Vējš kā mežsaimniecības riska faktors

Tie ir reti, lokāli, tāpēc grūti prognozējami."

Cik stiprs vējš lauž kokus?

Lai arī meteoroloģijā ir pieņemts, ka vētrā 10 minūšu vidējais vēja ātrums 10 m augstumā pārsniedz 20,8 metrus sekundē (9 balles pēc Boforta skalas), tomēr koku bojājumi mežaudzēs var būt arī pie ievērojami zemāka vidējā vēja ātruma, jo atsevišķas brāzmas var vidējo vēja ātrumu pārsniegt pat par 10 metriem sekundē.

Kuras koku sugas noturīgākas?

Bērzu audzes tiek uzskatītas par izturīgākām pret vēja postījumiem, ja salīdzina, piemēram, ar egļu vai apšu audzēm. Taču arī tajās ir novēro postījumu pieaugumu. Daļēji vētras postījumu cēlonis – spēcīgais vējš - piedzīvots sezonā, kamēr kokiem vēl ir lapas.

"Silavā" ir radīta vēju bojājumu karte, kas var palīdzēt mežsaimniekiem saprast, kā un kādas mežaudzes labāk stādīt, jo vējš nekad nav vienmērīgs, pat vietās, kur, piemēram, Kurzemē biežāk novēro stipras vētras, atrodas arī "aizvēja salas". Tādās vietās, piemēram, ieplakās starp pauguriem, ja nav ļoti mitra augsne un saimniekam ir vēlme pamēģināt, itin droši var stādīt un audzēt egles.

Spēcīgāki koki – noturīgāks mežs

Atbildot uz jautājumu par to, vai ir svarīga koku sugu izvēle, kad stāda mežu, Jansons atbild: "Klimatpolitiski tiek uzskatīts, ka nākotnē būs biežāk lokālas vēja ietekmes, kā arī tās būs stiprākas.

Vispārējā mežkopības teorijā tiek apgalvots, ka nenoturīgākas pret vēju ir egles, jo tām ir sekla (virskārtā izvietota) sakņu sistēma. Tomēr mežā bieži redzam arī ar saknēm izgāztas priedes un bērzus, savukārt priežu mežos nereti vērojamas vējlauzes – vējš kokus nevis izgāž, bet nolauž.

Tādēļ nevaram droši teikt, ka Latvijā būtu jāatsakās no kādas koku sugas mežu atjaunošanas, tikai pamatojoties uz vēja ietekmi."

"Ja paskatāmies uz kokiem, kas izgāzti mežos ar purvainām un kūdras augsnēm, redzam, ka arī priedēm neattīstās spēcīga sakņu sistēma, nav mietsaknes, kurai normāli vajadzētu būt, un tās gāžas tieši tāpat kā citu sugu koki," piebilst Donis. "Mitrajos mežos vieni no izturīgākajiem ir melnalkšņi, jo to sakņu sistēma ir izveidojusies savādāka, tie ir noturīgi pret vēju."

Viena lieta, ko vērts ielāgot katram meža saimniekam: ir droši zināms – jo mazāks mežaudzes sākotnējais biezums, jo nākotnē to veidos spēcīgāki koki, kuri audzēti no mazotnes. "Šādi spēcīgi indivīdi var labāk pretoties dažādām klimata ietekmēm, salīdzinot ar vārguļiem," saka Jansons.

"Mūsdienīga mežkopība ir viens no pamata postulātiem vējnoturīgu mežaudžu veidošanai. Protams, ekstremālos gadījumos, kad ir virpuļviesuļi vai tornado, nekāda mežkopība nepalīdzēs – tie sabojā pat lielus, spēcīgus, atsevišķi augušus kokus parkos."

Novēlota kopšana novājina

Vēl svarīga lieta, ko uzsver Jansons, – mežkopībā būtu jāizvairās no dažādām "krājas kopšanas cirtēm" egļu un bērzu mežos vēlākos gados, plānojot tās ne biežāk kā vienu reizi meža aprites laikā.

"Vislielākā nelaime no vēja postījumu viedokļa ir tad, ja sākotnēji pārbiezinātas, laicīgi nekoptās mežaudzes cilvēki mēģina novēloti "kopt" jeb retināt. Šādās audzēs koki ir izstīdzējuši, nenoturīgi, un vējš ir pirmais faktors, kas šādas audzes sabojā. Pēc tam nāk kukaiņi. Ja egļu audze nav pareizi kopta un 15-20 m augstumā vēl ir pārbiezināta, vislabākā izvēle būtu to vispār ar kopšanas cirtēm neaiztikt un audzēt līdz galvenās cirtes brīdim.

Racionāls lēmums būtu šādu neveiksmīgu audzi nocirst un tās vietā izveidot kvalitatīvu, spēcīgu jaunaudzi. Diemžēl šādu rīcību pagaidām neatbalsta Latvijas likumdošana, kaut gan ir iestrādnes tās izmaiņām.

Protams, vienmēr ir kārdinājums šādās audzēs ar "kopšanas cirtēm" tomēr pamēģināt tikt pie kāda resursa, piemēram, pārdodamas papīrmalkas vai sīkiem baļķīšiem, bet tad jāizvēlas piesardzīga - daudz mazāka - retināšanas intensitāte, nekā atļauj normatīvie akti. Vairumā gadījumu tas līdzēs, bet pilnībā vēja ietekmi, protams, neizslēgs."

Donis skaidro, kas notiek ar kokiem, ja meža īpašnieks pieļauj kļūdas: "Izstīdzējuši koki visi kopā pret stipriem vējiem var noturēties, bet, ja veic novēlotu kopšanu, tiem vairs nav pie kā "pieturēties".

Rezultāta koki vai nu nolūzīs, vai izgāzīsies. Vispirms šādas situācijas novērojamas vietās, kur vēsturiski Latvijā mēģināja audzēt kokus papīrmalkas plantācijās, bet, tā kā pagājušā gadsimta 90.gados Slokas celulozes un papīra fabrika tika slēgta, arī egles tika atstātas ilgākai augšanai.

Otra lieta, kam ir vēsturiskas saknes – mežu īpašnieki dažkārt uzskata, ka skuju koku jaunaudzes nevajag retināt, bet nepatur prātā to, ka vidēju vecumu sasnieguši koki ir adaptējušies, ka viņus "kāds kaut kur balstīs". Un, kad kādu koku izņem ārā, pārējie koki jaunos vides apstākļus vairs nevar izturēt. Tāpēc ir jāievēro koku skaits stādot un arī laicīgi jāveic kopšana – piemērotā augšanas stadijā."

Kur vējam ieskrieties?

Ar mežkopību nesaistīti cilvēki nereti uzskata, ka meža atjaunošanas cirtes jeb t.s. kailcirtes rezultātā notiek nelaime - vētras izpūš un sagāž visus apkārtējos kokus. "Latvijā mēs parasti runājam nevis par kailcirtēm, bet atjaunošanas cirtēm – atvērumiem vidēji līdz 2 ha platībā," skaidro Jansons.

"Mums nav pārliecinošu pierādījumu tam, ka cita veida mežkopības metodes vēja postījumus samazina. Dažādas "izlases cirtes", lai cik izklausās dabai draudzīgas, koku vēja noturību var pat samazināt – mežaudze tiek "izrobota", un šī negatīvā vēja ietekme pat var pieaugt.

Latviešu mežzinātnieks Kaspars Bušs jau pagājušā gadsimta otrajā pusē norādīja uz dažādu mistraudžu nelabvēlīgo ietekmi uz vēja noturību, salīdzinot ar tīraudzēm jeb audzēm ar viendabīgu vainagu klāju. Zinātnieks rakstīja: "Pēc lapu nomešanas lapu koku grupas vai par atsevišķi koki skuju koku audzēs ielaiž bīstamos vēja virpuļus, t.i., darbojas kā "izsisti vēdlodziņi". Tādējādi rodas vējgāzes centri’’. (K.Bušs grāmatā "Kopšanas ciršu ekoloģiskie un tehnoloģiskie pamati", 1984.).

Jāatceras, ka bez jēdziena "kailcirte" pastāv arī "sanitārā kailcirte" – metode pēc vēja postījumiem kopšanas vai izlases cirtēs, kuras rezultātā tāpat rodas izcirtums un drīz pēc tam - jaunaudze."

Vai īpaša mežmala aizsargā?

Atbildot uz jautājumu par to, kāda nozīme ir meža malu veidošanai, Jansons saka, ka īpaši lielas nozīmes nav. "Dabā, protams, var novērot, ka mežmalas jeb meža saskarsmes joslas ar lauku izveidojas "noapaļotas" – gaismas ietekmē izaug krūmu stāvs jeb nosacīta "vēja barjera". Var teikt, ka audze "gatavojas vējam", kaut gan krūmi tur labāk aug tāpēc, ka tiem ir vairāk pieejama gaisma."

"Teorētiski ir iespēja veidot divu veidu mežmalas," skaidro Donis. "Pirmajā variantā mežmala ir pakāpeniska – gaisa plūsma ceļas un iet pāri audzei. Otra pieeja tieši pretēja - meža malu izretina, lai gaisa plūsmu sadalītu divās daļās. Viena plūsmas daļa, pakāpeniski samazinot ātrumu, iet iekšā audzē, bet daļa – pāri. Katrai no stratēģijām ir savi plusi un mīnusi – ejot pāri audzei, gaisa plūsma tomēr kādā brīdī veidos virpuli.

Tā rezultātā izveidosies situācija, ka mežmala, kas ir pieradusi pie vējiem, nav izstīdzējusi un"netiecas debesīs", jo gaismu saņem no sāniem, paliks neskarta, bet tālāk mežā vējgāze būs."

Jansons skaidro: "Mežā, plānojot un veicot cirsmas, rodas cirsmu malas, kur atsegtā audzes daļa tiek vairāk pakļauta vējam un tādēļ cirsmu malās biežāk novēro vēja bojātus kokus.

Šādas situācijas diemžēl pilnībā novērst neizdosies. Pēc vēja ietekmes vēlams uz mežu aizbraukt vēlreiz un bojātos kokus savākt. Mežkopībā par būtisku uzskata cirtes virzienu – nesākt mežaudzi cirst no rietumiem, atverot pārējo mežu valdošajiem rietumu vējam. Cirtes virzienu ne vienmēr var ievērot, īpaši jau sadrumstalotajos privātmežos, kur katrs kaimiņš rīkojas pēc saviem ieskatiem."

Raksts tapis sadarbībā ar PEFC.