Privāto mežu īpašnieku intereses neņem vērā gadiem

Uz papīra sadarbību izprot pareizi

VARAM dokumentā "Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas darbības stratēģija 2024. - 2027.gadam"*, darbības virzienā "Dabas kapitāla un ilgtspējīgu vides ekosistēmu pārvaldība" kā mērķgrupu intereses un vajadzības,  kas attiecas uz  nevalstiskajām organizācijām un sadarbības partneriem, ierakstīts: līdzdalība politikas plānošanā un lēmumu pieņemšanā; sadarbība un atgriezeniskā saite par politikas praktisko ieviešanu praksē.

Savukārt turpat sabiedrības sakarā minēts: uz dialogu vērsta komunikācija un vides politikas procesu caurskatāmība; informācijas pieejamība par aktuālajiem jautājumiem un līdzdalība politikas plānošanā un lēmumu pieņemšanā.

* Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija no 01.07.2024. reorganizēta par Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministriju.  

Ko sargāt?

Īpaši aizsargājamās dabas teritorijas un mikroliegumi palīdz saglabāt bioloģisko daudzveidību. Lai gan mežs Latvijā aizņem 51 % (Centrālās statistikas pārvalde, 2023) no valsts teritorijas, vairāk nekā puse mežu ir jaunāki par 60 gadiem.

Dabas skaitīšanas laikā konstatēts, ka šobrīd bioloģiski vērtīgi ir tikai 10 % no visiem mežiem un tikai 0,6 % ir izcilas kvalitātes mežu.

Lai nodrošinātu bioloģiski vērtīgu mežu īpatsvaru, mežiem jāļauj augt, saglabājot tiem raksturīgās pazīmes – dažādu vecumu un dimensiju kokus, sausokņus un kritalas, kā arī mozaīkveida audzes struktūru. 

Risinājuma aizvien nav

VARAM Sabiedrisko attiecību nodaļa, atbildot uz jautājumu, vai ir kāda virzība kompensāciju palielināšanā privāto mežu īpašniekiem, ko šogad marta protestā prasīja Latvijas Meža īpašnieku biedrība un mežu īpašnieki, informē: "Dosim ziņu, kad būs kas publiski stāstāms."

Mežu apsaimniekošana Latvijā vairs nav tāda kā pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad nepārdomāta rīcība apdraudēja dabas resursus. Tagad daudziem privāto mežu īpašniekiem ir liela pieredze un laba profesionālā izglītība.

Mežu īpašnieks Ainārs Amantovs ir profesionāli saistīts ar mežu apsaimniekošanu kopš 1992. gada. Viņš ir mežsaimnieks un meža īpašnieku biedrības “Dižsils” valdes priekšsēdētājs.

Piedalījies marta protestā pie Ministru kabineta, jo redz savu interešu neievērošanu, tāpēc aktīvi aizstāv Latvijas mežu īpašniekus. “Mana pirmā darba vieta bija Gaujas nacionālā parka (GNP) virsmežniecība. Mans mežsaimnieka mūžs pagājis īpaši aizsargājamā dabas teritorijā.

Arī mani privātie meži atrodas GNP dabas lieguma un neitrālajā zonā. Mūsu valstī pašlaik ir tāda kārtība, ka bez meža īpašnieka ziņas un piekrišanas pa viņa īpašumu var staigāt jebkurš eksperts. Bieži vien rodas tāda situācija, ka Dabas aizsardzības pārvalde (DAP), īpašnieku neinformējot, bez saskaņošanas, ir reģistrējusi kādu biotopu. Un rezultātā saimnieciskā darbība, īpašniekam nezinot, tiek ierobežota vai aizliegta.”

Savukārt Aiva Švēde, pabeigusi maģistrantūras studijas mežu nozarē, pirms sešiem gadiem pārņēmusi savas ģimenes mežu, kas atrodas Ziemeļvidzemē, apsaimniekošanu, saka, ka problēmas ar jaunu ierobežojumu uzlikšanu mežu īpašniekiem turpinās un netiek risinātas vismaz 10 gadus: "Sanāk, ka visu laiku tiek likti jauni saimnieciskās darbības ierobežojumi, tiek solīts situāciju sakārtot "kaut kad", bet nekas neseko.

Atlikšana, no ministra uz ministru, no ministru prezidenta uz ministru prezidentu, bet reālu rezultātu nav. Nav vairs pacietības klusēt, tāpēc šogad martā gāju uz protestu.

Vēlāk tika izplatīta informācija, ka maija beigās jābūt kaut kādiem rezultātiem, sapratu, ka bija darba grupa, bet nekas nav nolemts. Viss, ko zinu: kompensāciju summas lielas, valstij naudas nav, Eiropas līdzekļi tam nav paredzēti. Nekādi konkrēti lēmumi nav pieņemti."

Kompensācijas

Kompensācijas apmērs ir atkarīgs no ierobežojumu veida un teritorijas atrašanās vietas. Kompensācijas no valsts budžeta: par kailcirtes aizliegumu – 43 eur/ha, par galvenās cirtes aizliegumu – 128 eur/ha, par mežsaimnieciskās darbības, galvenās cirtes un kopšanas cirtes aizliegumu – 157 eur/ha.

(Var pieteikties uz ikgadējo kompensāciju no valsts budžeta par mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un mikroliegumos. VARAM 16.04.2024.)

Slēptos ierobežojumus nekompensē

Švēde ir nonākusi neskaidrā situācija, jo saimnieciskās darbības ierobežojumi skar gan tieši, gan, kā viņa pati raksturo, “viltīgi slēptā veidā”.

"Man ir daži īpašumi, kas ir Natura 2000 teritorijās, kur ir noteiktas kompensācijas, kas, jāpiebilst, ir smieklīgas pret esošo mežu vērtību, jo 140 eiro gadā par hektāru mežam, kura faktiskā vērtība ir 10-15 tūkstoši eiro, tas ir nesamērīgi.

Ir vēl tāds ierobežojumu veids, kas attiecas uz mikroliegumu buferzonām, par kurām kompensācijas nepienākas, jo pēc likuma it kā atļauts tur veikt koku ciršanu, izņemot putnu ligzdošanas laiku, kas gan ir saprotama un pamatota prasība.

Taču, tā kā tā mežs skaitās aizsargājamā teritorijā, tad neviens no manis šo koksni nepērk tāpēc, ka neviena brīvprātīgā meža sertifikācijas sistēma neatbalsta koksnes pirkšanu no aizsargājamām teritorijām, jo tas skaitās aizsargājams objekts. Labākajā gadījumā no manis mežu nopirks par malkas cenu, kas nav adekvāti.

Otra līdzīga situācija – viss, kas ir ierakstīts DAP Dabas datu sistēmā “Ozols”. Kad notika dabas pētīšana, eksperti staigāja un skaitīja dabas vērtības: vienam patika sūnas, citam putni, vēl kādam – boreālie vai purvainie meži, kur aug melnalkšņi.

Šie cilvēki nav valsts amatpersonas, līdz ar to faktiski bez iespējām viņu lēmumus pārsūdzēt. Un tā manas audzes ir ierakstītas “Ozolā” kā biotopi.

Valsts man pēc likuma atļauj veikt ciršanu, jo melnalkšņu audze nav noteikta ne kā mikroliegums, ne kā dabas aizsardzības teritorija, ne arī kā Natura 2000 teritorija, bet tajā pašā laikā, ja es gribu cirst, arī šiem kokmateriāliem sertifikācijas nebūs.

Izstrādātājs, transportētājs vai galaprodukta saņēmējs paskatās, kur šis nogabals ir, un pasaka – nē, mēs nepirksim. Tā ir pretrunīga situācija, bet faktiski tas ir aizliegums šo cirsmu izstrādāt. Un tam pretī vispār nav nekādas kompensācijas. Man nolaižas rokas, jo saprotu, ka meža īpašniekam savā mežā tiesību nav. Uz manu mežu ir tiesības valstij, sabiedrībai, “klimatam”, visiem, izņemot mani pašu.”

Gaida godprātīgu attieksmi

Amantovs turpina: “Latvijā ir ļoti daudz meža īpašnieku, kuri nemaz nenojauš par viņu īpašumiem uzliktajiem mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem un par kompensācijām, kas viņiem par šiem ierobežojumiem pienākas.

Ja privātīpašumam tiek uzlikti jebkādi ierobežojumi, tad no valsts puses pienāktos godprātīga attieksme un adekvāta kompensācija, jo ikvienam ir tiesības ne tikai maksāt nodokļus, bet arī gūt ienākumus no sava īpašuma.

Pašreizējais kompensācijas apmērs ir netaisnīgs. Vai var nosaukt par taisnīgu kompensāciju, ar kuru pašreizējās mežaudzes vērtība tiks kompensēta 80 līdz 100 gadu laikā?"

Mežu īpašnieks skaidro situāciju: "Valsts institūcijas ir tās, kas pieņem lēmumu par kādas aizsargājamas teritorijas izveidošanu.

Pieņemot šādu lēmumu, būtu tikai godīgi, ja tiktu noslēgts līgums ar mežu īpašnieku par aizsargājamās teritorijas nodibināšanu, par tur paredzētajiem saimnieciskās darbības ierobežojumiem, par kompensācijas apmēriem, konta numuriem, kur šī kompensācija jāpārskaita. Jaunas aizsargājamas dabas teritorijas, kurās ir paredzēti saimnieciskās darbības ierobežojumi, drīkstētu dibināt tikai pēc līguma noslēgšanas ar zemes īpašnieku."

"Ir jābūt vienotai datu bāzei ar visu informāciju par aizsargājamām teritorijām valstī," uzskata Amantovs. "Valstij ir jāuzņemas atbildība par visiem privāto mežu īpašniekiem uzliktajiem ierobežojumiem, atlīdzinot viņiem kompensācijas automātiski katru gadu, pārskaitot pienākošos naudu.

Pašlaik meža īpašniekam katru gadu jāraksta jauns iesniegums, kurā principā vienīgā "mainīgā" sadaļa ir apliecinājums par to, ka “ir samaksāts NĪN par iepriekšējo gadu un kārtējo ceturksni" un vai "dabā ir ierīkotas īpašuma zemes robežas".

Pārējā iesniegumā prasītā informācija ir atrodama Zemesgrāmatu reģistrā, Valsts meža dienesta datu bāzē, Dabas aizsardzības pārvaldes datu bāzē, Lauku atbalsta dienesta datu bāzē, kā arī pašvaldībā. Saliekot šīs datu bāzes kopā, atkristu ikgadēja meža īpašnieku bezjēdzīgā tramdīšana un tiktu ietaupīti kontrolējošo institūciju resursi."

Meža īpašniekiem rodas vēl virkne neskaidrību un jautājumu. Piemēram: kāpēc nepienākas kompensācija par saimnieciskās darbības ierobežojumiem upju, ezeru, jūras un pilsētu aizsargjoslās esošajos mežos?

Kā ir ar kompensāciju par tām meža platībām, kuras atrodas ārpus Natura 2000 teritorijām, kurām DAP sistēmā “Ozols” ir atzīmēts kāds “potenciālais biotops”? Kur Valsts meža dienestā ir iespējams saņemt ciršanas apliecinājumu, bet nav iespējams legāli realizēt sagatavotos kokmateriālus, jo nopietnākiem koksnes pircējiem ir sertifikācijas prasības, kas paredz nepirkt koksni, kuras izcelsme ir potenciālais biotops vai biotops, kas atzīmēts datu bāzē “Ozols”?

Pašlaik ir izstrādāti un nodoti apstiprināšanai jaunie Gaujas nacionālā parka apsaimniekošanas un izmantošanas noteikumi, kuros, salīdzinot ar iepriekšējiem, ir pamatīgas izmaiņas.

"Daudzi mežu īpašnieki nemaz nenojauš, kādi pārsteigumi viņus sagaida turpmākajā mežu apsaimniekošanā," saka Amantovs.

"Jau saimniekojot pēc tagadējiem GNP noteikumiem īpašnieku dzīve ir krietni apgrūtināta, sarežģītāka, dārgāka nekā citos mežos. Vienkāršam, ar mežu apsaimniekošanu nesaistītam cilvēkam šos dārgos sarežģījumus tāpat būtu grūti saprast, bet tie ir ļoti būtiski."

Apstākļus, kas arvien neļauj situāciju ar netaisnīgi mazajām kompensācijām risināt, Amantovs raksturo: "Valsts budžetā naudas nav, Eiropa tik daudz mums nevar iedot – tiek meklēti papildu līdzekļi, lai varētu kompensēt ierobežojumus mežu īpašniekiem.

Pilnā nopietnībā viens no variantiem ir tāds, ka tie mežu īpašnieki, kuri cērt, maksās papildu nodokli vai veiks iemaksas kādā fondā, no kura tiks maksātas kompensācijas mežu īpašniekiem, kuru mežos saimnieciskā darbība ir ierobežota. Sanāk tā, ka paņemsim naudu no viena meža īpašnieka kabatas un cēliem mērķiem atdosim citam, kura saimniecisko darbību ierobežo valsts."

Dabas aizsardzība pret dabas saglabāšanu

"Tagad ES, tai skaitā arī Latvijā, ir uzstādījums, ka 10 % no valsts teritorijas ir jābūt bez saimnieciskās darbības, bet 30% - ar ierobežotu saimniecisko darbību. Vai mēs Latvijā esam tik bagāti, ka varam to atļauties?" Amantovs ir neizpratnē: "Vienīgais Latvijas atjaunojamais resurss ir koksne, meži, kas ļoti labi atjaunojas. Mežs turklāt ir jākopj. Man ir žēl skatīties uz tām pāraugušajām, nokaltušajām egļu audzēm, kas ir GNP parka sirdī ap Gauju.

Nokaltušajās egļu audzēs egles sakritušas krustu šķērsu – apakšā nekāda dabiskā atjaunošanās nenotiek, viss aizaug ar lazdām.

Netiek ierobežota arī mizgraužu invāzija. Teritorija pārvēršas par biezi aizaugušu krūmāju. Pēc gadiem 50 Gaujas nacionālajā parkā, saimniekojot ar šī brīža noteikumiem, arī priežu audzes būs krietni sarukušas. Es nezinu, vai tādu mēs gribam savu Latviju, Gaujas nacionālo parku, pārējās īpaši aizsargājamās dabas teritorijas? Šaubos."

Mežu īpašniece Aiva Švēde saka: "Ideālais variants - valstij būtu stratēģiskā līmenī skaidrība, ko tad mēs gribam. Jo šobrīd konfliktē divas daļas. Viena: klimata pārmaiņu apturēšanai mums vajag vairāk mežu, kas ražo skābekli un uzkrāj CO2, bet no otras puses – mums viss jāsargā, neko necirst.

Tās abas lietas īsti neiet kopā, jo, neko necērtot, sanāk, ka meži noveco. Katram mežam pienāk brīdis, kad lielie koki sāk pūt un, tieši otrādi, izdalīs CO2 atpakaļ atmosfērā. Un no tā beigās labums netiek nevienam: ne īpašniekam, ne valstij nodokļos, ne klimatam… Būtu labi, ja būtu skaidrs, cik tad mums tādas neapsaimniekojamas teritorijas valstī vajag.

Es nepiekrītu Eiropas Savienības noteiktajiem neapsaimniekojamiem 30% - tā ir valsts izpostīšana. Tā ir falša dabas aizsardzība. Tādus pašus rezultātus var panākt, arī gudri saimniekojot."

Zaļais kurss

Eiropas Savienības Zaļā kursa jeb Green deal noteiktie mērķi paredz, ka vismaz 30% sauszemes teritorijas jānosaka par aizsargājamu dabas teritoriju, tai skaitā 10% – par stingri aizsargājamu.

Nav noteikts, ka tas jāsasniedz katrai dalībvalstij, Latvijā intensīvi veido īpaši aizsargājamās teritorijas, un aprobežojumi tiek noteikti ar normatīvo aktu, kuru zemes īpašniekam nav iespējams ne apstrīdēt, ne saņemt atbilstošu kompensāciju.

Pārdomāta saimniekošana attiecas arī uz mikroliegumiem ir pārliecināta Švēde: "Man nav zināms neviens gadījums, kad kādu mikroliegumu atceltu. Piemēram, putns vairs gadiem konkrētā vietā neligzdo, ir pārcēlies citur, bet šī vieta paliek liegumā uz mūžu mūžiem. Mikroliegumu darbībai ir jātiek pārskatītai."

Jebkurš mežu īpašnieks saprot gan dabas aizsardzību, gan arī to, ka visur nevar būt saimnieciskie meži. Piemēram, ir cilvēki, kuriem ir maziņš mežu īpašums pie mājas, kuru viņi nekad mūžā negrasās nocirst. Švēde piedāvā: "Šobrīd Latvijā brīvprātīgā dabas aizsardzības sistēma nepastāv. Būtu labi dažādi veidi: brīvprātīga – ar kompensāciju no valsts puses, brīvprātīga – bez kompensācijas pēc pašu īpašnieku izvēles, bet tāpēc, piemēram, atceļ citus ierobežojumus.

Proti, es brīvprātīgi varu izvēlēties no saviem īpašumiem tos, kurus neapsaimniekoju. Lai gan man arvien šķiet, ka nav pareizi, ka meži netiek uzmanīti un apsaimniekoti, jo, ja tie sagrūst, nevienam nav no tā labums.

Bet viss gadiem ir novilcināts, tagad draud vēl lielāki ierobežojumi. Situācija ietekmē ļoti daudzus, ne tikai īpašniekus, bet arī viņu ģimenes, mežu nozarē strādājošos. Tie jau ir simtiem tūkstoši cilvēku."

Pārtraukt netaisnību

Stāstot par mežsaimnieka ikdienas darba niansēm, kas bieži vien nav vienkāršas, Amantovs min vienu pavisam nepatīkamu piemēru. Meža īpašnieki, pirms plāno kādu saimniecisko darbību, vienmēr vispirms skatās vietnē “Ozols”, kur būtu jāparādās visiem aizsargājamiem objektiem, biotopiem un aizsargājamie kokiem.

"Lūk, situācija: es, kā meža īpašnieka pārstāvis, palūkojos datu bāzē, konstatēju, ka mežaudzē biotopa nav. Tika iestigota cirsma. Arī Valsts meža dienesta mežzinis neko aizsargājamu nekonstatēja, bet DAP uzrakstīja atteikumu, jo izrādās, ka tur tomēr ir biotops.

Es, kā zinādams, iepriekš biju uztaisījis ekrānkopiju no “Ozola”, ka tur nav redzams nekāds biotops. DAP neizpratnē – mēs nesaprotam, kāpēc neredz, jo biotops bija pirms jau diviem gadiem uztaisīts...

Meža īpašnieks bija taupījis savu mežu vecumdienām kā drošu banku, bet te pēkšņi izrādās: lai gan ir iztērēti līdzekļi cirsmas iestigošanai, novērtēšanai un citiem darbiem, vienā brīdī kāds šo drošo banku ir “aplaupījis”. Un diemžēl šādu “laupīšanas gadījumu”, kad mežu īpašnieki tiek nostādīti nepatīkama fakta priekšā, ir ļoti daudz."

Šai situācijai Amantovs saskata risinājumu: "Ja ir konstatētas dabas vērtības, tad ir jāiet un jārunā ar meža īpašnieku, ka valsts ir gatava maksāt atbilstošu, godīgu kompensāciju, ir jānoslēdz līgums par saimnieciskās darbības ierobežojumiem un kompensācijas apjomiem.

Pieļauju domu, ka valstī būtu daudz mežu īpašnieku, kuri ar prieku un lepnumu būtu gatavi sargāt dabu, neko savā mežā nedarot."

Latvijas Meža īpašnieku valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks raksturo situāciju: "Pašlaik piepildās iepriekš piedzīvotais scenārijs jeb parunājām, pat nonācām pie labiem priekšlikumiem, taču tālāk nevirzām, varbūt atkal viss noklusīs.

Taču šoreiz tā nebūs, jo loģiskā prasība par taisnīgām kompensācijām nav tikai pāris cilvēku vai vienas organizācijas prasība, tāpēc septembra beigās organizējam biedrības kopsapulci, uz kuru ir uzaicināta VARAM ministre Inga Bērziņa. Ja nebūs konkrēta rīcības plāna un skaidras valodas par to, kad  tad tiks grozīts normatīvais regulējums, lemsim par tālākām protesta akcijām."

VARAM komunicē un risina

Īpašniekam vienmēr būs liegts tīši iznīcināt vai bojāt to dabas vērtību, kuras dēļ ir izveidota aizsargājama teritorija. Taču tas neaizliedz saimniekošanu kopumā, tikai maina saimniekošanas veidu, paredzot ieviest dabai draudzīgas un ilgtspējīgas metodes un risinājumus.

* 2018 VARAM mājas lapā atrodama informācija: "Lai veicinātu ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu un mežu īpašnieku izpratni par īpaši aizsargājamo dabas teritoriju un dabas vērtību nozīmi, nepieciešams iesaistīties konstruktīvā un cieņas pilnā dialogā, uzskata Dabas aizsardzības pārvaldes vadība.

 Lai dialogs un sadarbība būtu cieņpilns un uz rezultātu vērsts, būtiska ir savlaicīga informācijas aprite, korektu datu izmantošana.

Kā piemērs jāmin plaši izplatītais mīts, ka Latvijā ir ļoti apgrūtināta jebkāda mežsaimnieciskā darbība, lai gan patiesībā pilnīgi mežsaimnieciskās darbības ierobežojumi noteikti tikai 3,3 % no visām mežu platībām Latvijā (2024.gadā VARAM apgalvo, ka ļoti stingri mežsaimnieciskās darbības ierobežojumi noteikti tikai 2% no privāto mežu platības. LSM.lv 05.03.24.).

Regulāras tikšanās un informācijas apmaiņa ir ārkārtīgi vērtīga, lai novērstu pārpratumus un baumu izplatīšanos." (”Dabas aizsardzības pārvalde iesaistās dialoga veicināšanā ar mežu īpašniekiem". 27.06.2018.)

* 2019. gadā Dabas aizsardzības pārvalde vērsās Patērētāju tiesību aizsardzības centrā, aicinot izvērtēt un atsaukt Kurzemes raidstacijās skanošo uzņēmuma SIA "Stiga RM" reklāmu, kurā tika pausta maldinoša informācija saistībā ar dabas skaitīšanas aktivitātēm.

Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors Juris Jātnieks toreiz sacīja: "Esam arī iepriekš saskārušies ar mežizstrādātāju izplatītām reklāmām ar sabiedrību maldinošu informāciju par dabas skaitīšanu nolūkā iebiedēt meža īpašniekus, mudinot pieņemt nepārdomātus un ekonomiski nepamatotus lēmumus par savu īpašumu, tādējādi vairojot reklāmas iesniedzēju peļņu.

Uzskatām, ka šī ir klaji negodīga rīcība no mežu apsaimniekotāju puses. Aicinām sabiedrību neļauties maldinošām reklāmām!”

Pārvaldes uzdevumā no 2017. līdz 2020. gadam visā Latvijas teritorijā tiek veikta dabas skaitīšana. Tās laikā netiek veidoti nedz jauni mikroliegumi, nedz noteikti ierobežojumi zemju īpašnieku saimnieciskajai darbībai, taču SIA “Stiga RM” pasūtītā radio reklāma apgalvo pretējo.

Dabas skaitīšana ir dabas inventarizācija, kuras laikā dabā dodas vairāki simti dabas ekspertu, lai noteiktu, kādi un cik daudz mūsu valstī ir ES nozīmes aizsargājami biotopi un kādā stāvoklī tie ir. 

Dabas skaitīšana atklāj dažādas situācijas un viedokļus, kas ne vienmēr tieši ir saistīta un vienlaikus būtiski ietekmē visu procesu: nesakārtotas īpašumtiesības, meža reģistra datu nesakritība ar to, ko eksperts konstatējis dabā, piemēram, nav reģistrēti visi valsts izcirtumi, jaunaudzes u.tml., neesošas pastkastītes, kādēļ daudzi iedzīvotāji nesaņem svarīgas ziņas no valsts iestādēm, u.c.

Lai arī Pārvalde piekrīt apgalvojumam, ka kompensāciju sistēma par mikroliegumu noteikšanu ir uzlabojama, par valsts līdzekļu piešķiršanu un izlietojumu lemj citas institūcijas.

Jādomā, ka sarunas ir pirmais solis uz panākumiem un visu pušu apmierinātību, bet tas var prasīt ilgāku laiku. (“Dabas aizsardzības pārvalde vēršas PTAC par Kurzemes iedzīvotāju maldināšanu saistībā ar dabas skaitīšanas aktivitātēm". 16.04.2019.)

* Kopš 2023. gada nogales Latvijā papildus esošajām aizsargājamām teritorijām, pievienoti vēl 74 jauni dabas liegumi un seši esošie dabas liegumi paplašināti, lai nodrošinātu aizsardzību dažādiem mežu un purvu biotopiem, jo īpaši staignāju mežiem.

Ar šo lēmumu daļēji novērsta ES iesāktā pārkāpumu procedūra pret Latviju par starptautisko saistību nepildīšanu. Lai gan liegumi mežsaimnieciskajai darbībai pamatā noteikti uz valsts zemēm, tomēr ir skartas arī atsevišķu privātpersonu intereses un aktualizējies jautājums par pārāk mazām kompensācijām par mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem privātpersonām.  

Meklējot līdzsvaru starp ekonomisko izaugsmi un dabas saglabāšanu, ik gadu pārvalde plaši komunicē par aktuālām tēmām, īsteno sabiedrības iesaistes aktivitātes, nodrošina dabas centru darbību visos Latvijas reģionos, kā arī piesaista apjomīgu ārvalstu finansējumu drosmīgu projektu īstenošanai. 

Taču, lai īstenotu Eiropā noteiktos mērķus bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai, ir kritiski svarīgi politiskie lēmumi un kompromisi starp šī brīža un rītdienas vajadzībām.  ("2023. gads Dabas aizsardzības pārvaldei, īstenojot dabas aizsardzības politikas ieviešanu, bijis izaicinošs". 15.01.2024.)

Raksts tapis sadarbībā ar PEFC.