Sarunās tika akcentēta stadiona nepieciešamība, īpaši ņemot vērā Latvijas dalību starptautiskajos futbola turnīros un iespējamību, ka valsts komandas atkal varētu kvalificēties starptautisko līgu sacensībām, kas katru gadu pārsniedz 80% varbūtību.
No UEFA 55 dalībvalstīm 44 valstis jau šobrīd piedalās UEFA pamatturnīros, kas iepriekš bija zināma kā grupu turnīru stadija, bet tagad kā līgu fāze. Taču Latvija joprojām ir vienīgā dalībvalsts, kurai nav sava nacionālā stadiona. Šis fakts rada ievērojamu spiedienu gan uz valsts futbola attīstību, gan uz starptautisko sacensību rīkošanu Latvijā, kas veicinātu ne tikai sporta popularitāti, bet arī ekonomisko izaugsmi.
LFF prezentēja iepriekš veikto stadiona projekta aprēķinu, norādot, ka viena sēdvieta stadionā izmaksātu aptuveni 3000 eiro. Lai nodrošinātu atbilstošu stadiona funkcionalitāti un starptautiskos standartus, tiek plānots, ka stadionā būtu vietas 15 līdz 20 tūkstošiem skatītāju. Šāds stadions ne tikai kalpotu kā Latvijas futbola centrālais objekts, bet arī tiktu pozicionēts kā Baltijas reģiona centrālais stadions, piesaistot starptautiskus sporta un izklaides pasākumus.
Viena no LFF prioritātēm ir ne tikai sporta attīstība, bet arī potenciālā ekonomiskā ieguvuma palielināšana no starptautiskajiem pasākumiem. Ļašenko uzsvēra, ka stadions varētu kļūt par būtisku Latvijas "eksporta preci", jo tas piesaistītu tūristus un izklaides industrijas pārstāvjus, kā arī radītu ievērojamu ekonomisko pienesumu valsts tautsaimniecībai. Atšķirībā no tradicionālā tūrisma, piemēram, prāmju pasažieriem, kas ierodas tikai uz īsu brīdi un veic minimālus tēriņus, futbola tūristi izmanto vietējās viesnīcas, transporta pakalpojumus, ēdināšanas iestādes un citas vietējās infrastruktūras iespējas. Tas veicinātu tūrisma industrijas attīstību un sniegtu ilgtermiņa pienesumu vietējai ekonomikai.