Šodienas redaktors:
Kārlis Melngalvis

"Man ir uzmanības deficīts un bipolārie traucējumi." Krivenchy atklāti par savu mentālo veselību (4)

Jānis Krīvēns (Krivenchy)
Jānis Krīvēns (Krivenchy) Foto: Lauris Vīksne

Grupas "Singapūras satīns" dalībnieks, TV personība, podkāstu vadītājs Krivenchy (īstajā vārdā Jānis Krīvēns) atklātā intervijā žurnālam "Santa" runāja par savu mentālo veselību.

Krīvēns atklāj, ka viņam ir mentālas dabas problēmas. "(...) Man galvā vadiņi savienoti citādi. Es nespēju noturēt uzmanību. Man uzmanības deficīta sindroms bija, pirms vēl tas skaitījās stilīgi."

"Nopietni. Man tas ir kopš skolas, kur man teica, ka esmu stulbs un slinks. Varbūt es dažreiz esmu stulbs, bet slinks gan ne. Kad ap 20 gadiem sāku iet pie psihiatra, psihoterapeita, man apstiprināja, ko pats nojautu,

man ir uzmanības deficīts un bipolārie traucējumi.

Tāpēc arī augstskolu nevarēju pabeigt, jo tiešām fiziski nevaru ilgi nosēdēt, es jūku prātā, tirinos, man vajag kustēties. Savukārt bipolārisms nozīmē šausmīgas garastāvokļa svārstības, kas baigi traucē dzīvot.

Man ir vai nu ekstremāla augša, kad skraidu apkārt, piekrītu visiem piedāvājumiem un daru, daru, daru, vai totāla leja, kad guļu sešpadsmit stundu diennaktī un atceļu visu, ko vien varu.

Vaicāts, ko dara ar pienākumiem, ko nevar pārcelt, viņš teic: "Savācos un aizeju. Sevi uzmest varu, cik vien vajag. Bet citus es neuzmetīšu, jo man ir augsta darba ētika un atbildība. īpaši, ja citu labklājība ir atkarīga no manis. Man patiesībā ļoti rūp, lai otram ir labi. Ja varu uzlabot kādam dzīvi, es to vēlos darīt.

Tas viss saasinājās pēdējos gados, kovidlaikā - ļoti. Tagad lietoju zāles - dopamīna būsterus, garastāvokļa stabilizatorus, lai būtu puslīdz OK. Bet es par to nečīkstu. Man tā mentalitāte ir - izspļauj zobus, piecelies un ej tālāk! Sevi nežēloju. Manas problēmas ir manas. Esmu tāds drusku sačakarēts, bet tas nekas, es tieku galā."

Viņš nenosauc vienu notikumu, kamdēļ šī problēmas sākās, bet min, ka pie vainas ir "mazliet ģenētika, mazliet bērnība, mazliet pusaudža gadi, kā jau lielākajai daļai. Katram ir savas sāpes, bērnības traumas, bet es jūtos komfortablāk runāt par to ar savu terapeitu, nevis pusi Latvijas."

Vairāk lasiet izdevuma "Santa" jūnija numurā.

Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu