Ārstam nav pienākuma runāt ar bērnu svešvalodā, norāda tiesībsargs (2)

Lai pacients saprastu informāciju par viņa veselības aprūpes pakalpojumu, izšķiroša nozīme ir nevis valsts valodas zināšanām, bet gan tam, vai informācija pasniegta saprotamā formā, uzsver tiesībsargs.

Ārstam ir pienākums izskaidrot medicīniskos terminus, ņemot vērā pacienta vecumu, veselības stāvokli, briedumu un pieredzi. To nosaka Pacientu tiesību likums. Arī saziņā ar bērnu ārstam jāpielāgo sava valoda tā, lai pacients spēj izprast stāstītā jēgu, ar mazākiem bērniem runājot vienkāršāk nekā ar pusaudžiem.

Vienlaikus Pacientu tiesību likums nosaka, ka ārstam un pārējām ārstniecības personām ar pacientu ir jāsazinās valsts valodā. Ja pacients neprot valsts valodu un runā tādā valodā, ko ārstniecības persona nepārvalda, pacientam pašam jānodrošina un jāapmaksā tulka pakalpojumi. Tas attiecināms arī uz gadījumiem, kad pacients ir bērns.

Tiesībsargs norāda, ka likums neaizliedz izmantot svešvalodu ārstniecības mērķu sasniegšanai, ja tas var nodrošināt, lai pacients saņem informāciju sev saprotamā veidā. Taču ārstam nav pienākuma sazināties ar pacientu svešvalodā, ja to neprot vai nevēlas.

Valsts valodas izmantošana nav vienīgais veids, kā nodrošināt pacienta tiesības saņemt informāciju saprotami, atzīmē tiesībsargs. Ārstniecības personas var izmantot visus sev pieejamos un atļautos līdzekļus, lai sniegtu informāciju pacientam uztveramā veidā, piemēram, izmantojot modernās tehnoloģijas, uzskates materiālus, kā arī vienkāršo valodu vai vieglo valodu.

Turklāt ārstniecības iestādei ir jānodrošina iespēja nepilngadīgā pacienta likumiskajam pārstāvim vai citam pacienta izraudzītam pārstāvim būt pastāvīgi klāt un sniegt atbalstu pacientam ārstniecības laikā, ja attiecīgā pārstāvja klātbūtne netraucē ārstniecību un to pieļauj apstākļi, kādos ārstniecība tiek veikta, norāda tiesībsargs.