Konkursa “Sakoptākais mežs” žūrijas guvumi

Pozitīvās emocijas

Latvijas meža īpašnieku biedrība (LMĪB) konkursu “Sakoptākais mežs” rīko katru gadu. Šāds konkurss Latvijā pirmo reizi notika 2017. gadā, pateicoties Meža attīstības fonda atbalstam. Lai vērtētu konkursā pietiekos mežu īpašumus, žūrijas komisijā tiek aicināti piedalīties dažādu sfēru profesionāļi, ne tikai mežu saimniecības eksperti.

“Esmu “Sakoptākais mežs” žūrijā jau ceturto gadu,” stāsta Latvijas Pašvaldību savienības padomniece lauku attīstības jautājumos Sniedze Sproģe. “Tas patērē laiku, bet ikdienas darbi ir ar cietu garoziņu: ministriju darba grupas un Saeimas komisiju sēdes. Šādi konkursi sniedz pozitīvu pieredzi un arī noder kā informācija, ko varu izmantot tālākam darbam. Tādēļ sevi “palutinu” – izmantoju iespēju padarboties vairāk ar pozitīvam lietām. Jā, tas paņem laiku, tas ierobežo citas lietas, kas tāpēc būs jādara pa nakti vai vēlā vakara stundā, bet iegūtā pieredze to atsver. Par piedalīšanos žūrijā nemaksā, bet dzīvē jau nav tikai nauda svarīga! Svarīgākas ir pozitīvās emocijas, ko iegūstu no iespējas komunicēt ar pieredzējušiem cilvēkiem. Un, protams, meža īpašnieki, pie kuriem mēs aizbraucam, visi kā viens ir ar savu interesanto skatījumu, ar savu filozofiju par meža apsaimniekošanu. Esmu cilvēks, kurš krāj pozitīvās emocijas.”

Savukārt vēlāk pieredze, kas iegūta žūrijā, Sproģei noder piedaloties diskusijās Saeimas darba grupās: “Dzirdot dažādos skatījumus uz meža apsaimniekošanu, tas paver plašāku apvārsni un sniedz papildus izpratni, ka var saimniekot ļoti dažādi.

Šeit ir tie konkrētie labie piemēri, kurus vienmēr, kad nepieciešams, var izmantot, informējot citus.”

“Man ļoti patika piedalīties”, par pozitīvo pieredzi saka Valsts Kultūrkapitāla fonda direktors, gleznotājs un pedagogs Edgars Vērpe, kurš gan nu jau otro gadu vairs nav žūrijā.

“Redzēju, cik cilvēku – tik mežu, cik mežu – tik variantu kā apsaimniekot. Man patika, ka ir milzīga daudzveidība, katram privātajam mežu apsaimniekotajām pavisam cita motivācija, un arī atšķirīga pārliecība kā vajag darīt – tas ir viņa mežs un viņš tur saimnieko tā, kā uzskata par pareizu.

Visus šo cilvēkus vieno tas, ka visiem deg acis un ir skaidrs, ka viņi strādā ar simtprocentīgu atdevi.

Es gan vairāk kā mākslinieks skatījos uz šiem cilvēkiem, viņu darbu, un iedvesmojos no viņiem. Tas bija aizraujoši – stāsti, sakoptie meži, tāpēc man ļoti žēl, ka vairs nesanāk piedalīties.”

Ar mežu sirdī

“Es esmu lauķis pēc būtība, tāpēc kā pļava un mežs, tā upe vai ezers, ir man absolūti ikdienas nepieciešamība, neesmu urbānists, man nepatīk pilsētas, es viņas paciešu, bet daudz labāk jūtos ārpus pilsētas,” turpina Vērpe. “Man grūti definēt, kas mežs ir tieši man, jo man nav mežu īpašumu, savulaik gan piederēja dažas egles un ozoli pļavās, bet, diemžēl, vairs ne. Es neko nezināju par to, kā stāda, kā kopj, kādas ir visdažādākās koncepcijas un kā vajag audzēt, un, kas tur beigās sanāks. Ir vieni mežu īpašnieki, kam ir pilnīgi skaidri viss nostādīts uz biznesa pamatiem, saplānots līdz pat 100 gadus uz priekšu. Citiem galvenais: stādu, kopju, bet nekad neko necirtīšu, lai viss aug un paliek maniem maz maz bērniem. Tās teorijas ir tik dažādas un visas ir foršas.”

“Es esmu mežā uzaugusi, es esmu mežsargu meita un mazmeita,” savukārt Sporģei ir cita dzīves pieredze. “Vectētiņš, mamma un tētis ir mežkungi, un mežs manā dzīvē ļoti daudz ko nozīmē. Tā ir vieta, kur meditēju un atpūšos: sēņot, ogot, vienkārši pastaigājoties. Spēka, enerģijas atjaunošanas vieta. Man ir arī savs mežiņš 15 ha, tas ir maz, bet tāpat visi darbi ir jādara. Divas reizes jau ir izkopts, tagad jāskatās mazā eglīšu audzīte, kas tur notiks, kā ieaugsies, varbūt būs jāpapildina. Ir ko pieskatīt un darīt. Sadarbojos ar kooperatīvu, kas fiziski darba darbus, bet tāpat visam sekoju līdz.

Katru reizi, pie katra saimnieka aizbraucot, var ko jaunu uzzināt. Iegūstu kaut ko savai dzīves pieredzei, ne tikai par mežu, bet vispār atziņas, jo katram ir sava filozofija.

Cilvēki, kuri nāk uz konkursu, tik interesantas lietas stāsta, ko paši, profesionāli eksperimentējot, uzzina un atklāj. Saskarsme ar katru ir arī vērtīga tīri cilvēciski.”

Noder izaugsmei

Savukārt mākslinieks uzsver, ka: ”Konkursa žūrija ir vesela rinda ar speciālistu - gan no Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava”, gan tādi, kas dalībniekiem arī var ieteikt, ka varbūt tev vajag pamēģināt tā, jo tā būs labāk. Dalībnieki arī saņem atbalstu no LMĪB, ja nepieciešams. Konkursā piedalījās arī tādi, kas tikuši pie mantotas zemes, sapratuši, ka negrib viņu apstrādāt, iestāda mežu. Pirmais impulss – man ir zeme, es uz viņas neko negribu darīt, bet izrādās, ka tur daudz kas jādara, un tas darbs pašam nāk par labu.”

“Mežu īpašniekiem būtu aktīvāk jāpiedalās, jāpiesaka savi mežu īpašumi konkursam, jo pirmkārt var pats novērtēt savu darbu un saprast, vai ir pareizais virziens, jo paskatīšanās no malas arī uz savu īpašumu, kopā ar žūriju, ir ļoti vērtīgi,”

iesaka Sproģe. “Otrs ieguvums ir tieši mežsaimniecības nozares labā, kad tieši caur konkrētā cilvēka meža īpašuma vērtējumu, mēs popularizējam nozari, stāstam pozitīvās lietas, skaidrojam, kāpēc tā saimnieko un nekā savādāk – arī tajā ir vērtība. Vērtība ir arī pats Meža nozares Gada balvas “Zelta čiekurs” pasākums. Vieni no lielākajiem nozares svētkiem, kur satiekas lielu un mazu mežu īpašnieki, gan vairāk uz saimniecisko, gan uz rekreāciju vērstie – var padiskutēt. Tagad jau tāds “Čiekura – sakoptāko mežu īpašnieku klubiņš” sāk veidoties, kur piedalās apbalvotie. Cilvēki savstarpēji sadraudzējas, apgūst pieredzi, aizdomājas par kooperatīvu un LMĪB lomu, par kopējo interešu aizstāvību, jo viens pats jau nekad īsti neko nevar panākt. Varbūt tas tikai uz mirkli tā šķiet “man tur “pazīstams”, es savas lietas sakārtoju kā vajag”, bet tas nekad nedarbosies ilgtermiņā. Nozares kopīgas lietas ir jākārto caur biedrību, piemēram, tikt klāt Ministru kabineta likumu grozīšanai, aizstāvēt savas intereses Saeimā, Ministru kabinetā. Līdz ar to konkursam ir ļoti liela vērtība, jo apvieno profesionāļus.”

Informēt sabiedrību

“Arī tie cilvēki, kuri piedalās, bet neuzvar, iegūst – tieši šis skats no malas uz viņu darbošanos ir svarīgs,” uzsver Sproģe. “Guvums katram – padomāt, kā tad mēs popularizējam šo nozari. Kā stāstam par to, kas mežs un mežsaimniecība ir mums, kā Latvijas pārējiem iedzīvotājiem, kas nav saistīti ar nozari. Tā kā visi, kuri piedalās konkursā, jau ir uzvarētāji ar to, ka viņi var sevi parādīt, pastāstīt savu filozofiju, paklausīties jautājumus, vērtējumus un atziņas, ko saka cilvēki, žūrija, kas ir aizbraukuši pie viņiem ciemos. Arī pats konkurss ietekmē visu sabiedrību pozitīvi, jo tā ir iespēja parunāt par nozari, parādīt tas dažādas puses, ka mežs nav tikai sēņošana un pastaiga mežā, bet, ka tā ir arī tautsaimniecības nozare, kā arī bioloģiskā daudzveidība. Katrā konkursā daudz diskutējam arī par aizsargājamām lietām.

Mums vairāk vajadzētu uzticēties īpašniekiem un vairāk aizsargāt saimniekojot, nevis caur aizliegumiem.”

“Pozitīvi stāsti jebkura gadījumā ietekmē,” uzskata Vērpe, “Ja ne visu sabiedrību, tad vismaz to daļu, kas interesējas par šo sfēru. Meža īpašniekiem jāpiesaka sevi konkursam. Konkursa dalībnieki saņem apliecināju tam, ka darbojas pareizi. Apbalvo tos, kuriem ir pārliecinošākais veids kā viņi saimnieko. Katra balva pasaka, ka tu visu dari pareizi, ka esi uz pareizā ceļa, tas ir kā apliecinājums, ka novērtē arī sabiedrība.”

Kāpēc notiek konkurss?

Konkursa mērķi ir apzināt labas mežsaimniecības prakses, rādīt labus piemērus citiem meža īpašniekiem, tādējādi popularizējot ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu kā arī informēt sabiedrību par pozitīviem piemēriem privāto mežu apsaimniekošanā, veicinot sabiedrības izpratni par lauku kultūrvide saglabāšanu. Konkursanti vērtēti, analizējot meža īpašnieku ieguldījumu produktīvu un noturīgu mežaudžu izveidē, pievēršot uzmanību atjaunošanai, mežizstrādei, kopšanai, meža infrastruktūrai, ainavas elementu plānošanai, zinātniski pamatotu metožu izmantošanai ilgtspējīgā meža apsaimniekošanā.

Kā pieteikties?

Pieteikumu konkursam „Sakoptākais mežs” par savu vai citu privātā meža īpašumu var iesniegt jebkura fiziska vai juridiska persona, arī pašvaldība, apsaimniekotājs vai pilnvarotā persona no 01.06.2024. līdz 20.07.2024. Vairāk informācijas Latvijas Meža īpašnieku biedrības mājas lapā.

Raksts tapis sadarbībā ar PEFC.