismus, lai izturētu vēja radītās slodzes”,

stāsta Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” pētnieks mežzinātņu doktors Oskars Krišāns. “Piemēram, kokiem, kas pakļauti biežai vēja iedarbībai, attīstītas spēcīgākas saknes, īsāki un platāki stumbri. Labs piemērs šādai koku pielāgošanās raksturošanai ir plats, bet zems ozols klaja lauka vidū, kas lieliski pārdzīvo tā dēvētās “gadsimta vētras”. Tāds koks agrāk bija redzams uz Latvijas piecu latu banknotes. Savukārt mežā koki bieži vien aug cieši kopā, veidojot pašaizsargājošu struktūru, kurā viens koks mehāniski atbalsta citu.”

Lai mazinātu vēja negatīvo ietekmi, izvēloties meža apsaimniekošanas paņēmienus (stādīšana, kopšanas), jāņem vērā zinātnieku ieteikumi, bet tas nenozīmē, ka klimata pārmaiņu dēļ nevajadzētu, piemēram, stādīt kādu konkrētu koku sugu.

Jāparedz apstākļi, kuros koks augs. “Lai arī kopumā egles ir mazāk izturīgas pret vēju, un ir īpaši jāpievērš uzmanība iespējamai sakņu trupei un mehāniskiem bojājumiem, kas mazina noturību, veidojot egļu audzes ar sākotnēji zemāku biezību, ir iespējams paaugstināt individuālo koku mehānisko stabilitāti,” skaidro Krišāns. “Salīdzinājumā ar citām koku sugām, bērzi spēj būt īpaši stabili mazāk noturīgās augsnēs, piemēram, kūdras augsnēs un pārmitrās minerālaugsnēs, jo spēj attīstīt dziļākas un plašākas saknes. Savukārt, ja egles un bērzi aug kopā regulārā audzē, piemēram, izkārtojumā kā šaha dēlim, tad šādai audzei ir augstāka kopējā noturība, jo abu sugu koku vainagi un arī sakņu sistēmas savstarpēji mazāk konkurē.”

Pētnieks skaidro, lai mazinātu ilgstošas vēja izraisītās mehāniskās slodzes ietekmi, koki var pielāgot augšanas virzienus, kā arī veidot stiprākus stumbrus un saknes. Lai arī attīstot šādus pielāgojumus, kokiem var samazināties augšanas temps, jo liela daļa no tam pieejamajiem resursiem ir jākoncentrē stabilitātes uzturēšanai, tie ir nepieciešami, jo vēja novājināts koks kļūst uzņēmīgāks pret slimībām un kaitēkļiem. Piemēram, augstāks egļu astoņzobu mizgrauža invāzijas risks ir mehāniski bojātām (iekšēji koksnes bojājumi) eglēm, kurām ir traucēti fizioloģiskie procesi (ūdens pārvade), un līdz ar to arī samazinās aizsargmehānismu (sveķu veidošana) efektivitāte.

Tomēr

ne vienmēr vēja ietekme ir uztverama tikai negatīvi, jo notiek dabiskā izlase, kas parāda, kādi koki ir labāk piemēroti attiecīgajai videi.

Šāda informācija var palīdzēt veidot veselīgākas un izturīgākas meža ekosistēmas ar augstākām pielāgošanās spējām klimatiskajām pārmaiņām.

Paredzēt vēja ietekmi

Arī citviet pasaulē vējš ir starp nozīmīgākajiem, jāpiebilst, ka Eiropā nozīmīgākais, dabiskajiem traucējumiem mežos, un tāpēc zinātnieki aktīvi iesaistās vēja-koku mijiedarbības izpētē. Pētījumu loks ir ļoti plašs – no vēja izraisīto bojājumu sociālekonomiskajiem aspektiem, meteoroloģijas un vēja plūsmu modelēšanas, kā arī dažādu tipu spēcīgu vēju izcelšanās varbūtību un trajektoriju prognozēšanas, līdz individuālu koku mehāniskās stabilitātes un to ietekmējošo faktoru raksturošanai.

Krišāns stāsta:

“Kopš 2017. gada Latvijā plaši tiek veikti koku statiskās vilkšanas (slodžu) testi, kuru rezultāti sniedz vērtīgu informāciju par koku vēja noturību.

Šajos testos nosaka, kāds spēks ir nepieciešams koka izgāšanai vai nolaušanai, palīdzot noskaidrot dažādu koku sugu izturības līmeni atkarībā no augšanas apstākļiem: augsne, audzes struktūra, citu bojājumu, piemēram, sakņu trupes ietekme.”

Latvijā ir izveidota viena no lielākajām šāda veida datubāzēm Ziemeļeiropā.

Pētījumi turpinās, pievēršoties dažādiem aspektiem, piemēram: stiprā vējā izdzīvojušo koku saglabāšanās un uzņēmība pret sekundārajiem bojājumiem, dažādu augsnes sagatavošanas veidu ietekme uz koku mehānisko stabilitāti un izlases ciršu ietekme uz mežaudžu kopējo vēja noturību.

“Šo pētījumu mērķis ir uzlabot meža apsaimniekošanas stratēģijas, lai izveidotu strukturāli noturīgākas mežaudzes un palīdzētu gan pašmāju, gan, nākotnē potenciāli nozīmīgām, koku sugām labāk pielāgoties sagaidāmajiem klimatiskajiem apstākļiem,” par zinātnieku darbu saka pētnieks. Viena no šādām sugām ar augstu nākotnes saimniecisko potenciālu un mehānisko noturību ir dižskābardis.

Perspektīva mežsaimniecībā – dižskābardis

Mežsaimniecībā klimata pārmaiņas maina koku sugu izplatību un veicina izmaiņas ekosistēmu līdzsvarā. Piemēram,

dižskābarža veiksmīgā aklimatizācija stādījumos Latvijas rietumu daļā, aiz augšanas areāla ziemeļaustrumu robežas, liecina par šīs sugas potenciālu integrēties mūsu mežos, paplašinot bioloģisko daudzveidību.

Šā brīža pieaugušās dižskābaržu audzes Latvijā veido jau otrā koku paaudze stādmateriālam, kas 19. gadsimtā ir ievests, visticamāk, no Vācijas. Dižskābardis ir raksturīgs Centrāleiropai, kur tam ir augsta saimnieciskā nozīme, piemēram, saplākšņa un mēbeļu ražošanā, un tāda šīs sugas saimnieciskā nozīme būtu arī Latvijā.

“Dižskābarža audzēšanas potenciāls Latvijā līdz 2070 -2100. gadiem kļūs arvien augstāks klimatisko izmaiņu dēļ,” skaidro Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks mežzinātņu doktors Āris Jansons. “Siltākas ziemas un garāka veģetācijas sezona rada apstākļus, kas varētu būt piemēroti šai sugai, jo īpaši, ja vidējās temperatūras un nokrišņu daudzumi turpinās palielināties, atvieglojot dižskābarža izdzīvošanu un augšanu. Koks arī labi pacieš noēnojumu, bet, kad tiek veiktas kopšanas cirtes, tas ātri saņemas un 4 gadu laikā sāk aug 2 reizes ātrāk, un jau 60-70 gadu vecumā tie ir saimnieciski izmantojami. Arī noturība pret vēja izraisītajiem bojājumiem ir laba – līdzīga kā ozolam.”

Dižskābardi varētu izmantot mistrotās audzēs ar gaismas prasīgām sugām, kas var palielinātu mežu noturību un daudzveidību. Jansons saka:

“Vērojot notiekošo dižskābarža šā brīža dabiskās izplatības areālā, var secināt, ka sugu visvairāk apdraud sausums, kuru par laimi tik spēcīgu Latvijai nākotnē neprognozē.

Tomēr joprojām ir nepieciešams veikt papildu pētījumus, lai paplašinātu zināšanas par dižskābarža piemērotību sagaidāmajiem apstākļiem, un līdz ar to arī sugas ilgtspējīgas audzēšanas iespējas Latvijā. Tāpēc ir nepieciešams paplašināt jau esošos pētījumus, kuros ir vērtēta jau aklimatizēto koku pēcnācēju piemērotība Latvijas apstākļiem ar papildus materiālu no citiem, pēc augšanas apstākļiem dažādākiem, izcelsmes reģioniem. Lielāks pārbaudīto dižskābarža genotipu apjoms nodrošinātu pilnvērtīgāku izpratni par sugas adaptācijas iespējām”.

Raksts tapis sadarbībā ar PEFC Latvija.