Uršuļskis atkārtoti pauda, ka medikamentu rezerves neparedzētiem gadījumiem ir ļoti mazas. Viņš atsaucās uz Ukrainas piemēru, kur kara apstākļos diabēta pacientu grupa pirmā cieta lielākos zaudējumus, jo tieši insulīns medikamentu apgādes sistēmā sāka trūkt visātrāk, nemaz nerunājot par specifiskākiem medikamentiem.
Latvijas Diabēta asociācijas valdes priekšsēdētāja Gunta Freimane norādīja, ka, lai gan valstij piecas reizes lielākas izmaksas rada tieši pirmā tipa diabēta pacients, izmaksas veido tieši komplikāciju novēršana gan pašam pacientam, gan valstij kopumā. Kompensējot, piemēram, glikozes monitorēšanas sensoru, pirmā tipa pacientam varētu samazināt hipoglikēmijas risku, uzlabot darba spējas, kā arī veicināt sociālo aktivitāti, viņa pauda.
Šādu un citu pakalpojumu ieviešana varētu ietaupīt valsts līdzekļus, pirmā tipa diabēta pacientu vidū par 50% samazinot ārstēšanos slimnīcās, par 40% samazinot mirstību un tikpat lielā mērā arī samazinot hipoglikēmijas epizožu gadījumu skaitu, uzskata Freimane.
Vienlaikus viņa vērsa uzmanību, ka daļai pacientu neder ierastās "diabēta pildspalvas". Tā kā diabēta pacientu farmakinētiskais profils ir atšķirīgs, ne visiem pacientiem der ilgstošas darbības insulīna preparāti. Tāpēc insulīna sūkņa ierīce atsevišķiem pacientiem būtu neaizvietojama, ļaujot piemērot pielāgotu, atbilstošu insulīna devu injekciju.
Sirds veselības veicināšanas alianses vadītājs Romualds Ražuks akcentēja profilakses nepieciešamību ne vien diabēta pacientu grupai, bet arī citām riska grupām.
Savukārt Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas endokrinologs Valdis Pīrāgs rosināja apvienot sirds asnisvadu slimību un diabēta komplikāciju prevencijas plānus un izstrādājot īpašu diabēta komplikāciju novēršanas sadaļu.