Urbanoviča vērtējumā, ilgus gadus Latvijā esot bijusi paradoksa situācija, kad mažoritāte [latvieši] uzvedās kā minoritāte un minoritāte [krievi] uzvedās kā mažoritāte.
"Un tad karš, ko krievi uzsāka pret ukraiņiem, strauji atbrīvoja visas bremzes, visu atturību, visu mērenību, latvieši tā ļoti strauji kāpināja savas mažoritārās īpašības, pieteica savas vairākuma tiesības un stingri uz to gāja. Tas, īpaši valodas un kultūras aizliegumi, ļoti lielā skaitā radīja tādu rūgtumu un daudziem dusmas, bet nepadarīja Latvijas krievus par minoritāti.
Viņi vienalga neuzskata sevi par minoritāti, viņi ir īpaša, liela, daudzskaitlīga un vāji integrēta Latvijas sabiedrības daļa ar dūrēm pigu vietā," sacījis bijušais politiķis.
"Mums, kad sākās karš, bija zosāda un dusmas, naids un prasība pēc tūlītējas rīcības, savukārt viņi dzirdēja citus stāstus, redzēja citus video, un viņiem dominē šis te "nav tik vienkārši". Šo pozīciju vislabāk ir eksponējuši Jūlija Stepaņenko (Suverēnā vara) un arī Rēzeknes bijušais mērs Aleksandrs Bartaševičs, ka "nevar zināt, kā tur ir, kurš tur sāka, karo divi" utt.