Rēzija Kalniņa atklāti par aiziešanu no Dailes teātra

Kalniņa intervijā žurnālam "Ieva" uz jautājumu, kāds bijis šis gads brīvībā, teic: "Brīvība maksā dārgi. Vieglāk un izdevīgāk ir palikt kaut kur, kur ir drošība. Bet drošība nekad nav brīvība.

Neteikšu, ka šis gads ir bijis vai tagad ir viegls.

Paldies Dievam, man ir tāda aizmugure kā Ainārs [vīrs diriģents Ainārs Rubiķis - red.]. Neteikšu, ka nav bailīgi iet tumsā un nezināmajā, bet saproti, ka nevari neiet. Tas, kāda es biju kā aktrise un cilvēks, ir pagājis, bet es vēl joprojām nezinu, kas ir nākamais. Man vajag šo laiku, lai varētu ieelpot un izelpot, varētu lasīt grāmatas, iet savā dārzā, varētu sevi sajust un nākt ar citu pašas apziņu. Kad vienas durvis tiek aizvērtas, atveras daudz citu durvju, un tās izvēles nāk ar lielu atbildību. "OratoriO" ir tie meklējumi, ar kuriem gribu dalīties, tie ir mani personīgie stāsti caur maniem kolēģiem aktieriem. Es sevi nesaucu par režisori - esmu aktrise, kas kopā ar kolēģiem veido izrādes. Taču no Dailes teātra neesmu aizgājusi pavisam, kā ārštata aktrise turpinu piedalīties izrādē "Rothko"."

Foto: Dailes teātra svinīgā kopbilde un kafijas pauze teātra vestibilā pirms jaunās sezonas sākuma

Viņa turpina: "Es esmu starpstacijā. Un nevaru un negribu to mākslīgi paātrināt vai turpināt būt tāda, kādu no manis gaida. Jo pasaule mainās, viss mainās! Mana mammīte bija atstājusi milzīgu kasti, kur savākusi avīžu izgriezumus ar rakstiem par mani un manas bildītes. Man tagad ir ārprātīga kārtības mānija, es visu kārtoju, dedzinu, atdodu vai metu ārā. Pieķēros šai kastei, šķiroju to divas dienas, jutu savas mammītes ārkārtīgo mīlestību, bija arī asaras un atmiņas,

taču skatījos uz savām bildēm un sapratu, ka skatos uz svešu cilvēku. Tā vairs neesmu es.

Kāds dzīves posms ir noiets, un tā aste nav jāvelk līdzi. Es vienkārši paņemu pauzi un ļauju sev būt un dzimt no jauna. Bija taurenis, kas pārvērtās par kāpuru, un tagad starpstāvoklis ir kāpura pārvērtības. Tagad es būšu cits taurenis."

Atgādinām, ka pērn Kalniņa sarunā ar TVNET+ uz jautājumu, kādas ir viņas izmaiņas saistībā ar darbu Dailes teātrī, atbildēja: "Vēl joprojām esmu Dailes teātra aktrise, bet esmu aizgājusi ārštatā. Iekšējā sajūta man ir tāda, ka man ir sevi jābagātina, lai es varētu kaut ko no sevis dot, nevis būt zobratiņš mašinērijā. Ir bijušas tik daudzas lomas un visu laiku ir izdzīvoti citi tēli, ka šis ir tāds middle-age... Es negribu teikt “crisis”, tā noteikti nav krīze. Drīzāk – apstāšanās. Tas tā ir jebkurā profesijā. Es zinu, ka mācītājiem tā ir – viņi septiņus gadus kalpo, un tad viņiem vienu gadu ir jāiet klusumā, lai viņi atkal varētu nākt un dot. Tas ir tas, kas notiek ar mani, jo es sapratu, ka man ir jāpapildina resursi manī, lai es varu nākt un dot, nevis tikai tērēt. Joprojām spēlēšu savas lomas izrādēs “Rotkho” un “Smiļģis”. Tās ir lomas, kuras man ļoti patīk un tiešām sagādā gandarījumu. Es tiešām vēlos darīt tikai to, kas man sagādā interesi. Interesi, azartu un adrenalīnu."

Pilnu interviju ar Rēziju Kalniņu lasi žurnāla "Ieva" 21. augusta numurā!