Zviedrijas aizsardzības ministrs vērtē Krievijas spējas nostiprināties Baltijas jūrā

Jonsons norādīja, ka viņš 20 gadus centās pārliecināt savus tautiešus pievienoties NATO.

"Ir labi, ka tas beidzot notika, jo ne tikai Zviedrija ir drošāka Atlantijas aliansē, bet aliansei ir arī lielāks atturēšanas spēks. Krievijas iebrukums Ukrainā 2022. gada februārī pārsteidza daudzus," saka ministrs, norādot, ka dažiem tas bija paredzami.

"Maskava jau iepriekš bija izvietojusi 200 000 karavīru pie Ukrainas robežas. Polija jau gadu desmitiem bija izteikusi brīdinājumus par Maskavas agresīvajām darbībām. Tai bija taisnība, taču Rietumi, tostarp Zviedrija, negribēja ieklausīties," atzīst Jonsons.

Ministrs atgādināja, ka 2007.gadā notika Minhenes konference, kur Kremļa saimnieks Vladimirs Putins brīdināja par Krievijas ārpolitikas maiņu un pēc tam iebruka Gruzijā. Tomēr 2009. gadā ASV prezidents Baraks Obama sāka "restartēšanas" politiku un pieņēma katastrofālu lēmumu atjaunot attiecības ar Krieviju.

Pēc tam sekoja nelikumīgā Krimas aneksija, taču bija nepieciešama Malaizijas aviokompānijas "Malaysian Airlines" lidmašīnas ar gandrīz 300 pasažieriem notriekšana 2014. gada jūlijā, lai beidzot sāktu runāt par sankcijām pret Krieviju, skaidroja Jonsons.

"Šodien mēs Zviedrijā uz Krievijas draudiem raugāmies tāpat kā Polija, un attiecībām ar ASV mēs piešķiram tādu pašu nozīmi. Polijai būtu grūti atrast sabiedroto, kas daudzās jomās paustu tādus pašus uzskatus.

Taču Rietumos joprojām netrūkst tādu, kas neuzskata, ka Krievija ir lielākais drauds Eiropai."

Zviedrijas aizsardzības ministrs komentēja, ka Obamas iniciatīva atjaunot attiecības ar Krieviju pati par sevi bija naiva. Viņš sacīja, ka pieņēmums, ka to var izdarīt, pirms tam neatrisinot Abhāzijas un Dienvidosetijas jautājumu, bija nepareizs.

"Putins saprot tikai spēku. Viņš uzskata, ka kompromiss ir vājuma pazīme. Rietumu piekāpšanās Gruzijas jautājumā nozīmēja, ka viņam tika dota zaļā gaisma citiem iekarojumiem."

Uz jautājumu, vai, viņaprāt, Krievija mēģinās pārņemt kontroli pār Baltijas jūru, Jonsons uzsvēra, ka pašlaik Krievijas bruņotie spēki ir "iesīkstējuši" Ukrainā.

"Viņu ofensīvas progress ir viduvējs, taču mūs satrauc tas, ka Kremlis ir gatavs uzņemties nopietnus militārus un politiskus riskus. Maskava daļu savu desanta spēku pārvietoja no Baltijas jūras uz Melno jūru, bet tās flote Sanktpēterburgā un Kēnigsbergā būtībā palikusi neskarta. Krievija ir drauds Zviedrijai, tāpat kā pārējai NATO."

Mēs nevaram izslēgt iespēju, ka Krievija varētu uzbrukt mūsu valstij. Tāpēc mēs sekojam Polijas piemēram, būtiski palielinot finansējumu aizsardzībai. Pēdējo četru gadu laikā tas ir divkāršojies. Ņemot vērā gadu desmitiem ilgušo nepietiekamo investīciju trūkumu bruņotajos spēkos, tas ir absolūti nepieciešams."

Viņš uzsvēra, ka "pasaulē nav nevienas citas valsts ar 10 miljoniem iedzīvotāju, kas, tāpat kā Zviedrija, spētu patstāvīgi uzbūvēt iznīcinātājus un zemūdenes".

Zviedrijas aizsardzības ministrs uzskata, ka Krievijai šobrīd nav priekšrocību pār NATO spēkiem Baltijas jūrā. Jonsons uzsvēra, ka vairs nav PSRS laiki, kad Maskava bija nostiprinājusies daudz lielākā skaitā Baltijas jūras ostu.

"Tomēr mēs redzam, ka Krievijas Baltijas flote arvien vairāk sadarbojas ar Ziemeļu floti, kas atrodas Murmanskā, un Melnās jūras floti. Sākoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, Baltijas jūras militārā un arī komerciālā nozīme Kremlim ir vēl vairāk pieaugusi. Tāpēc, plānojot militārās darbības, mums ir jāņem vērā Krievijas agresīvie nodomi.

Tomēr Zviedrijas Jūras spēki tradicionāli koncentrējas uz Baltijas jūru. Mūsu zemūdenes lieliski pārzina jūras gultni. Mums ir arī liela flote un lieliski desanta spēki. Tomēr, ņemot vērā pašreizējo situāciju, mēs īstenojam vērienīgu jūras kara flotes attīstības programmu. Esam gatavi cieši sadarboties Baltijas jūras aizsardzības jomā," saka Jonsons.