FOTO ⟩ Dobeles novadā konstatēts cilvēku veselībai bīstams koku kaitēklis (1)

VAAD maija izskaņā saņēmis ziņas par konstatētu zeltvēdera mūķenes (Euproctis chrysorrhoea) savairošanās gadījumu Dobeles novada Augstkalnes pagasta Dzeguzēnu ciemā.

Vienlaikus dienestā atzīmē, ka šajā pavasarī apsekotas vietas, kurās iepriekšējos gados bija konstatēta kukaiņu savairošanās, un secināts, ka, lielākoties pateicoties pērn augusta spēcīgajai krusai, visi perēkļi ir iznīcināti un zeltvēdera mūķene šajās vietās nav konstatēta.

2021.gadā Zemgalē pirmo reizi Latvijā tika novērota zeltvēdera mūķenes savairošanās un 2022.gadā tika konstatēta mūķenes izplatība jaunās vietās Zemgalē. Taču 2023.gadā zeltvēdera mūķene jaunās vietās netika konstatēta.

Minētais kaitēklis ne tikai apgrauž daudzu lapu koku lapas, bet apdraud arī cilvēku veselību.

VAAD atzīmē, ka tauriņa kāpuru kutikulu sedz kupls apmatojums. Kāpuri matiņus izmanto aizsardzībai, tos nometot. Šie matiņi ir ļoti sīki, asi un satur toksīnu, kas cilvēkam izraisa ādas un arī acu iekaisumu, bet cilvēkiem ar noslieci uz astmu var izraisīt nopietnus elpošanas traucējumus.

Šie matiņi var saglabāties vidē pat vairākus gadus. Tie ir ļoti viegli, un vējš tos var atkārtoti pacelt gaisā. Matiņus satur arī kāpuru veidotie satīklojumi, kāpuru austie kokoni, ko tie auž pirms iekūņošanās, un nomestie apvalki, kāpuriem nomainot ādu. Lielāko risku toksiskie matiņi rada no maija sākuma līdz jūlija beigām.

Zeltvēdera mūķenei ir nepieciešams daudz gaismas un siltuma, tādēļ parasti tā atrodama saulainās vietās, piemēram, izretinātās mežaudzēs, meža malās, alejās, augļu dārzos. Mūķenes kāpuri ir polifāgi un tāpēc var būt atrodami uz daudzu sugu lapu kokiem, tostarp tie var bojāt ozolus, apses, liepas, vīksnas, vilkābeles, augļu kokus, kā arī citus lapu kokus.

Zeltvēdera mūķenei ir viena paaudze gadā. Tauriņi dēj olas jūlijā. Olas tiek dētas klasteros lapu apakšpusē un nosegtas ar matiņiem no mātīšu ķermeņa apmatojuma. Augustā no šī olām izšķiļas jaunie kāpuri. Kāpuri barojas grupās ar koka lapām, un rudenī veido satīklojumus, kuros tiek iepīti gan zari, gan lapas. Satīklojumos var koncentrēties pat vairāki simti kāpuru un šādās izveidotās "ligzdās" tie pārziemo. Satīklotās "ligzdas" koncentrējas koku vainaga augšējā daļā. Kāpuri atsāk baroties aprīlī līdz ar lapu plaukšanu.

Strauji augošie kāpuri var atstāt kuplus ozolus pilnīgi bez lapām. Tomēr, lai gan šādi pilnībā atlapoti koki izskatās nolemti bojāejai, tie ir spējīgi atjaunoties nākamajā gadā. Šādi koki iet bojā tikai ļoti retos gadījumos - visbiežāk, ja tie vienlaikus ir tikuši pakļauti vēl vairākiem citiem negatīvajiem faktoriem, ne tikai zeltvēdera mūķenes iedarbībai.

Jūnijā kāpuri iekūņojas vai nu grupās, vai arī atsevišķi. Pirms iekūņošanās kāpuri izklīst, meklējot vietu, kur iekūņoties. Šajā attīstības posmā kāpuri var ieklīst arī cilvēku mājokļos. Jūnija beigās-jūlija sākumā izlido balti tauriņi ar brūnu ķermeņa aizmugures daļu.

Kāpuri var viegli izplatīties ar auto transportu, kas novietots zem inficētiem kokiem, tāpēc automašīnas nedrīkst novietot zem kaitēkļa skartajiem kokiem. Masveida savairošanās parasti beidzas, kad patogēnās sēnītes izplatās kaitēkļa populācijā.

Vienīgā efektīvā rīcība, konstatējot zeltvēdera mūķeni, ir nogriezt koku zarus ar kāpuriem un sadedzināt. Lai izvairītos no iespējamas alerģiskas reakcijas, ko izraisa kāpura matiņi, veicot šādas darbības ir jāizmanto gumijas cimdi, vēlams lietot arī respiratoru un aizsargbrilles. Pirms dārza darbu veikšanas un zāles pļaušanas zemi vēlams laistīt ar ūdeni, lai izvairītos no iespējamās saskares ar zeltvēdera mūķenes matiņiem. Lai atbrīvotos no kāpuriem, kas apsēduši dzīvojamās ēkas, vislabāk izmantot putekļu sūcēju ar ūdens filtru, ūdenim pievienojot nedaudz ziepju.

VAAD ir 1998.gadā izveidota valsts tiešās pārvaldes iestāde, kuras mērķis ir nodrošināt kultūraugu un mežu resursu ilgtspējīgu izmantošanu, aizsardzību un aprites uzraudzību, lai saglabātu to bioloģisko daudzveidību, veicinātu sabiedrības drošību un pasargātu apkārtējo vidi no iespējamā augu aizsardzības un mēslošanas līdzekļu radītā piesārņojuma, radīt priekšnoteikumus, lai lauksaimniekiem būtu pieejams vesels un kvalitatīvs pavairojamais materiāls, kā arī palielinātu produktivitāti un lauksaimniecības konkurētspēju.