"Mani vecāki neticēja man." Paraolimpiskā čempiona Riharda Snikus skaudrais dzīvesstāsts (4)

Kad Rihards piedzima, dzemdību traumas rezultātā viņam tika noteikta diagnoze – cerebrālā bērnu trieka. Mamma, nespējot ar to samierināties, Rihardu pameta, nododot audzināšanā savai ģimenei. "Mani izaudzināja vecvecāki, jo īstie vecāki pameta, kad uzzināja, ka man ir cerebrālā trieka. Es par to it kā visu laiku zinu un īpaši nepārdzīvoju, jo tāds acīmredzot bija liktenis. Es pat īsti nekad negribētu vecākus redzēt, jo viņi mani pameta, viņi neticēja man. Bet es viņiem pateiktu lielu paldies, ka atstāja mani vecvecākiem un deva tādu likteni."

Rihards raksta, ka maz ko atceras no bērnības. Viņš zina, ka vecvecāki daudz ar viņu strādāja un uztvēra kā parastu, normālu cilvēku: "Bez vecvecākiem es nebūtu tas, kas esmu pašlaik, jo tas, ko viņi manī ir ieguldījuši, tas ir neaptverami daudz. Ar vienkāršu paldies to nemūžam nevarēšu pateikties. Arī manai māsai Elīnai. Zinot to, ka man bija ļoti liela motivācija, lai sevi attīstītu, kļūtu veselāks, tas arī izdevās. Es arī zinu to, ka agrā bērnībā normāli varēju parunāt, bet neviens nezina, kas vienā brīdī notika ar runas prasmēm. Es drīzāk uzskatu, ka tā ir manas mammas kļūda, nevis ārstu, jo viņa nepaklausīja ārstus un ļoti daudz gāja izklaidēties, zinot, ka mani tūlīt laidīs pasaulē."

"Es domāju, ka katram cilvēkam ir savs noteikts liktenis un kaut ko vainot pie tā, kas noticis, nav pareizi," tā Rihards.

Viņš mācījās Baldones pamatskolā, turpat pabeidza arī vidusskolu. Jūrmalā viņš ieguvis augstāko izglītību programmēšanā. "No sākuma bija tā dīvaini, bet visi ar laiku pierod, un, kā viens teica, skolas bērni pielāgojās man, nevis otrādi. Mani uztvēra tāpat kā citus skolēnus," par atmiņām skolā dalās Rihards.

Nu viņš ir paraolimpiskais čempions. Kā viss sākās? "Ar jāšanu sāku nodarboties tā nejauši. Vecvecāki gribēja, lai es vēl vairāk uzlaboju savu veselību, un netālu no mājas atrodas zirgu staļļi." Sākotnēji viņš apmēram divus gadus devās pie zirgiem uz reitterapiju, kas ir ārstēšanas metode, kurā galvenais dziednieks ir zirgs. 

Pēc tam viņš sācis darīt vairāk zirga mugurā. "Kļuvu patstāvīgāks un trenere pamanīja, ka varu ko vairāk, un tā tas viss kaut kā aizgāja."

Snikus Tokijas paralimpiskajās spēlēs ar "King of the Dance" izcīnīja sudraba medaļas abās disciplīnās. Pēc panākumiem šajā intervijā viņš bija pieticīgs, sakot, ka būtu vēlējies, lai viņam būtu tāda pati motivācija kā bērnībā, jo būtu gribējis, lai būtu lielāki panākumi. Viņš bija apmierināts ar savu sniegumu, bet iekšēji jau tad zināja, ka var vēl vairāk. 

Nu viņam tas ir izdevies. 3. septembrī Snikus izcīnīja zelta medaļu Parīzes paraolimpisko spēļu paraiejādes sacensībās "Grade I" grupā, pirmo reizi kļūstot par paraolimpisko čempionu.

Pilnu interviju ar Rihardu, kas pirmo reizi publicēta 2020. gadā, skaties zemāk raidījumā "Dzīvei nav melnraksta".

Jau vēstīts, ka Parīzes paralimpiskās spēles norisināsies līdz 8.septembrim, latviešiem startējot vieglatlētikā, paralimpiskajā iejādē, velobraukšanā, peldēšanā un šaušanā. Paraolimpiskajās spēlēs ir pārstāvēti 22 sporta veidi, kuros startē apmēram 4400 sportistu.