"Nekam tādam es nebiju gatavs." Jaroslava Barišņikova dzīvesbiedrs nonācis nelaimē

Barišņikovam nupat bija 30. dzimšanas diena, kurā viņš dalījies ar pārdomām un pēdējā laikā piedzīvoto. 

"Nebiju domājis, ka savu 30. dzimšanas dienu sagaidīšu šādi. Šķita, ka būs jāuztaisa ballīte, bet nekā. Vai es jūtos uz 30? Gan jā, gan nē. Pēdējie gadi, protams, bija izaicinājums. Man kā kontrolfrīkam bija jāiemācās pacietība. Sākumā kovids, kas veicināja plānu sabrukumu, ikdienas rutīnas sabrukumu, biznesa pazaudēšanu. Karš Ukrainā lika iemācīties vēl lielāku līdzjūtību, palīdzot svešiem cilvēkiem, kas sekunžu laikā kļuva tik tuvi. Bija jāiemācās sadzīvot ar domu, ka dzīve strauji var mainīties un es neko nespēšu izdarīt. Nenoliegšu, emocionāli un psiholoģiski bija grūti, ilgstoši pat grūti iziet ārā no mājām, kurās jutos droši. Pēdējie divi mēneši piespiedu kārtā lika palikt vecākam.

Maija beigās mūsu ģimeni piemeklēja nelaime. Kārlim naktī kļuva slikti, divas epilepsijas lēkmes, kas rezultējās ar kritienu – galvaskausa pamatnes lūzumu, hematomu un smadzeņu operāciju, komu divu nedēļu garumā, gatavošanos otrajai operācijai. Ļoti smags stāvoklis un itin nekādas iepriecinošas ziņas no ārstiem. Nekam tādam es nebiju gatavs. Šī neziņa par nākotni, bezpalīdzības sajūta izēda mani no iekšām cauri.

Mēs nešķirami dzīvojam jau sešus ar pusi gadus. Ikdienas patīkamā rutīna bija pilnībā sagrauta.

Ar draugu un radu palīdzību sanāca apkarot ļoti melnas domas un meklēt cerību nākamajā dienā. Kaut kripatiņu... Pēc laika Kārlis pamodās – joprojām vājš un apmulsis. Diemžēl brīnumiem šeit nav vietas – mākslīgā elpināšana, asins plazmas pārliešana, antibiotikas, temperatūras svārstības, plaušu vienas puses pneimonija, daļēja muskuļu paralīze un spasticitāte.

Ir pagājuši divi mēneši, Kārlis no intensīvās terapijas apmeties neiroķirurģijas nodaļā. Ir atgriezusies apetīte. Viņš beidzot ar mūsu palīdzību labi ēd, diemžēl joprojām nevar parunāt, toties mēs mācāmies lasīt no lūpām. Mazliet spēj parakstīt planšetē. Lēni, ļoti lēni Kārlim atgriežas kustības rokās un kājās, bet joprojām viņš ir gulošs. Pamazām spēj apsēsties ar palīdzību, kaut uz minūti, bet tas mums jau šķiet daudz. Ir pasūtītas roku un kāju ortozes. Spasticitāte (muskuļu spazmas) ir izteiktas, un pēc papīriem viņš joprojām ir smagā stāvoklī. Bet katru dienu mēs Kārli apmeklējam un kopā vingrojam, atbalstām un palīdzam. 

Kopš pandēmijas es pats strādāju kā frīlanceris, kas savā ziņā ir izaicinājums. Ir labie mēneši un ir apšaubāmi mēneši. Šobrīd apzinos, ka jāmeklē stabils darbs, bet tam jābūt attālinātam. Man ar Kārli pēc izrakstīšanas būs jāpavada daudz laika. Mājas aprūpe, braucieni uz rehabilitācijas nodarbībām. Drīz arī online būs pieejams mans portfolio. Ja ir interese, pasekojiet līdzi, varbūt varēsim nākotnē pastrādāt kopā. 

Šajā savā dzimšanas dienā es vēlos vienu – pilnīgu sava mīļākā un tuvākā cilvēka izveseļošanos. Kā jau minēju, ceļš vēl ir tāls, bet maziem soļiem es ticu, ka mēs tur nokļūsim. Ja vēlies apsveikt mani jubilejā vai palīdzēt Kārlim, uzsauc mums kafiju. Ticu, ka cilvēkos ir spēks un mazas lietas vienmēr atmaksājas dubultā. Paldies arī, ja padomāsiet to labāko, domu spēks arī ir ar mums."