"Šī ir, varētu teikt, vienvirziena informācijas plūsma no slimnīcas uz valsts reģistru, kur informācija tiek apkopota, ārstniecības personas šo informāciju atpakaļ no šī reģistra nesaņem un neskatās. Viņi lieto mūsu datubāzes slimnīcā, tātad tā informācija - viņa tiek ievadīta šobrīd no mūsu ārstniecības personāla, ārkārtīgi daudzos gadījumos diemžēl vēl joprojām manuāli, ar rokām, vienkārši tāpēc, lai mēs valstī varētu uzkrāt informāciju par mūsu onkoloģiskajiem pacientiem un izstrādāt politiku, lai mums būtu statistika, vispār saprastu, kas tad mums ar onkoloģiju Latvijā notiek," tā par jauno digitālo sistēmu saka Normunds Staņēvičs.
Tas ir arī vēl viens no iemesliem, kāpēc līdztekus digitālajam kodolam un tajā esošajai Vēža pacienta kartei, par 4,5 miljoniem eiro klīniskās universitātes slimnīcas veido vēl savu onkoloģisko pacientu datu apmaiņas platformu, kas varētu būt gatava pēc diviem gadiem.
"Tāpēc, ka statistiskajā reģistrā - gala beigās sniedzot visu informāciju, kas ir nepieciešama slimnīcai, piemēram, par pacienta barošanu un visas ikdienas darbības, kas notiek slimnīcā un ļoti svarīgas pacientu ārstniecības procesam - nav visa tā informācija, kas aiziet pēc tam uz pacienta vēža karti," saka Veselības ministrijas valsts sekretāra vietniece Aiga Balode.
Iepriekš, vēl vecajai e-veselībai iztērēti ap 15 miljoniem eiro. Jauno digitālo risinājumu izveidei iezīmēti vismaz 25 miljoni eiro.
"Iepriekšējā tajā periodā e-veselība bija kā: tur iepriekš izdomāja, kas ir jāražo, projektēja, uzražoja un... nelietoja," saka Nacionālā veselības dienesta informācijas tehnoloģiju konsultants Edgars Goba.