Patiesais iemesls, kāpēc NATO 75. gadadienas samitā neizskanēs labā vēsts par Ukrainas pievienošanos aliansei, nav korupcija. Patiesība ir tāda, ka ļoti maz cilvēku blokā patiešām vēlas, lai Ukraina iestātos, raksta pulkvedis Ričards Kemps, britu laikraksta "Telegraph" publicists un atvaļināts virsnieks, kurš komandēja operāciju "Fingal" Afganistānā no 2003. gada jūlija līdz novembrim.
"The Telegraph": Putins ir izlicis lamatas un iegrūdis tajās NATO (5)
"Džo Baidens stingri iebilst pret jebko vairāk par bezjēdzīgu frāzi "labi apgaismots tilts uz dalību NATO". Labākais, uz ko viņš ir gatavs, ir divpusējs 10 gadu aizsardzības pakts, kas maz ko maina un, galvenais, ko var izbeigt, pabrīdinot sešus mēnešus iepriekš," teikts rakstā.
Publikācijā norādīts, ka Zviedrija un Somija pievienojās NATO uzreiz un bez "tilta". Diemžēl tas tā nebūs Ukrainas gadījumā.
"Ņemot vērā Putina sāktās vētrainās cīņas, visas dalībvalstis zina, ka no Ukrainas pievienošanās brīža tās būs karā ar Krieviju," saka autors.
Kemps uzskata, ka Putins būtībā ir NATO ievilinājis slazdā: alianse būs nolemta, ja tā pieņems Ukrainu, un nolemta, ja nepieņems.
Pēc ASV aizsardzības ministra Lolda Ostina teiktā, "NATO ir visspēcīgākā un visveiksmīgākā alianse vēsturē". Tomēr rakstā norādīts: lai gan NATO galvenais mērķis ir atturēšana, neskatoties uz visu tās ekonomisko un militāro spēku, kas ir daudz lielāks nekā Krievijai, aliansei nav izdevies to atturēt no iebrukuma citās valstīs.
Putina sāktais karš ir piespiedis Rietumus reaģēt ar vēl nepieredzētu militāro, ekonomisko un diplomātisko atbalstu, kā arī NATO un tās dalībvalstu apņemšanos atbalstīt Ukrainu tik ilgi, cik tas būs nepieciešams.
Tas ir radījis iespaidu, ka ar Kijivu ir izveidojušās dzelžaina sadarbība, faktiski - alianse. Tomēr tajā pašā laikā Krievijas autoritārā režīma aprēķinātie draudi eskalēt situāciju ir atturējuši ASV un citas NATO dalībvalstis no tāda atbalsta, kas ļautu Ukrainai uzvarēt.
"Putins ir sapratis, ka spēka lietošana ir pilnībā atkarīga no morālās un politiskās gribas. Viņa izpratni par Rietumu vājumu šajās jomās pastiprināja Baidena apkaunojošā iziešana no Afganistānas tikai dažus mēnešus pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, nemaz nerunājot par viņa piekāpšanos Irānas agresijai jau kopš paša prezidentūras sākuma," raksta "Telegraph".
Militārā eksperta publikācijā tiek uzsvērts, ka gadījumā, ja Ukraina nepanāks uzvaru, jo aliansei nav izdevies nodrošināt tai aizsardzībai nepieciešamo, tā būs bloka kārtējā sakāve.
"Un, ja NATO nevēlas uzņemt Ukrainu savās rindās, baidoties tikt ierauta tiešā konfliktā ar Krieviju, vai tad ASV, Francijas, Vācijas vai Lielbritānijas līderi būs gatavi sūtīt savus dēlus un meitas cīnīties un mirt par Polijas vai Baltijas valstu suverenitāti, lai gan tās ir NATO dalībvalstis?
Putins negrasās ierobežot savas imperiālistiskās ambīcijas Eiropā, tāpat kā Sji Dzjiņpins Āzijā vai Ali Hamenei Tuvajos Austrumos," raksta Kemps.
"Lai atturētu šos despotus un, ja nepieciešams, stātos tiem pretī, mums ir nepieciešama demokrātisku valstu alianse, kurai ir ne tikai militārais spēks, bet arī reāla un prognozējama griba to izmantot," skaidroja Kemps.
NATO līderiem samitā vajadzētu veltīt laiku, lai pārdomātu šo dilemmu un to, kā viņu atteikšanās pieņemt Ukrainu savās rindās ietekmēs alianses uzticamību, teikts "Telegraph" publikācijā.
Avots: NATO valstis nav spējušas vienoties par plānu ilgtermiņa atbalstam Ukrainai
NATO ģenerālsekretāram Jensam Stoltenbergam nav izdevies pierunāt sabiedrotos apsolīt finansiāli atbalstīt Ukrainu daudzus gadus uz priekšu, liecina ziņu aģentūras DPA rīcībā nonākusī informācija, kas publicēta trešdien.
Pirms NATO samita jūlijā Vašingtonā sabiedrotie apņemsies vienīgi atbalstīt Ukrainu ar 43 miljardiem ASV dolāru nākamajā gadā, noskaidrojusi DPA.
Sabiedrotie arī nepanāca vienošanos par to, kā sadalīt finansiālo slogu, ko rada atbalsts Ukrainai, vienīgi atzina, ka būtu jāņem vērā valstu iekšzemes kopprodukts (IKP), ziņo DPA.
Stoltenbergs vēlējās, lai NATO valstis samitā jūlijā vienojas par plānu ilgtermiņa atbalstam Ukrainai, novērtējot to uz 40 miljardiem eiro gadā. Slogs tiktu sadalīts pa valstīm, ņemot vērā to IKP, un ASV nodrošinātu 50% no palīdzības.