Mežu apsaimniekošanai pasaulē izvēlas saprātīgumu un līdzsvaru

Līdz ar globalizācijas procesiem, straujo iedzīvotāju skaita pieaugumu pasaulē un klimata pārmaiņām attiecības starp cilvēkiem un dabas resursiem kļūst arvien sarežģītākas, tāpēc

politiskā līmenī šāds pasākums palīdz noformulēt, kur atrodamies pašlaik un kādā virzienā vēlamies doties turpmāk, meklējot līdzsvarotu pieeju attīstībai.

Ko nozīmē stiprināt mežu noturību un pielāgošanos klimatam?

Veselīgas, funkcionējošas ekosistēmas ir cilvēku sabiedrības izdzīvošanas jautājums. Meža kontekstā tas attiecas uz visu meža apsaimniekošanas ciklu, no izturīgākiem un adaptēties spējīgākiem stādiem līdz meža apsaimniekošanai un mežkopības paņēmienu pielāgošanai. Par šiem jautājumiem notiek intensīva izpēte gan citviet pasaulē, gan arī Latvijā.

Jau esam sapratuši, ka ne visas izcilo 20.gadsimta mežkopju atziņas ir derīgas 21.gadsimta strauji mainīgajos apstākļos.

Piemēram, šodien ir skaidrs, ka lapu koku mežiem un arī mistrotām audzēm var būt liela nozīme nākotnē.

Tas pats attiecas, piemēram, uz meža hidrotehnisko meliorāciju. Kādreiz uzskatījām, un novērojumu dati to apliecināja, ka mežu Latvijā pārsusināt nav iespējams. Taču tagad, pēc vairākiem ļoti sausiem gadiem, interpretējot pētījumu datus, sākam apsvērt divpusējas darbības meliorācijas sistēmu ierīkošanu, vispirms eksperimentālā kārtā. Šādas sistēmas jau darbojas citās Eiropas valstīs, piemēram, Polijā. Vienkāršoti izsakoties, ļoti sausā laikā ūdens mežā tiek “noturēts”, bet tad, kad nokrišņu daudzums ir liels, – aizvadīts no meža prom.

Savukārt Dabas atjaunošanas regulas kontekstā aktuāls ir jautājums, piemēram, par hidroloģiskā režīma atjaunošanu savulaik nosusinātās kūdras augsnēs.

 Tas pēc būtības nozīmē gruntsūdens līmeņa paaugstināšanu līdz (vai tuvu) augsnes virskārtai, parasti likvidējot esošās meliorācijas sistēmas. Šiem pasākumiem ir liels politiskais atbalsts, bet kongresā vairākās prezentācijās izskanēja, ka patiesībā šo saukt par ekosistēmu atjaunošanu nav pareizi – paaugstinot gruntsūdens līmeni, tiek radīta pilnīgi jauna ekosistēma, par kuras “uzvedību” ne vidējā termiņā, ne ilgtermiņā mēs pagaidām neko nezinām, turklāt pētījumu dati par īstermiņa ietekmi liecina, ka augsto metāna emisiju dēļ šādas platības uzreiz pēc veiktajiem pasākumiem nereti kļūst par siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju avotu.

Kādi vēl jaunumi var palīdzēt dabai Latvijā?

Pašlaik daudz tiek runāts, piemēram, par nepārtraukta vainagu klāja mežsaimniecības priekšrocībām, un par šiem jautājumiem intensīvi notiek pētījumi, jo sevišķi Ziemeļvalstīs, kur vēsturiski dominē vienlaidu atjaunošanas cirtes jeb kailcirtes. Nepārtraukta vainagu klāja mežsaimniecības sistēmā netiek veidoti izcirtumi, bet salīdzinoši nelieli atvērumi lapotnē, kas nozīmē to, ka mežā tiek saglabāti lieli un veci koki, vienlaikus atbrīvojot vietu jaunākiem, kā rezultātā ekosistēmas struktūra veidojas sarežģītāka, un tas nodrošina lielāku potenciālo dzīvotņu daudzveidību dažādām organismu grupām. Dažu pētījumu rezultāti liecina arī par iespējām mazināt SEG emisijas no kūdras augsnēm, izmantojot šo metodi. Jāsaka gan, ka, strādājot pēc šīs pieejas, ir izaicinājumi ar gaismas prasīgu koku sugu, piemēram, parastās priedes atjaunošanu. Ļoti būtisks ir izveidoto atvērumu lielums.

Arī vides piesārņojums ir globāls izaicinājums, un meži un koku stādījumi var būt ļoti efektīvs zaļais risinājums.

Meži upju un ezeru krastos darbojas kā piesārņojuma filtri, tādējādi sniedzot būtisku ieguldījumu ūdens kvalitātes uzlabošanā un augsnes nostiprināšanā. Par šīm tēmām kongresā bija plaša interese, un izskanēja piemēri no dažādām pasaules valstīm, arī no Latvijas. Mans kolēģis Toms Štāls stāstīja par iegūtajiem rezultātiem LIFE programmas projekta “Latvijas upju baseinu apsaimniekošanas plānu ieviešana laba virszemes ūdens stāvokļa sasniegšanai” (LIFE GOODWATER IP; LIFE18 IPE /LV/000014) aktivitātē, kas veltīta zaļo risinājumu ieviešanai mežsaimniecībā, lai uzlabotu upju ekoloģisko kvalitāti. Šī projekta ietvaros AS “Latvijas valsts meži” veic piekrastes meža dažādošanu Aģes upes pietekas Toras krastos, bet “Silava” vērtē, kāda ir veikto pasākumu ietekme uz ekosistēmu – ūdeni, augsni, zemsedzes augiem.

Mainoties vides apstākļiem, saasinās daudzas problēmas: ugunsgrēki, vējš, kaitēkļu un slimību nodarītais posts, parādās un izplatās invazīvās sugas. Tam risinājumus meklē visā pasaulē, un Latvijā “Silava” pēta visus šos aspektus attiecībā uz mežiem.

Kā saglabāt un uzlabot mežu sociālās vērtības aspektu sabiedrībai?

Būšanai dabā, tajā skaitā mežā, ir milzīga pozitīva ietekme uz cilvēku fizisko un garīgo veselību, koncentrēšanās spēju, darbaspējām. Latvija ir ļoti labā situācijā šajā kontekstā. Pētījumi rāda, un tas izskanēja arī kongresā, ka daudzviet pasaulē cilvēkiem vienkārši nav pieejas dabas teritorijām, bet regulāra atrašanās dabā uzlabo sabiedrības veselību kopumā un ietaupa līdzekļus veselības aprūpes budžetā.

Meža sociālo nozīmi izcili parādīja Covid pandēmijas laika ierobežojumi, kas izgaismoja gan cilvēku interesi par došanos dabā, gan ar apmeklētāju slodzi saistītās problēmas, gan nepieciešamību attīstīt infrastruktūru dabas objektos.

Atpūta dabā veicina arī interesi un izpratni par dabas procesiem un saudzīgu attieksmi pret apkārtējo vidi.

Vēl viens meža sociālās vērtības piemērs ir meža nekoksnes produkti. Mums Latvijā ir noturīgas tradīcijas to izmantošanā – lasām ne vien sēnes un ogas, bet arī, piemēram, ārstniecības augus, izmantojam meijas un citus dekoratīvos materiālus, sienam pirtsslotas utt. Jāņuzāles gar meža ceļu malām bieži zied pat krāšņāk nekā pļavā. Mūsu institūtā notiek pētniecība gan par meža ogu un sēņu ražas saistību ar meža apsaimniekošanas pasākumiem, gan par citu nekoksnes produktu nozīmi un sastopamību.

Ko nozīmē - paplašināt mežu un meža produktu lomu atbildīgā aprites bioekonomikā?

Bioekonomika pēc būtības ir rūpniecības un ekonomikas modelis, kas paredz atjaunojamu bioloģisko resursu ilgtspējīgu izmantošanu pārtikas enerģijas un preču ražošanai, iekļaujot arī ražošanas atlieku iespējami pilnīgāku izmantošanu un produktu pārstrādi pēc to izmantošanas laika beigām. Mežam un kokiem šajā kontekstā ir milzīga nozīme.

Pēdējā kongresa dienā klimata zinātnieks Hanss Joahims Šelnhūbers savā ziņojumā iezīmēja diezgan skaudru ainu saistībā ar klimata pārmaiņu attīstību. Šo procesu nevar strauji apturēt, bet, mērķtiecīgi rīkojoties, var palēnināt un pakāpeniski, aptuveni 200 gadu laikā, nonākt atpakaļ pie “drošas” atmosfēras sasilšanas.

Pēc viņa vārdiem, šīs mērķtiecīgās darbības fokusējamas divos virzienos – koku stādīšana un koksnes izmantošana būvniecībā, aizstājot betonu un tēraudu. Pirmais virziens ietver gan SEG piesaistes veicināšanu, gan atjaunojamo resursu apjoma palielināšanu, bet otrais – betona un tērauda aizstāšanu ar kokmateriāliem, tādējādi izvairoties no milzīgām SEG emisijām, ko rada būvniecības nozare. Ja kādreiz uzskatīja, ka koka ēkām ir būtiski ierobežojumi, piemēram, augstumā, tad tagad jaunās tehnoloģijas ļauj paveikt krietni vairāk, un pašlaik pasaulē pat notiek tāda kā sacensība, kura valsts uzcels augstāko koka ēku.

Latvijā aspektus, kas saistīti ar meža audzēšanu, pēta “Silava”, inovatīvus koksnes produktus attīsta Latvijas Koksnes ķīmijas institūts (LKĶI), un koksnes izmantošanu būvniecībā pēta Meža un koksnes produktu pētniecības un attīstības institūts (MeKA).

Kas tiks darīts Latvijā – kā pārveidot ar mežu saistītās zinātnes nākotnei?

Kongresā atkārtoti izskanēja, ka

dabu nevar pētīt atrauti no cilvēka, jo cilvēks ir tas, kurš pieņem lēmumus gan par ekosistēmu apsaimniekošanu, gan par aizsardzību, un šo pieņemto lēmumu sekas savukārt ietekmē citus cilvēkus.

Tādēļ izpētē ir nepieciešama arvien lielāka sociālo zinātņu iesaiste, un tas patiesībā jau notiek, tajā skaitā Latvijā. Lielākajā daļā pētījumu, ko pašlaik īstenojam un uzsākam, ir sociālā dimensija – aptaujas, intervijas, arī izglītojoši pasākumi. Izglītībai un sabiedrības iesaistei ir milzīga nozīme. Arvien populārāka kļūst tā sauktā sabiedriskā zinātne (citizen science), kuras ietvaros sabiedrības locekļi, kas nav zinātnieki, palīdz zinātniekiem iegūt vērtīgu informāciju, piemēram, ziņojot par dažādu sugu atradnēm, vides problēmām un tamlīdzīgi. Dažas no Latvijā zināmākajām sabiedriskās zinātnes iniciatīvām ir, piemēram, Dabas datu portāls un informācijas platforma par Latvijas pilskalniem.

Vēl ir tāds aspekts, ka, no vienas puses, mūsdienās pētījumos mēs iekļaujam arvien plašāku ekosistēmas komponenšu spektru (piemēram, ne vien kokus, bet arī zemsedzes augus, sūnas, gruntsūdeni, augsni un tajā mītošos organismus utt.), un rezultātā gan izmantotā aparatūra, gan pētniecības metodes kļūst arvien sarežģītākas. No otras puses, daudzi dabā notiekošie procesi paši par sevi var risināt būtiskas vides problēmas, piemēram, veikt piesārņojuma filtrāciju, kā minēts iepriekš.

Kongresā izskanēja interesanta doma, ka nākotne pieder zaļajiem risinājumiem un augstajām tehnoloģijām: no-tech kopā ar high-tech.

Mūsu ikdienā izmantotās ierīces – viedtālruņi, datori, arī dažādi mēraparāti – ir vien tādas vidēja līmeņa tehnoloģijas jeb middle-tech, bet nākotnē mēs daudz vairāk izmantosim dabas procesus, savukārt augstās tehnoloģijas būs palīgs, kas, piemēram, īsā laikā izanalizēs lielu datu apjomu, izveidos dažādus nākotnes attīstības scenārijus un tamlīdzīgi. Mākslīgo intelektu nāksies vien pieradināt, bet, tas, protams, neaizvietos gudrus un radošus zinātniekus.

Sadarbība, koordinācija un saziņa zinātnes disciplīnās un starp tām, kā arī ar dažādām grupām, tostarp no politikas veidošanas, uzņēmējdarbības un pilsoniskās sabiedrības, ir būtiska, lai sniegtu praktiskus norādījumus lēmumu pieņēmējiem. Kāda situācija ir Latvijā?

Zinātnes disciplīnas integrējas arvien ciešāk, un šī sadarbība sākas jau institūta iekšienē, pat zinātnisko grupu ietvaros, kas nereti apvieno kolēģus ar ļoti daudzveidīgu sagatavotību un līdzšinējo profesionālo pieredzi – piemēram, mežzinātniekus, “zaļos” un “baltos” biologus, ķīmiķus, ekonomistus. Manuprāt, tas ir lieliski, jo palīdz mums kā komandai aplūkot pētāmos jautājumus no dažādiem skatu punktiem. Tālāk, protams, ir starpinstitucionālā sadarbība gan Latvijas, gan starptautiskā līmenī.

Ļoti daudzus pētījumus “Silava” īsteno kopā ar vietējiem vai ārvalstu partneriem – zinātniskajām institūcijām, universitātēm, iestādēm un nevalstiskajām organizācijām.

Runājot par norādījumiem lēmumu pieņēmējiem – zinātnieku darbs ir jaunu zināšanu radīšana. Pētījumu noslēgumā bieži tiek gatavotas arī rekomendācijas, bet to ieviešana vairs nav mūsu kompetence. Tomēr, lai pieņemtu nozari ietekmējošus lēmumus, kas tiks ievēroti, būtu jābūt izpratnei par to, ko mežs, mežsaimniecība un meža nozare nozīmē dažādām sabiedrības grupām. Starp šīm grupām ir jābūt adekvātai komunikācijai, vēlmei sadzirdēt arī pretējās puses argumentus. Piemēram,

pieredze rāda, ka par dažādiem ierobežojumiem un sankcijām efektīvāki ir uz brīvprātības principiem balstīti dabas aizsardzības pasākumi, kas ir, pirmkārt, meža īpašniekam saprotami, otrkārt, tiek godīgi piemēroti.

Ziemeļvalstīs, sevišķi Somijā un Zviedrijā, ir lieliski piemēri, kā privātie meža īpašnieki iesaistās dabas aizsardzībā, daļā sava īpašuma brīvprātīgi pielāgojot mežsaimniecību dabas aizsardzības interesēm, piemēram, atsakoties no vienlaidu cirtēm vai pat no iejaukšanās dabas procesos vispār. Protams, Latvijā un šajās valstīs ir būtiskas atšķirības gan meža īpašumu izmērā, gan kompensāciju apjomā un diemžēl joprojām arī dzīves līmenī. Daudziem privātajiem īpašniekiem mežs ir tāds kā drošības spilvens neparedzētiem gadījumiem. Atsakoties veikt mežsaimniecisko darbību, piemēram, piecos hektāros meža, tas, vai kopējais īpašuma izmērs ir 10 vai 300 hektāri, kļūst par ļoti būtisku faktoru.

Ļoti labi izskatās mērķis, ko izvirzīja kongresā “Nepieciešamību apsvērt visas ilgtspējības dimensijas — ekoloģisko, ekonomisko, kultūras un sociālo, lai nodrošinātu atbildīgu meža resursu izmantošanu un izstrādātu starpnozaru politiku saistībā ar mežiem, nodrošinot lielāku politikas saskaņotību un cenšoties līdzsvarot kompromisus”, bet kā tas panākams pie mums?

Ilgtspējas komponenti ir kā ķeblītis. Ja nozāģē vienu kāju, ķeblītis apgāzīsies. Piemēram, Ziemeļvalstu ministru sesijā izskanēja, ka visai Eiropai nevar piemērot vienotus noteikumus un prasības, ka ir jāņem vērā vēsturiskie, ekonomiskie un sociālie faktori, citiem vārdiem sakot – realitāte konkrētajā vietā. Manuprāt, šeit atkal jāatgriežas pie nepieciešamības sarunāties un cieņpilni diskutēt par jautājumiem, uz kuriem dažādas sabiedrības grupas raugās dažādi.

Vēl kongresā atkārtoti tika uzsvērts, ka politikai jābūt zinātniskās atziņās, nevis emocijās balstītai. Šim piekrītu pilnībā, jo uzskatu – 

tur, kur sākas aktīvisms, objektīvā zinātne beidzas, jo rodas liela vēlēšanās pamatot “pareizo” viedokli.

Bet pētījumu rezultāti ir jāņem vērā arī tad, ja tie apstiprina ko citu, nevis to, ko esam gaidījuši.

Vai mēs spēsim uzlabot situāciju, palīdzēt dabai, ņemot vērā tik dažādu grupu intereses?

Neesmu pārliecināta, ka piekrītu formulējumam, ka mēs palīdzam dabai.

Saudzīgi apsaimniekojot un aizsargājot daudzveidīgās mežā atrodamās vērtības, mēs palīdzam paši sev, jo cilvēkam mežs ir vajadzīgs daudz vairāk nekā mežam – cilvēks.

Bet domāju, ka situācija ir cerīga. Šīgada IUFRO kongress izcēlās ar ļoti plašu topošo un jauno zinātnieku līdzdalību – bija patiess prieks klausīties viņu interesantos un kvalitatīvos ziņojumus. Līdzīgi jūtos, institūtā vērojot savus jaunos kolēģus – radošus, enerģiskus cilvēkus, kas prot gan sadarboties, gan diskutēt un pamatot savu viedokli. Viņi būs tie, kas veidos Latvijas mežzinātnes nākotni, un, manuprāt, tā būs laba nākotne.

Raksts tapis sadarbībā ar PEFC.