BKUS sniedz arvien plašāku psiholoģisko atbalstu bērniem ar smagām slimībām un viņu ģimenēm

Šobrīd BKUS īsteno projektu "Atbalsta sistēmas izveide bērniem ar smagām diagnozēm un viņu ģimenes locekļiem".

Kā skaidro klīniskā psiholoģe, kura arī vada psiholoģiskās palīdzības komandu projektā, Līga Būtnāre, labākais risinājums krīzes brīdī gan lielākam bērnam, gan vecākiem ir sākt runāt ar kādu, kurš tiešām klausās.

Ir jārunā arī tad, ja negribas, jo runājot cilvēkam nereti pašam kļūst skaidrs, par ko viņš visvairāk satraucas, un tas ir pirmais solis, lai sev palīdzētu, apgalvo Būtnāre.

BKUS nu jau vairāk nekā gadu psihoemocionālais un sociālais atbalsts bērniem ar smagām slimībām un viņu ģimenēm tiek piedāvāts visiem, kam tas nepieciešams.

Mazākajiem pacientiem slimnīcā ir pieejama smilšu terapija, bet, ja bērns jau sasniedzis pusaudža vecumu, ar viņu tiek strādāts līdzīgi kā ar pieaugušajiem.

Vienlaikus Būtnāre uzsver, ka atbalstīt ģimeni ir tikpat svarīgi kā pacientu, dažkārt pat svarīgāk. Ģimene uzņemas galvenās rūpes par bērnu pēc tam, kad viņu izraksta mājās no stacionāra, un ir vieglāk, ja vecāki ir stipri, atbalstoši un zinoši.

Tāpēc BKUS lielu vērību pievērš arī vecāku emocionālajam stāvoklim, dažkārt ar vecākiem psihologi tiekas pat biežāk nekā ar bērniem.

Bieži psiholoģiskais, sociālais un nereti arī garīgais atbalsts bērnam un visai ģimenei ir nepieciešams pēc izrakstīšanās no stacionāra, jo slimības radītās problēmas dzīvē nebeidzas līdz ar došanos mājās.

Projektā ar pacienta vecāku atļauju atbalsta sniegšanā šīm ģimenēm tiek iesaistītas pašvaldības, lai kur viņas dzīvotu, jo atbalstam ir jābūt maksimāli pietuvinātam dzīvesvietai. Klīniskā psiholoģe skaidro, ka tieši pašvaldību sociālie darbinieki palīdz ģimenēm saņemt dažādus sociālos un rehabilitācijas pakalpojumus, tai skaitā psiholoģisko palīdzību.

Viņa norāda, ka sociālie darbinieki bieži darbojas kā starpnieki starp dažādiem speciālistiem un iestādēm, lai nodrošinātu vienotu un koordinētu pieeju bērna aprūpei, tāpēc projekta robežās slimnīcai ir iespēja nepieciešamo informāciju un ieteikumus par to, kāda palīdzības bērnam un viņa ģimenei nepieciešama, nodot viņiem.

"Ir svarīgi, lai palīdzība ģimeni sasniegtu pēc iespējas ātrāk. Redzam, ka ir pašvaldības, kur, aktīvi sadarbojoties, situācija dinamiski mainās pozitīvā virzienā un ģimenēm palīdzība tiek sniegta arvien plašāk. Aicinām ģimenes drošāk paust savas vajadzības pašvaldību sociālajiem dienestiem - tas var būt labs pamats, lai attīstītu nepieciešamos pakalpojumus nākotnē," saka Būtnāre.

Ir situācijas, kad ar bērniem un vecākiem turpina strādāt arī pēc izrakstīšanās no stacionāra, tomēr BKUS cenšas darīt visu, lai palīdzība tiktu sniegta dzīvesvietā. Tas ģimenēm samazina transporta izdevumus un laiku, kas varētu būt šķērslis regulāru konsultāciju apmeklēšanai. Turklāt, kaut arī konsultācijas ar psihologu ir iespējamas arī attālināti, tas ne vienmēr ir labākais risinājums. Klīniskā psiholoģe skaidro, ka maziem bērniem attālinātas konsultācijas diemžēl vispār nav piemērotas, un pat pusaudžiem un pieaugušajiem ne vienmēr derēs konsultāciju attālinātā forma.

Būtnāre aicina aizdomāties, ka, iespējams, ne tikai bērnam, kuram ir smaga slimība, bet arī viņa māsām un brāļiem ir emocionāli grūti. Pamanīt to visdrīzāk var vecāki, kuri jau atguvušies no šoka un mēģina atrast risinājumus turpmākajai dzīvei. Viņi var ikdienā pavērot, kā katrs bērns jūtas, vai kāds nav kļuvis noslēgtāks, satrauktāks, varbūt biežāk raud vai biežāk neklausa. Varbūt kāds no bērniem bieži uzdod jautājumus par brāļa vai māsas slimību vai slimnīcā piedzīvoto. Pamanot, ka māsa vai brālis ir smagi saslimis, citi bērni ģimenē var sākt arī vainot sevi pie notikušā, atzīmē klīniskā psiholoģe.

Ja bērnam ir smaga slimība, Būtnāre aicina dzīvot uz priekšu, rūpēties par saviem bērniem un darīt visu, lai pieaugušie, kas ir svarīgākais bērnu atbalsts, nesabruktu, bet pakāpeniski atrastu veidus, kā pielāgoties un atjaunotu savu dzīvesspēku.

"Krīzes periodā būs tā, ka šķitīs - neko nav iespējams risināt, jo neviens - ne psihologs, ne sociālais darbinieks, ne auklīte, ne PEP mamma, ne kapelāns -, nespēj mainīt diagnozi. Šādos periodos psihologa atbalsts var palīdzēt, lai viss noritētu nedaudz vieglāk un saudzīgāk," norāda Būtnāre.

Viņa piebilst, ka vecāki parasti paši jūt, kāds atbalsts viņiem ir vairāk nepieciešams. Dažkārt BKUS, kad atnāk sociālais darbinieks un piedāvā atbalstu, viņš vispirms ierosina iepazīties ar speciālistiem, kuri to var sniegt. Gadās, ka tieši iepazīšanās mēdz iedrošināt pieņemt palīdzību.

Bērnu slimnīcā īstenotais un Eiropas Savienības līdzfinansētais projekts "Atbalsta sistēmas izveide bērniem ar smagām diagnozēm un viņu ģimenes locekļiem" turpināsies līdz 2027.gada vidum.