Ārste: Insulta sekas nav jāuztver kā bezcerīgas, ar tām ir jācīnās

Insults nebeidzas brīdī, kad tas notiek

Rīgas Austrumu Klīniskās universitātes slimnīcas Rehabilitācijas klīnikas vadītāja Illa Mihejeva stāsta – insults pasaulē ir otrais izplatītākais invaliditātes izraisītājs un arī izceļas ar augstu mirstību. Dati rāda, ka ik gadu insultu piedzīvo ap septiņiem, astoņiem tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, un no tā mirst vidēji seši, septiņi pacienti dienā. Kaut arī insults visbiežāk tiek uzskatīts par vecu cilvēku slimību un agrāk patiešām lielākoties piemeklēja seniorus virs 65 gadu vecuma, šobrīd insulta pacientu vidējais vecums samazinās un pieaug gados jaunu pacientu skaits. Iemesli tam nav līdz galam skaidri, taču to var veicināt gan mazkustīgs dzīvesveids, gan iedzimti riska faktori.

“Latvijā ir augsta mirstība no insulta, un to var skaidrot dažādi, bet biežākie iemesli ir zemā iedzīvotāju veselības pratība, kaitīgie ieradumi, fizisko aktivitāšu trūkums, kā arī ārsta un pacienta abpusējas sadarbības un sapratnes trūkums,” atzīst  Mihejeva.

Atgūšanās pēc insulta ir ilgstoša un grūta. Viena no problēmām, kas piemeklē pat līdz 80% insultu pārdzīvojušos pacientus, ir kustību traucējumi un spastika jeb gribai nepakļauts paaugstināts muskuļu tonuss. 25% insulta pacientu ar spastiku saskaras pirmā mēneša laikā pēc insulta, vēl 50% pacientu tas var pakāpeniski attīstīties pirmā pusgada laikā pēc pārciesta insulta. Tāpēc ļoti svarīga ir pacienta dinamiska novērošana un izglītošana, lai tad, kad parādās simptomi, cilvēks zinātu, ka ir pienācis laiks meklēt palīdzību.

Spastika izpaužas kā progresējošs stīvums muskuļos, kas ar laiku liek galvenokārt rokām, retāk kājām, ieņemt piespiedu pozīciju. Ja pēc pārciesta insulta pacients pamana, ka muskuļi kļūst stīvāki, ir grūtāk kustināt rokas vai kājas, parādās sāpes locītavās, – noteikti jāvēršas pie ģimenes ārsta, kas tālāk novirzīs pacientu pie attiecīgā speciālista.

"Pirmajās dienās pēc insulta jeb akūtajā posmā profesionāļi var pat prognozēt, kuram pacientam attīstīsies spastika, un viņu jau laikus tam sagatavot. Ja to neārstē – pacients zaudē kustību spēju, muskuļos notiek izmaiņas, tas izraisa sāpes, locītavu mežģījumu attīstīšanos un deformāciju un likumsakarīgi vēl vairāk kustību ierobežojumu," skaidro Mihejeva.

No fizioterapijas līdz botulīntoksīna injekcijām

Pacientiem, kuriem pēc insulta izveidojas spasticitāte, veselības aprūpes izmaksas var būt pat četras reizes lielākas salīdzinājumā ar citiem pacientiem. Ārste norāda, ka Latvijā, kur jau tā ir vieni no Eiropas Savienībā lielākajiem pacienta līdzmaksājumiem, tiešās un netiešās izmaksas pēc insulta ir gana augstas. Dzīve radikāli mainās - biežāka stacionēšanās, papildu medikamenti, vizītes pie speciālistiem, samazinātas darba spējas. Arī tehniskie palīglīdzekļi – ortozes, staigāšanas rāmji un citi – ne vienmēr ir brīvi pieejami, savukārt bez tiem cilvēks ir atkarīgs no apkārtējo aprūpes.

"Diemžēl ne vienmēr var gaidīt valsts apmaksātus rehabilitācijas pakalpojumus – ja stāvoklis pasliktinās un gaidīšana rindā izraisa fiziskas ciešanas, cilvēks ir spiests saņemt maksas pakalpojumu, bet tas ir diezgan dārgi, jo ar vienu vai divām vizītēm nav līdzēts. Turklāt ne visas ārstniecības metodes Latvijā ir pieejamas," stāsta ārste.

Viņa šobrīd kopā ar Nacionālo veselības dienestu meklē risinājumus, kā nodrošināt vairāk un plašākus valsts apmaksātus pakalpojumus insulta pacientiem ar smagu spastiku.

Spastiku izārstēt nevar, taču to var veiksmīgi kontrolēt. Katrs pacients ir individuāls gadījums, un mērķi, kas jāsasniedz ar terapiju, – atšķirīgi. Ne vienmēr spastiku ir jāārstē, atsevišķos gadījumos cilvēks joprojām var turpināt kustēties, tieši pateicoties paaugstinātajam muskuļu tonusam. Tomēr vairumā gadījumu muskuļu tonusa mazināšana atvieglo pacienta aprūpēšanu: mazāk veidojas izgulējumi, kas bieži saistīts ar stacionēšanu un augstāku mirstību, turklāt pacients, kam ir saglabātas kustības, ir aktīvs un nezaudē spēju staigāt, pats sevi aprūpēt un iesaistīties dažādās aktivitātēs, tai skaitā brīvā laika aktivitātēs, varbūt pat atgriezties darbā. Atlabšanas ilgums ir ļoti individuāls, atkarīgs no ārstēšanas veida.

"Pirms ārstēšanas uzsākšanas jāvērtē, vai nepasliktināsim pacienta funkcionālo stāvokli. Katram var būt piemērota cita ārstniecības metode – medikamentoza ārstēšana ar tabletēm vai botulīntoksīnu, ko ievada tieši spastikas skartajos muskuļos, ķirurģiska iejaukšanās, fizioterapija. Lai ārstēšana noritētu sekmīgi, ļoti svarīga ir pacienta līdzestība, viņa iesaistīšanās – bez tās rezultāts var nebūt tik labs," norāda Mihejeva.

Tomēr viņa atzīst, ka Latvijā pacienti, kas piedzīvo spastiku , reti kad vēršas pēc palīdzības, jo sabiedrībā pastāv dažādas stigmas un uzskats, ka pēc insulta ir normāli dzīvot sāpēs un ar kustību traucējumiem. Arste piekrīt, ka pēc insulta var būt paliekošas sekas, taču tām nav jābūt tik smagām. Veselības aprūpe esot gana attīstīta, lai palīdzētu risināt šos traucējumus.

Pats svarīgākais, pirms uzsākt medikamentozu ārstēšanu, ir regulāra muskuļu stiepšana, lai neļautu sasprindzinātajiem muskuļiem kļūt īsākiem.

"Tāpēc katram pacientam ar spastiku ir jābūt savam fizioterapeitam, kas var apmācīt pacientu un viņa piederīgos, kā pareizi veikt šo muskuļu stiepšanu mājas apstākļos, jo tas ir jādara vairākas reizes dienā," uzsver ārste.

Svarīgi pazīt simptomus, meklēt palīdzību un dinamiski novērot

Viena no galvenajām problēmām šobrīd ir tā, ka ļoti neliels skaits pacientu piesakās spasticitātes ārstēšanai. "Daļēji tā ir sabiedrības īpatnība – novilkt ārsta apmeklējumu uz pēdējo brīdi, bet tas var būt arī sarežģīti izdarāms. Bieži vien spastiku piedzīvo cilvēki ar kustību traucējumiem, kam, lai nokļūtu ārstniecības iestādē, ir vajadzīga citu cilvēku palīdzība, savukārt piederīgie ne vienmēr izprot pacienta problēmas. Viņš sūdzas par sāpēm – nu, iedod tableti, un viss. Traucē arī pašu pacientu zemā izpratne par savām vajadzībām," novērojumos dalās ārste.

Vienlaikus viņa atzīmē, ka svarīgi, lai insulta pacientiem būtu pieejama multidisciplināras komandas aprūpe, jo pacientu vajadzības un iespējamie risinājumi ir ļoti dažādi.

Gaidot Pasaules insulta dienu, ārste atgādina – ir ārkārtīgi svarīgi atpazīt insulta simptomus un steigšus meklēt palīdzību.

"Nereti vecāki cilvēki ir mājās vieni paši, viņi sajūtas slikti un ko tipiski dara? Gaida, kad bērni pārnāks no darba. Bet insulta gadījumā ir svarīga katra stunda un pat minūte. Insulta gadījumā laiks spēlējas ar cilvēka smadzeņu funkcijām. Tāpēc ir jābūt ļoti modriem un jārīkojas ļoti ātri, ja tas notiek. Ja cilvēks pēkšņi nespēj uzsmaidīt, pacelt roku vai sakarīgi atbildēt, ir pamats bažām par insultu. Tādā brīdī ir nevis jāsāk rakāties internetā, meklējot, kas tam varētu būt par iemeslu, bet nekavējoties jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība."