Turcijas līderis: No sarunu turpināšanas par Kipras apvienošanu nav jēgas

"Mēs uzskatām, ka federāls risinājums Kiprā nav iespējams. Nevienam nav labuma no aicinājumiem turpināt sarunas no punkta, kurā mēs palikām Šveicē pirms gadiem," norādīja Erdogans.

"Kipras turku pusei pie galda jāsēžas kā vienlīdzīgiem ar Kipras grieķu pusi. Mēs esam gatavi runāt par ilgtspējīga miera un risinājuma sasniegšanu," uzsvēra Turcijas līderis.

Tikmēr Kipras prezidents Niks Hristodulidis sestdien paziņojis, ka vienīgais risinājums esot salas atkalapvienošanās. Citas iespējas kā apvienošanās nav, žurnālistiem Nikosijā norādīja Hristodulidis.

"Lai ko prezidents Erdogans un viņa pārstāvji okupētajās teritorijās nesacītu, Turcija pēc 50 gadiem joprojām ir atbildīga par visas Kipras tautas cilvēktiesību pārkāpšanu un par starptautisko tiesību neievērošanu," pēc piemiņas dievkalpojuma uzsvēra Kipras prezidents.

Desmitgadēm ilgās sarunas par salas atkalapvienošanos, kas tikušas vestas ANO paspārnē, nav devušas nekādus rezultātus, un kārtējā Apvienoto Nāciju vēstniece Marija Angela Holgvina atklātā vēstulē jūlija sākuma atzina, ka jāatsakās no pagātnes risinājumiem un "jādomā citādi".

Pēdējā miera sarunu kārta izgāzās 2017.gadā, bet aprīlī apritēja 20.gadi, kopš Kipras grieķi referendumā ar pārliecinošu balsu vairākumu noraidīja ANO atbalstīto salas atkalapvienošanās plānu.

Kamēr Kipras dienviddaļa, kuru kontrolē starptautiski atzītā valdība, ir kļuvusi par Eiropas Savienības (ES) dalībvalsti, 1983.gadā turku kopienas līderu pašpasludinātā Ziemeļkipras Turku republika (ZKTR), ko atzīst vienīgi Ankara, ekonomiski pilnībā ir atkarīga no Turcijas. Tur joprojām uzturas arī gandrīz 30 000 vīru liels Turcijas armijas garnizons.

Kā ziņots, Kipra sestdien piemin 50.gadskārtu kopš Turcijas iebrukuma. 1974.gada 20.jūlijā plkst.5.30 Turcijas armija uzsāku operāciju Atila, kuras rezultātā tika okupēta salas ziemeļu trešdaļa, kur mita aptuveni 40% iedzīvotāju.

Turcija iebruka Kiprā, reaģējot uz toreizējās Atēnu militārās huntas atbalstīto apvērsumu, kura mērķis bija apvienošanās ar Grieķiju, pret ko kategoriski iebilda turku kopiena, kas tobrīd sastādīja aptuveni piektdaļu no salas iedzīvotāju kopskaita.

Tikai 14 gadus iepriekš Kipra bija ieguvusi neatkarību no Lielbritānijas, un tās konstitūcijā bija fiksēti sarežģīti mehānismi turku minoritātes tiesību nodrošināšanai.

Līgums par neatkarības piešķiršanu aizliedza salas pievienošanos Grieķijai vai Turcijai, kā arī tās sadalīšanu. Londona, Atēnas un Ankara tika atzītas par Kipras neatkarības, teritoriālās nedalāmības un drošības garantiem.

Taču jau trīs gadus vēlāk izcēlās nopietna starpkopienu vardarbība, kas piespieda turku kopienu uz pašnorobežošanos savos anklāvos, novedot pie pirmās Nikosijas sadalīšanas divās daļās.