Latvijai jāizmaksā 3900 eiro kompensācija personai saistībā ar pārmērīga fiziska spēka pielietošanu cietumā (2)

Kā aģentūru LETA informēja Ārlietu ministrijā (ĀM), Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) ceturtdien pasludināja spriedumu lietā "Maļinovskis pret Latviju", konstatējot Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas garantēto tiesību pārkāpumu.

Savā 2019.gada 14.augusta sūdzībā ECT iesniedzējs apgalvoja, ka 2013.gada 30.janvārī Rīgas Centrālcietuma amatpersonas pielietoja pret viņu pārmērīgu fizisku spēku, nodarot viņam miesas bojājumus. Tāpat iesniedzējs uzskatīja, ka šī incidenta apstākļu izmeklēšana ir bijusi neefektīva un pārlieku ilga.

ECT noraidīja valdības izvirzītos argumentus, ka pirms vēršanās ar sūdzību ECT iesniedzējs nebija izsmēlis nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus. Tiesa atsaucās uz tās secinājumiem lietā "Jeronovičs pret Latviju" un atgādināja, ka lietās, kas saistītas ar amatpersonu prettiesiski pielietotu spēku, kompensācijas piešķiršana nav pietiekama, lai uzskatītu, ka valsts ir izpildījusi konvencijā noteiktos pienākumus.

ECT norādīja, ka kompensācijas prasība pret valsti nevar aizstāt pienākumu valstij veikt efektīvu apstākļu izmeklēšanu. Tāpat ECT noraidīja arī valdības argumentu, ka pirms vēršanās ECT ar sūdzībām par nesamērīgi ilgu kriminālprocesu iesniedzējam, pamatojoties uz Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likumu, bija jāvēršas ar kompensācijas prasību pret valsti.

ECT uzsvēra, ka šajā lietā to nevar uzskatīt par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli, jo izmeklēšanas ilgums bija tikai viens no iesniedzēja sūdzības aspektiem. ECT noraidīja arī valdības argumentu, ka iesniedzējs konvencijas izpratnē bija zaudējis upura statusu, jo viņš administratīvajā lietā bija atsaucis savu pieteikumu par cietuma amatpersonu faktisko rīcību un tādējādi liedzis valstij iespēju novērst iespējamo viņa tiesību pārkāpumu nacionālajā līmenī.

ECT uzskatīja, ka šis arguments ir saistīts ar tiesību aizsardzības līdzekļu neizsmelšanu, kuru ECT jau bija noraidījusi. Tāpat ECT nepiekrita valdībai, ka iesniedzējs būtu ļaunprātīgi izmantojis individuālās sūdzības iesniegšanas tiesības. ECT uzskatīja, ka iesniedzēja nesniegtā informācija par administratīvajām tiesvedībām nebija izšķiroša konkrētajā lietā.

Pievēršoties iesniedzēja sūdzības būtībai, ECT, atsaucoties uz tās labi iedibināto judikatūru, atgādināja, ka situācijās, kad persona guvusi miesas bojājumus, atrodoties ieslodzījumā, pieradīšanas nasta gulstas uz valsti, kurai ir jāsniedz pārliecinoši pierādījumi, kas liktu apšaubīt cietušā izklāstīto notikumu versiju.

ECT atzīmēja, ka konkrētajā lietā nebija strīda, ka cietuma uzraugi pret iesniedzēju bija pielietojuši fizisku spēku, nākamajā dienā iesniedzējam konstatējot deguna kaula lūzumu. Tādēļ ECT secināja, ka iesniedzēja sūdzība par pārmērīga fiziska spēka pielietošanu pret viņu bija pirmšķietami pamatota. Vienlaikus ECT norādīja, ka tās rīcībā esošie pierādījumi neļāva tai izdarīt secinājumu, vai, ievērojot iesniedzēja uzvedību, pret viņu pielietotais spēks bija samērīgs, jo izmeklēšana nebija efektīva.

ECT uzsvēra, ka lietās, kas saistītas ar iespējamu vardarbību no amatpersonu puses, izmeklēšanai ir jābūt savlaicīgai, vispusīgai un neatkarīgai. Pievēršoties lietas faktiem, ECT konstatēja vairākus trūkumus un nepilnības veiktajā izmeklēšanā. Visupirms ECT atzīmēja, ka kriminālprocesā uzraugošie prokurori vairakkārt norādīja, ka izmeklēšana nav bijusi savlaicīga un vispusīga.

Turklāt ECT uzsvēra, ka iesniedzēja sūdzība bija saistīta ar vienu atgadījumu un nebija īpaši sarežģīta, taču izmeklēšana ilga vairāk nekā sešus gadus un trīs mēnešus. ECT atzīmēja, ka izmeklēšanā netika laikus identificēti un nopratināti ieslodzītie, kuri varētu liecināt par notikumu, savukārt izmeklēšanas uzraudzība nenovērsa šīs nepilnības. Lai gan uzraugošie prokurori vairakkārt atcēla izmeklētāju lēmumus par kriminālprocesa izbeigšanu, dodot norādījumus izmeklētājiem par liecinieku identificēšanu un nopratināšanu, izmeklētāji šos norādījumus nebija pienācīgi izpildījuši. Turklāt ECT atzīmēja, ka izmeklēšanā tā arī nenoskaidroja, kad un kā iesniedzējs salauza degunu. Līdz ar to ECT secināja, ka izmeklēšana šajā lietā nebija pietiekami savlaicīga un vispusīga, un nevērtēja, vai izmeklēšana bija neatkarīga.

Iesniedzējs lūdza viņam piespriest kompensāciju 20 000 eiro apmērā un atlīdzināt tiesāšanās izdevumus 4200 eiro apmērā. ECT iesniedzēja prasību apmierināja daļēji, piešķirot kompensāciju 3900 eiro apmērā un atlīdzinājumu par tiesāšanās izdevumiem 650 eiro apmērā. ECT spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

2013.gada 30.janvārī cietuma uzraugi, kad iesniedzējs pastaigas laikā mēģināja pacelt paciņu, ko no loga izmetis cits ieslodzītājs, pielietoja pret iesniedzēju fizisku spēku. Tajā pašā dienā iesniedzēju apsekoja cietuma ārsta palīdze, konstatējot sasitumus un skrambas. 2013.gada 31.janvārī iesniedzēju nogādāja citā cietumā, kur viņu apsekoja medicīnas daļā, konstatējot deguna kaula lūzumu.

2013.gada 4.februārī saistībā ar minēto incidentu uzsāka kriminālprocesu, kas ilga līdz 2019.gada 8.maijam. Izmeklētāji vairākkārt pieņēma lēmumus par kriminālprocesa izbeigšanu noziedzīga nodarījuma sastāva trūkuma dēļ, taču uzraugošie prokurori kriminālprocesu atjaunoja un sniedza izmeklētājiem norādījumus attiecībā uz veicamajām izmeklēšanas darbībām.

2013.gada 8.martā iesniedzējs vērsās Ieslodzījuma vietu pārvaldē ar sūdzību par amatpersonu faktisko rīcību, kas tika noraidīta. Iesniedzējs apstrīdēja Ieslodzījuma vietu pārvaldes lēmumu Administratīvajā rajona tiesā, bet vēlāk savu pieteikumu atsauca. Tādēļ 2015.gada 16.janvārī Administratīvā rajona tiesa tiesvedību šajā lietā izbeidza.