Baiba Sipeniece-Gavare atklāj, kam tērē lielu daļu savu honorāru

"Ja kāds jautā, kur tērēju savus honorārus, tad jāsaka – tie aiziet manos tērpos, kas izvietoti divos lielos skapjos divās dažādās ēkās," atklāj Baiba. 

"Ir jokaini skriet līdzi modei, jo tā ir labi pelnoša industrija. Tā uzbūvēta, lai cilvēki visu laiku kaut ko pirktu. Patiesībā garderobe jāveido gudri – nepieciešama vien bāze un jāmaina aksesuāri. Man gan ir neliela problēma – es tiešām pērku daudz apģērbu. Taču man ir alibi, jo nopērku, pavalkāju un atdodu māsai. Un viņa laimīga. Bērnībā vienmēr nonēsāju māsas jau pavalkātās drēbes. Laikam man ir bērnības trauma un piemīt šopoholisms, jo gribu sevi apliecināt jaunās drēbēs. Tagad atveru skapi un saku māsai – ņem!

Arī meitas man čiepj drēbes, un kaut kas mierīgāks tiek arī mammai.

Man jau bērnībā gribējās izcelties. Mamma man ar māsu visu šuva, un es drīkstēju no žurnāla "Rīgas Modes" izvēlēties sarafānus un kleitas, ko gribu. Toreiz ar nepacietību gaidīju jaunāko žurnāla numuru un ļoti apbrīnoju modeles Asnāti, Regīnu un Vinetu, kuras manā uztverē bija kā pasaku tēli. Deviņdesmitajos, kad biju jau pieaugusi, bet naudas bija maz, staigāju pa secondhand veikaliem, jo tur varēja iegādāties labu apģērbu. Taču uzskatu, ka katrai sievietei ir jābūt savai šuvējai, kura zina tavu ķermeni, zina, kas tev der. Ja man vajag skatuves tērpu, dodos pie Agneses Eidukas vai māsām Ilzes un Elitas Patmalnieces. Ikdienā man ir divas šuvējas ukrainietes – māte un meita."

"Tērpam, kurā divas stundas atrodos uz skatuves, jābūt kā mākslas darbam. Ja kādā brīdī skatītājiem kļūst garlaicīgi, tad lai vēro tērpu!" nosaka Baiba.

Baibas pirmajai stāvizrāde "Vienreiz jau var" tērpu darināja māksliniece Agnese Eiduka.

Ar kādu tērpu jaunajā stāvizrādē pārsteigs Baiba un kas vēl interesants ir viņas drēbju skapjos, lasiet izdevuma "Privātā Dzīve" 10. septembra numurā!