Kā novērst staltbriežu populācijas pieauguma radītos riskus

“Staltbriežu populācija ir jāsamazina, jo, atbilstoši statistikai, pēdējo divdesmit gadu laikā, tā ir pieaugusi vairākas reizes,” informē Zemkopības ministrijas (ZM) Meža departamenta direktors Andis Purs. “Atsevišķās vietās tiek nodarīti milzīgi zaudējumi mežsaimniecībai un lauksaimniecībai. Papildus tam ir ievērojami audzis dzīvnieku izraisītais satiksmes negadījumu un cietušo cilvēku skaits. Zemkopības ministrijas Meža departamenta un Valsts meža dienesta uzdevums ir nodrošināt optimālu visu savvaļas medījamo sugu populāciju līmeni valstī.”

Arī Latvijas Mednieku savienības (LMS) valdes priekšsēdētājs Jānis Baumanis atzīst, ka staltbrieži ir savairojušies, bet:

”Lokālām problēmām ir jāmeklē lokāli risinājumi, nevis jāgroza medību kārtība visā valstī, jo problēma ir varbūt 5% (mednieku) kolektīviem visā Latvijā.

Kur šī problēma ir – esam runājuši ar medniekiem, tur cenšas medīt intensīvāk, bet es neteiktu, ka šobrīd ir katastrofa. Vairāk briežu ir tur, kur ir ļoti izteikta lauksaimniecība: atsevišķi reģioni Zemgalē, sevišķi Dobeles–Jelgavas pusē, tālāk Lietuvas pierobeža, Kurzemes dienvidu daļa. Otrs – valsts mežu lielie mežu masīvi Ziemeļkurzemē.”

“Pirms 2 gadiem populācija bija 71 000, tā ir stabila, ar tendenci samazināties, nomedītais apjoms jau ir tāds, ka populācijai ir jāsamazinās,” informē Valsts meža dienesta (VMD) Medību daļas vadītājs Valters Lūsis. ”Kādam, protams, gribētos, lai populācija uzreiz samazinātos uz pusi, bet jāskatās, cik pamatoti tas ir konkrētajā vietā. Kurzemē dzīvo 1/3 no visiem Latvijas staltbriežiem, arī nomedījamais apjoms ir 42% no visa kopējā Latvijas, uz šo brīdi, šajā medību sezonā, – 54%.”

Septembrī Valsts meža dienests izdevis rīkojumu “Par staltbriežu medību atvieglojumiem 2024./2025. gada medību sezonā”, kas nodrošina līdz 30% papildu staltbriežu medību atļauju izsniegšanu no noteiktā pieļaujamā staltbriežu nomedīšanas apjoma medību iecirknī.

“Mērķis ir veicināt noteiktā staltbriežu nomedīšanas apjoma izmantošanu medību platībās, kurās staltbriežu skaits jāsamazina,” skaidro Lūsis, jo kopumā nekad viss medījamo dzīvnieku limits sasniegts netiek, vidēji tiek izmantotas 80% medību atļauju.

“Iemesli, kāpēc briežu skaits ir palielinājies, ne vienmēr ir nemedīšana, liela ietekme ir tieši lauksaimniecībai un mežsaimniecībai – radot briežu izdzīvošanai labvēlīgus apstākļus.

Arī Valsts meža dienests, piemēram, kādos apvidos ilgstoši ir devis pārāk maz medīšanas atļaujas, bet tagad saprot, ka ir problēma, kuru liek medniekiem risināt,” saka Baumanis uzsverot, ja ir problēma, tad ir jānāk kopā un jārisina, bet nevis medniekiem uzdot, ka ir pienākums – izšaut. “Man ir sajūta, ka ir atsevišķi gadījumi, kur postījumi tiek izmantoti cilvēku personīgo ambīciju apmierināšanai vai tam, lai nekontrolēti medītu paši pēc savām vēlmēm un ieskatiem, izmantojot postījumus kā ieganstu. Diemžēl ir lauksaimnieku organizācijas, kas uz šo “uzķeras” un metas šos šaut gribētājus atbalstīt. Lielākā sabiedrības daļa, tai skaitā daudzi mednieki, absolūti nedomā, ka tagad būtu jāmetas izšaut staltbriežus.”

Problēma neradās vienā dienā

Latvijā 2020. gadā Latvijas Republikas Valsts kontrole (LRVK) veica atbilstības un lietderības revīziju “Vai Latvijā tiek nodrošināta ilgtspējīga sugu apsaimniekošana un tai atbilstoša medību saimniecības uzraudzība?”.

Toreiz skaidri iezīmējās problēmu loks.

• Mednieki uzskata, ka sabiedrībā nav objektīvas izpratnes par mednieku lomu dabas procesu regulēšanā, un ka tieši mednieki nodrošina sabiedrības interešu aizstāvību.
• Valsts kontrole revīzijā pārliecinājās, ka medījamo sugu apsaimniekošanas procesa raksturīgākās iezīmes ir neskaidri dati – tātad iespēja ar tiem manipulēt, un interešu līdzsvara trūkums. Šo apgalvojumu gan šobrīd ZM skaidro šādi: “Speciālisti, kuri orientējas dabas resursu apsaimniekošanā, saprot, ka datu ticamība atkarīga no ievākšanas un apstrādes metodikas. Salīdzināt pēc dažādām metodikām radītus rezultātus var tikai indeksu veidā, nevis absolūtos skaitļos, utt. Vienmēr ir latentā (neuzskaitītā) populācijas daļa.”
• Dokumentā runāts par medījamām sugām: vilkiem, briežiem, stirnām u.c. Tās nodara postījumus mežsaimniecībai, lauksaimniecībai un rada satiksmes drošības apdraudējumus. Dati liecina, ka dzīvnieku izdarītie postījumi pieaug, arī izdevumi to novēršanai. Ir palielinājušies medību limiti un oficiālie dati par nomedīto dzīvnieku skaitu. Tomēr revīzijā 2020.gadā netika gūta pārliecība, ka dati par dzīvnieku skaitu mežā un nomedītajiem ir patiesi; vai medīti tiek visi postītāji; vai, sezonai noslēdzoties, netiek “norakstīti” neizlietotie savilcēji (ar ko iezīmē medījumu), jo to maksa ir tik niecīga? Šobrīd situācija jau ir cita – ZM informē, ka ar šā gada 1.aprīli visi nomedītie dzīvnieki jāreģistrē, izmantojot mobilo lietotni "Mednis". Savilcēju vairs nav.
• Vienlaikus atbildīgās iestādes nevar atbildēt, vai visi mežu īpašnieki un lauksaimnieki veikuši pietiekamus aizsardzības pasākumus pret postījumiem. Nenoliedzam medību būtisko nozīmi postījumu novēršanā, bet vai tomēr mūsdienās dzīvnieku nogalināšanai nevajadzētu būt pēdējam risinājumam, kad pārējie preventīvie pasākumi veikti?*

Vai bezmaksas kontroles mehānisms?

“Ir vietas, kur medī pietiekoši intensīvi, lai kontrolētu briežu populāciju, bet ir jāsaprot, ka mednieks nav gluži bezmaksas 24/7 darbinieks, kura vienīgais pienākums ir iet un sargāt kādam lauku vai jaunaudzi,” bilst Baumanis.

”Medības ir ļoti dārgs prieks, ja kādreiz to varēja uzskatīt par vaļasprieku vai dzīvesveidu, tad šobrīd tas pārvēršas par pienākumu, jo man vairs nav izvēles medīt vai nemedīt.

Uz medībām braucu kā uz darbu, nevis ar domu, ka paskatīšos, pabaudīšu dabu un varbūt kaut ko nomedīšu. Tagad man ir jāmedī obligāti. Tālāk nomedītais ir jādabū no meža ārā, jāapstrādā, kaut kas ar viņu jādara, jo noēst visu vienam pašam nav iespējams.”

Vēl viens iemesls tam, ka tiek medīts mazāk, – mednieku skaita samazinājums. “Jauni mednieki rindā nestāv, cilvēki no laukiem iet prom, galvenokārt koncentrējas Rīgā un apkārtnē. Tas pats ar medniekiem. Tas nozīmē, ka šiem cilvēkiem uz medību vietu ir jāaizbrauc, rēķinām, cik tas prasa degvielu, laiku. Tie ir tūkstoši eiro gadā, nemaz nerunājot par aprīkojumu, munīciju, dzīvnieku piebarošanu utt. Viss jānopērk par savu naudu, nekas par velti dots netiek.” Baumanis saka, ka viņam ir sajūta, ka šobrīd visas neizdarības, ko laika gaitā pieļāvuši ierēdņi, cenšas aizbāzt ar mednieku darbu, kas valstij nemaksā neko. “Brieži nav vienīgās raizes, jo ir problēmas ar jūras kraukļiem kormorāniem, kuri izposta aizsargājamās teritorijas. Bet, draugi, jūs šo sugu gadu desmitiem bijāt ielikuši aizsargājamo sugu sarakstā! Nevienam nav bijis ļauts viņu regulēt. Līdzīgi ir ar medījamām un nemedījamām sugām. Kādu laiku nemedī, tad dzīvnieki savairojas pārmērīgā skaitā, tad, mednieki, nāciet, glābiet!”

Baumanis norāda, ka lauksaimnieki un mežsaimnieki ar savu saimniecisko darbību dzīvniekus koncentrē, jo ziemas rapšu lauks piesaista staltbriežu barus no 5–10 km attāluma. “Taču tas nenozīmē, ka visi brieži uz lauka ir jāapšauj! Rapsis briedim ziemā ir kā konfekšu bļoda bērnam – ēdīs, kamēr slikti paliks. Rapsis briedim neko labu nedara, tikai bojā kuņģi un rada caureju. Jārēķinās, ja dabā šie dzīvnieki ir, ja audzē tādu kultūru, kas šos dzīvniekus tik ļoti pievelk, tad arī jādomā, kā šos laukus pasargāt.”

Latvijā staltbriežu apdzīvotās teritorijas nav viendabīgas

Nenomedīt par daudz

“Tie ir atsevišķi punkti Dienvidkurzemē un atsevišķās vietās Ziemeļkurzemē, bet par Latviju kopumā, mēs par tādu lietu runāt nevaram, ka populācija būtu pārāk liela,” uzskata Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks. “Tas, ka šobrīd “briežu problēma” tiek tik ļoti cilāta, visvairāk ir saistīts ar "Latvijas valsts mežu" radītu “psihozi”, savādāk to nosaukt nevaru, jo, ja dzīvnieki mežā ir kaut viens, protams, ka viņam ir jāēd.

Tajās vietās, kur populācija ir blīvāka, nenoliedzami būs postījumi, bet ažiotāža tiek vispārināta un pārcelta uz visu Latviju. Ir atsevišķi zemnieki, kuri mēģina izsist sev personīgu labumu savās personīgajās platībās, lai var vairāk medīt, un tāpēc atbalsta šo psihozi.

Saka, ka rapsis apēsts un izbradāts, bet, kad novāc, – nokuļ rekorda ražu. Viens moments, kā lauksaimnieki paši veicina postījumus, – iesēj mežmalā rapsi.”

“Uzskatu, ka šobrīd ir par tālu aizgājis, jo situācija ar alni bija līdzīga, tagad redzam, ka ar alni ir bēdīgi, jo populācija ir iedragāta,” brīdina Barviks. “Šogad ir iedots medījamais limits 50 % no kopējās Latvijas uzskaites. Ja populācija ir 68 000 un ir iedotas 33 000 atļauju, tas nav normāli. Šogad ir pārspīlēts atļauju skaits. Labi, 30%, lai samazinātu populāciju, bet tajās vietās, kur tiek nodarīti postījumi, bet nevis visā Latvijā. Brieži nedzimst kā peles. Iedragāt populāciju ir ļoti vienkārši, bet pēc tam vajadzēs gadus, lai to atjaunotu.”

Barviks ir strikts savos spriedumos: “Tas ir tikai tāpēc, ka ir kādi “kundziņi”, kuriem gribas izkalpoties un parādīt, ka viņi cīnās ar postījumiem. Tajā pašā laikā neievērojot mežkopības nosacījumus – jaunaudzes tiek pārkoptas. Piecus gadus jau runājam par to, ka ir jāatstāj krūmi, kas netraucē valdošās sugas augšanai, – pīlādži, krūkļi, dažādi citi krūmi ir jāatstāj, lai dzīvniekam ir ko ēst, bet tiek izkapāts pilnīgi viss. Paliek plika priede vai egle. Loģiski, ka dzīvniekam kaut kas ir jāēd. Tad arī veidojas tie pastiprinātie bojājumi, jo nekas cits ēšanai nav atstāts.

Šobrīd situācija ir tāda, ka mednieki negrib ņemt atļaujas, viņiem tās nevajag, bet tās tiek uzspiestas.

Taču, ja limits netiek izpildīts, tad pat tiek draudēts, piemēram, ar medību nomas līgumu laušanu. To dara atsevišķi pārcentīgi ierēdņi, jo pat LVM ierēdņu viedokļi par to, ko un kā vajadzētu darīt, atšķiras.”

Zinātnieku pētījumi

2023. gadā laika posmā no marta līdz maija pirmajai dekādei monitoringa ietvaros apsekotas 607 jaunaudzes visā Latvijā.

Egļu jaunaudzēs esošo bojāto koku īpatsvaru un arī skaitu/ha būtiski ietekmē staltbriežu, arī aļņu klātbūtne – jo vairāk un ilgāk šie dzīvnieki ir uzturējušies audzē, jo lielāki ir bojājumi audzē augošajām eglēm.

Arī egļu skaits/ha ietekmē stipri bojāto un iznīcināto egļu skaitu – jo vairāk egļu, jo lielāka iespēja tām tikt bojātām, un, jo mazāk citu koku sugu, kas atrodas paaugā vai veido audzes piemistrojumu, jo arī lielāka iespēja eglēm tikt bojātām.

Līdzšinējie monitoringa rezultāti liecina, ka kopumā priežu, egļu un apšu jaunaudzes ir apmierinošā un labā stāvoklī, bet problēmas ir lokālas un saistītas ar aļņu un staltbriežu sastopamību teritorijā.**

Valsts meža dienestam – kā kompetentajai iestādei medību resursu ilgtspējīgas apsaimniekošanas uzraudzībā – ir jāseko līdzi, lai nevienā teritorijā kādas medījamās sugas blīvums netiktu samazināts tiktāl, ka suga vairs nespēj atjaunoties. Turklāt minētais attiecas uz visām medījamajām sugām neatkarīgi no tā, vai konkrētās sugas dzīvnieki ir medījami kā limitēti vai nelimitēti. Tātad valsts pārvaldes uzdevums ir nodrošināt, lai savvaļas sugas būtu pārstāvētas visās platībās, kurās ir tai piemērotas dzīvotnes, un to populācijas nekristos zem kritiskā līmeņa, bet par optimālo līmeni katrā vietā būtu jāvienojas medniekiem un iedzīvotājiem.

Šāda prakse jau ir iesākta pirms četriem gadiem – Valsts meža dienests katrā teritoriālajā struktūrvienībā ir izveidojis limitu noteikšanas darba grupu, kurā darboties uzaicināti meža īpašnieku, zemnieku, kā arī medību tiesību lietotāju pārstāvji, kuri piedalās lēmuma pieņemšanā par nākamajā medību sezonā nomedījamajiem apjomiem.

Barviks aktualizē vēl vienu problēmu – kāpēc brieži savācas lielos baros pa 50-60 dzīvnieki kopā un tāpēc nodara lielākus postījumus.

“Ievērojami ir palielinājies plēsēju skaits – vilku ir ļoti daudz. Brieži veido lielākas grupas, jo tādā veidā viņi jūtas drošāk, aizsargājas no plēsēju presinga,”

Barviks izsaka nožēlu, ka arvien nav jaunā sugas aizsardzības plāna par vilkiem.

Aizsargāt īpašumu ir īpašnieka pienākums

“Ir viedokļu atšķirība par loģiskām un taisnīgām līdzsvara robežām starp sociālajām, ekonomiskajām un vides interesēm,” uzskata Purs. “Visas šīs intereses ir vienlīdz svarīgas un savietojamas vienlaikus, ja runājam par ilgtspējību. Konflikts ir tad, kad zināšanu trūkums tiek aizvietots ar emocijām, kas noved pie sajūtas, ka risinājuma nav.

Patiesībā nav pretrunu starp dabas aizsardzību un medībām, tāpat kā lauksaimniecība un mežsaimniecība ir savietojama ar dabas aizsardzību.

Bet ar taisnīgiem un loģiskiem nosacījumiem – katram ierobežojumam (ja bez tāda nevar iztikt) jābūt pamatotam, nepārspīlētam un adekvāti kompensētam.”

Purs pats kā mežsaimnieks ir saskāries gan ar briežu, gan aļņu nodarītajiem postījumiem: “Izmantojām repelentus – tie ir dažāda veida – gan izsmidzināmi, gan uzklājami uz jaunajiem kociņiem, un rada nepatīkamu garšu un smaku, tādējādi pasargājot jaunaudzes no dzīvnieku nodarītajiem postījumiem.” Personīgā pieredze, kas gūta saimniekojot, noder, kad jārisina situācija lielā mērogā: “Pašlaik ir ļoti laba iespēja postījumus reģistrēt aplikācijā “Mednis”. Var reģistrēt postījumus, kas nodarīti gan lauksaimniecībā izmantojamā zemē, gan mežā, gan arī meža infrastruktūrai nodarītos postījumus - norādot gan platību, gan bojāto koku sugu mežā, bojājuma apjomu un veidu, arī var pievienot fotoattēlu, kā arī uz kartes apskatīties situāciju ar postījumiem konkrētā vietā. Svarīga ir uz datiem balstītu lēmumu pieņemšana, un šis ir instruments, kas ļauj katram šo informāciju par postījumiem iesniegt un, atbildīgajai institūcijai izvērtējot, pieņemt lēmumu.”

“Nereti meža un zemes īpašnieki nezina, kur vērsties, atrodot meža dzīvnieku nodarītus postījumus, piemēram, bojātus jaunaudzes kociņus (noberzta miza, nokostas galotnes vai tamlīdzīgi),” šo jautājumu skaidro Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājs Valters Lūsis. “Jāsāk jau ar to, ka zemes īpašniekam Medību likumā ir noteikts pienākums nodrošināt aizsardzības pasākumus pret iespējamiem medījamo dzīvnieku nodarītajiem postījumiem.

Likums faktiski pasaka to, ka īpašniekam, izvērtējot iespējamo pārnadžu bojājumu riskus, jāveic meža aizsardzības pasākumi, piemēram, apstrādājot jaunaudzes ar repelentiem.

Par veiktajiem aizsardzības pasākumiem ir jāinformē medību tiesību lietotāji. Kamēr nav noslēgts medību tiesību nomas līgums ar medniekiem, visu atbildību par medījamo dzīvnieku nodarītajiem postījumiem un zaudējumiem uzņemas zemes īpašnieks vai tiesiskais valdītājs. Medību tiesību nomas līgums, īpašuma aizsardzības pasākumi, mednieku informēšana par veiktajiem aizsardzības pasākumiem un konstatētajiem postījumiem – tie ir priekšnoteikumi medījamo dzīvnieku nodarīto postījumu samazināšanai no medību tiesību īpašnieka puses.”

Veiksmes pamatā komunikācija

Ne tikai īpašnieks ir tas, kura pienākums ir informēt medniekus par postījumiem. Arī medniekiem, ja viņi medību platībās novērojuši postījumus, par to jāinformē īpašnieks. Tas palīdzētu īpašniekam plānot aizsardzības pasākumus.

“Savstarpēja komunikācija ir sadarbības pamats, lai abas puses pildītu savus pienākumus un mazinātu bojājumu riskus,”

uzsver Lūsis.

“Arī medības jāplāno atbilstoši noteiktajam pieļaujamajam nomedīšanas apjomam un termiņam. Medības galvenokārt jāplāno tur, kur pastāv augstāks medījamo dzīvnieku nodarīto postījumu risks. Taču, kamēr vien mežā būs dzīvnieki, pastāvēs arī postījumu risks. Tāpēc galvenais ir panākt, lai cilvēka saimnieciskās intereses tiktu līdzsvarotas ar vides aizsardzības interesēm, nodrošinot medību resursu ilgtermiņa apsaimniekošanu. Medību resursu ilgtermiņa apsaimniekošanas pamatā ir sadarbība starp medību tiesību īpašniekiem un medniekiem, kā arī objektīvs VMD veikts medījamo dzīvnieku populācijas stāvokļa novērtējums. Pieņemot lēmumus, jābalstās uz datiem, nevis emocijām. Tāpat kā mežs, arī medījamie dzīvnieki ir mūsu bagātība, kas jāsaglabā un jānodod nākamajām paaudzēm labākā stāvoklī, nekā tā ir saņemta no saviem priekštečiem.”

Pagājušā nedēļā Zemkopības ministrijā darba grupa ar medībām saistīto starpnozaru jautājumu risināšanai, skatīja jautājumu par situāciju ar briežu nodarītajiem postījumiem gan no lauksaimniecības organizāciju puses, gan meža īpašnieku puses, tāpat arī Valsts meža dienests sniedza informāciju par faktisko situāciju ar nomedītajiem briežiem.

Sanāksmē tika izskatīts arī jautājumu par briežu govju un teļu noteikšanu par nelimitētajiem dzīvniekiem, veicot izmaiņas normatīvajos aktos.

Veiksmīgas sadarbības pieredze

“Objektīvi katru gadu nākas nomedīt vairāk un vairāk, tika palielināts limits,

vēl pirms 10 gadiem tā nebija, bet tagad mednieka darbs ir nepieciešams, jo nevaram ļaut “dabai pašai visu regulēt”.

Nevar paļauties uz to, ka, cik apēd dzīvnieki – labi, cik izaug, tik izaug, jo lauksaimnieki un mežsaimnieki rēķina katrs savus līdzekļus,” stāsta Latvijas Medību savienības Saldus nodaļas vadītājs Māris Ūselis.

“Šogad viena liela lauksaimniecības kompānija Saldus pusē bija nobriedusi saukt kopā medniekus, lauksaimniekus un mežsaimniekus, jo nupat jau visiem ir slikta situācija. Sākotnējās sarunas bija emocionālas, bet var jau saprast, ka cilvēki saka: briežu daudz, kāpēc jūs viņus nešaujat; jūs ar savu selektīvo medīšanu gribat uz mūsu visu rēķina izaudzēt kaut ko skaistu utt. Vārds pa vārdam skaidroju, ka nevar mednieks rīkoties tikai pēc savas iegribas, ka ir kārtība, ko, kā, cik un kad medīt. Protams, ka ir situācijas, kad mednieks kādu skaistu briežu bulli ar žuburainiem ragiem nenomedīs, jo grib, lai mežā ir tie skaistie dzīvnieki, kas parāda, ka dzīvnieku populācija konkrētajā teritorijā labi jūtas un tiek pārdomāti apsaimniekota. Un sabiedrība jau arī to novērtēs, sastopot šos dzīvniekus dabā, sajūsminoties par skaistām fotogrāfijām. Un tad mēs nonākam pie tā, ka taisām kopīgu sapulci. Izteicu vēlmi, ka sapulcē jāpiedalās visām iesaistītajām pusēm, lai dzirdam, ko kurš vēlas, kāda ir lietu kārtība likumu un noteikumu izpratnē, ko var vai nevar izdarīt pastāvošās kārtības ietvaros. Uz šo sapulci tika aicināti visi Saldus novada mednieku klubi, ieradās 16 no 24, kas pārstāvēja lielāko daļu Saldus novada teritorijas, bija pārstāvji no Latvijas valsts mežiem, gan no Valsts meža dienesta, Saldus medību koordinācijas komisijas, lauksaimnieki, žurnālisti. Katram bija iespēja izteikt gan savas sajūtas, gan redzējumu, gan skaitļus par postījumiem. Mēs, mednieki, savukārt paskaidrojām, ka vasarās ir problēmas ar nomedītā uzglabāšanu, jo nav dzesētavu. Tā mēs, bez liekiem asumiem, vienojāmies par principiem, kā medīsim. Un lauksaimnieki apsolīja palīdzību arī mums. Vienā gadījumā jau zinu, ka lauksaimnieki palīdzēja klubam iegādāties dzesētavu.”

Ūselis informē, ka tuvākajā laikā notiks kārtējā tikšanās starp medniekiem un lauksaimniekiem, lai izrunātu, kā gājis un kas izdarīts. Savukārt lauksaimnieki medniekiem pastāstīs, ko un kur iesēs. “Mūsu sadarbība ir iegājusi konstruktīvās sliedēs,” saka Ūselis. “Šī sapulce parādīja, cik svarīgi ir sanākt kopā un vienoties par kopīgiem mērķiem un veidiem, kā tos sasniegt pastāvošo likumu un noteikumu ietvaros, vienlaicīgi respektējot vēlmi saimniekot, nopelnīt vai izaudzēt kvalitatīvus, skaistus dzīvniekus mežā. Redzu, ka apkārtējie klubi tieši vasarā ir intensīvāk medījuši. Tā bija lauksaimnieku vēlme, jo tieši vasarā dzīvnieki iet uz laukiem baroties un ir postījumi. Plānojam, lai medību slodze sadalītos, nevis tikai rudens un ziemas periodā, kad ejam dzinējmedībās, kad nomedījam piešķirto limitu, bet arī medījam vasarā atļautajā laikā, kad dzīvnieks tiešām iet uz vietu, kur veic postījumus. Nomedījot vairāk vai mazāk, dzīvnieks vienalga sajūt briesmas, tādēļ mazāk iet uz laukiem, jo arī citur ir ko ēst, tāpēc brieži nereti izvēlas drošāko variantu.

Lauksaimnieks, mežsaimnieks un mednieki ir stipri atkarīgi no tā, kas ir uz lauka; ja rudenī un ziemā ir melna zeme, tad briedis ies tur, kur būs rapsis vai ziemāji, postījumi būs. Un līdz ar to arī mežā, kas atrodas netālu no lauka, būs postījumi jaunaudzēs, jo pa dienu brieži būs mežā un barosies tur.

Taču mēs nevaram paredzēt, vai lielais dzīvnieku blīvums būs mūsu teritorijā vai kaimiņu kolektīvam. Tāpēc ir svarīgi, lai iesaistās pēc iespējas vairāk apdraudētā reģiona mednieku kolektīvu.”

Saglabāt līdzsvaru nākotnē

“Dabā līdzsvars ir dinamisks, un darbs medību jomā turpinās,” par plānoto, kas paveicams, ņemot vērā visus izaicinājumus, saka Purs. “Protams, ne visas ieceres ir iespējams ieviest – vismaz ne ātri un lēti, bet uz priekšu ejam. Pirms pusgada ar pilnu slodzi sāka strādāt mobilā lietotne "Mednis", kura ir sasaistīta ar Meža valsts reģistru un nodrošina operatīvu informācijas apriti visai medību informācijai ar pilnīgi cita līmeņa ātrumu, precizitāti un ticamību.

Pirms pāris gadiem ir izveidotas limitu noteikšanas grupas Valsts meža dienesta paspārnē, lai mazinātu sociālo spriedzi (postījumu un apdraudējumu kontekstā) un noteiktu adekvātus nomedīšanas apjomus katrā teritorijā. Papildus tam limitu sadalē starp medību tiesību lietotājiem puse noteiktā nomedīšanas apjoma sadalīta, bet otra puse ielikta “atvērtajā grozā”, tādējādi īstenojot populāciju elastīgu apsaimniekošanu, lai spētu preventīvi reaģēt uz dzīvnieku pārvietošanos, kā arī uz mednieku kapacitāti limita noteikšanas teritorijā. Attiecīgi ir īstenots viss nepieciešamais, lai jebkuras medījamās sugas populāciju dinamika nostabilizētos tādā līmenī, kas pieņemams lielākajai daļai sabiedrības un, pirmkārt, tieši ietekmētajām pusēm – lauku iedzīvotājiem, zemes īpašniekiem un medniekiem. Nav normāli, ja populāciju dinamikas līknes turpina augt bezgalīgi.”

Valsts pārvalde strādā pie administratīvo un birokrātisko slogu samazināšanas mednieku ikdienā un medību šaujamieroču apritē, kā arī piedāvā dažādas atbalsta programmas medību produkcijas uzglabāšanas un pārstrādes kapacitātes celšanai, tomēr iniciatīvai šai virzienā jābūt no pašiem medniekiem.

Diemžēl mednieki saka, ka daudzkārt nākas karot par savām interesēm, jo daļa likumdošanas iniciatīvu, kas nāk no ierēdņiem, ir vērstas uz dažādu ierobežojumu un apgrūtinājumu ieviešanu, nevis uz loģisku problēmu risinājumu.

Barviks piebilst: ”Ceru, ka nākotnē sadarbība uzlabosies, tiks meklētas iespējas un problēmu risinājumi, nevis notiks centieni uzspiest savu, ne vienmēr loģisko pieņēmumu.”

*Vai medījamās sugas apsaimniekojam tālredzīgi? LRVK, Rīga 2020

**Briežu dzimtas dzīvnieku jaunaudžu bojājumu monitoringa 2023.gada rezultātu pārskats. Latvijas Valsts mežzinātnes institūts “Silava”, 2024.

Raksts tapis sadarbībā ar PEFC Latvija.