"Kārtīgam latvietim ir jāiestāda koks" – divu Latvijas mežu īpašnieku pieredzes stāsti

“Mēs arī paši dzīvojam mežā, ne tikai apsaimniekojam savus īpašumus, tā arī ir sirdslieta, esmu profesionāla mežsaimniece ar maģistra grādu mežu zinībās, jau no astotās klases zināju, ka savu dzīvi saistīšu ar mežkopību, jo tēvs mani bieži ņēma līdzi uz mežu, vēlāk – arī uz medībām.”

Mežs ir ārkārtīgi sarežģīta ekosistēma, tāpēc ļoti noder arī dzīvesbiedra Ivo darbs un viņa profesionālā pieredze meliorācijas jomā. Abu īpašumā esošais mežs nav viendabīgs. Tas ir dažāda vecuma, sākot ar tikko iestādītām eglēm, līdz pieaugušām audzēm. Lielākie darbi bijuši īpašumu sakopt, meliorēt, atgūt meža platības no pārplūdušiem klajumiem, kā arī veikt neproduktīvas audzes nomaiņu. Sakārtojot grāvjus un iztīrot upi, saprātīgi saimniekojot, arī no nīkuļojošas teritorijas var izveidot veselīgu un ar koksni bagātu mežu.

“Stādām egli un bērzu, kas ir Latvijā vērtīgākas sugas, priedei man nav īsti piemēroti apstākļi,” spriež mežsaimniece. “Mizgrauža dēļ Latvijā egles nākotne ir apdraudēta, tāpēc vairāk tomēr stādām bērzu. Veidojam grupas egles un bērzi, miksējam, lai nav viss masīvs ar vienu sugu. Audze tā ir arī noturīgāka, ja tiek nedaudz sadrumstalota. Arī baltie bērzu stumbri starp eglēm izskatās skaisti.”

Laba meža izaudzēšanai ir nepieciešami līdzekļi, ne tikai darbs. Mežsaimniece skaidro: “Augsnes sagatavošana stādīšanai 250 eiro uz ha, tad 200 eiro – pati stādīšana uz ha, stādi – ap 500 eiro. Un katru gadu – aizsardzība. Rakstām projektus, lai būtu līdzekļi. Tāpat tapa projekts neproduktīvās audzes nomaiņai. Novācām baltalksni un vietā iestādījām egli un bērzu. Projektos 70% atbalsts, bet 30% mūsu pašu nauda. Saimniekojot dažādi pieejamie projekti ir ļoti liels atbalsts, jo sedz arī, piemēram, zāles izpļaušanu, ko nepieciešams veikt ap jaunajiem kociņiem.”

Par naudas ieguldīšanu mežu atjaunošanā Pušpuras viedoklis ir neapstrīdams:

“Ja tu to mežu esi nocirtis galvenajā cirtē, tad gana daudz līdzekļu esi saņēmis, tev ir pienākums tos ieguldīt un atjaunot šo mežu. Kārtīgi atjaunot, nevis ļaut, lai viss vienkārši dabiski aizaug ar apsēm.”

Vienīgais, kas mežsaimnieci biedē: “Tā dabas aizsardzība, kad uzliek liegumu, tev neprasot, un tu vairs neko nevari darīt. Tas ir vienīgais, kas mani uztrauc.”

Atjauno un eksperimentē

Dāvis Blankenbergs, augstāko izglītību mežu zinātnēs ieguvis 2014. gadā, savā mežā saimnieko kopš 2016.gada.

Arī viņš saistīts ar mežu kopš bērnības: “Tēvam ir mežs, pats sportoju – orientēšanas. Savu mežu esmu daļēji mantojis, daļēji – piepircis klāt blakus esošās zemes, lai palielinātu īpašuma platību. Man pieder īpašums Saulkrastos Sējas pagastā ar kopējo platību 13,3 ha, no kuriem meža zemes ir 5 ha un 8,3 ha lauksaimniecības zemes, kuras daļēji esmu apstādījis un izveidojis mežu plantācijas. Izvēlējos Latvijas tradicionālās sugas: priedi, egli un bērzu. Esmu arī mazliet paeksperimentējis ar mazāk zināmām sugām, kā lapegle un papele, bet mitrākajās vietās – melnalksni.”

“Esmu mežinieks, mežsaimniecības inženieris, kas ieguvis izglītību šeit, tāpēc, protams, skatos pozitīvi uz mežu audzēšanu un attīstību Latvijā,” bilst Blankenbergs.

“Ja cilvēkam ir īpašums un vēlme tajā darboties, pat ja nav izglītības, var sameklēt kādu, kas sniegs konsultācijas, pastāstīs, ko un kā darīt, – palīdzēs, lai varētu celt īpašuma vērtību, nevis audzēt krūmus un neko nedarīt, bet tomēr mēģināt saimniekot un pēc gadiem 30-40 iegūt ienākumus.”

Blankenbergs stāsta, kāpēc, mežu stādot, izmēģina arī kaut ko jaunu: “Ja runājam par rotācijas ātrumu, tad papele ir koks, no kura būs iespējams iegūt pirmo ražu, potenciālo ienākumu, jau pēc 15 gadiem, bet, tā kā struktūra koksnei un vērtība nav īpaši liela, tad varētu sanākt malka vai šķelda. Taču, tā kā papeles aug ātri, tad attiecīgi 50 gadu laikā varu veikt 3 šādas rotācijas. Galā potenciāli iegūstu lielākus ienākumus nekā, piemēram, 50 gadus audzējot bērzu un uztaisot tikai vienu rotāciju. Arī klimats mazliet mainās, dažādas slimības, mizgrauzis, vētras spēcīgākas, nokrišņu daudzums mainās, var uznākt sausuma periodi, tāpēc ir jāskatās, kādas sugas stādām. Savukārt lapegle Latvijā ir maz zināma suga un nav īpaši izplatīta, attiecīgi tai nav lielu komerciālu stādījumu. Kā suga lapegle aug ļoti labi, jo ir iecietīga un adaptējās dažāda veida izmaiņām un klimatiem. Šai sugai Latvijā ir nākotne.”

Mežs sākas ar stādu

“Koku stādi šobrīd ir pieejami,” atzīst Blankenbergs. “Pirms diviem gadiem stādu apjoms bija tik ierobežots, ka bija jāstāv 2 gadus ilgā rindā, lai tiku pie kādas konkrētas sugas stādiem. Šogad pavasarī "Latvijas valsts meži" (LVM) atvēra jaunu kokaudzētavu. Pateicoties tam, tirgū parādījās papildu stādu apjoms. Šobrīd, ja man ir nepieciešami stādi, vai nu pavasarī vai rudenī, pirms stādīšanas sezonas sazinos ar kokaudzētavu, mēs vienojamies par nepieciešamajiem apjomiem. Ir iespējams iegādāties jebkuru sugu nepieciešamajā apjomā.

Atkarībā no īpašuma lieluma privātajiem īpašniekiem reti kad vajag vairāk par 3000 – 10 000 stādiem. To LVM arī spēj nodrošināt. Protams, ir arī citas privātas kokaudzētavas, kurās iespējams iegūt stādmateriālu. Stādmateriāla kvalitāte ir laba, Latvijā audzējam selekcionētus kokus no vietējām sēklām. Latvijā audzētie stādi tiek arī eksportēti, esam vieni no vadošajiem stādu audzētājiem Eiropā.”

Tam, ka LVM stādu kvalitāte ir ļoti laba, piekrīt arī Pušpura.

“Bērzs gan ir ļoti liels deficīts, ļoti laicīgi ir jāpiesaka, pat gadu iepriekš. Citas sugas ir, bet bērza stādu pietrūkst, jo tos kokaudzētavas tomēr audzē mazāk.”

Izaicinājumi un problēmas

“Liels izaicinājums, stādot un audzējot mežu no stādiem, ir laika apstākļi – te sauss, te mitrs, tad atkal salnas,” par grūtībām, ar kurām saskaras mežsaimnieki visā Latvijā, stāsta Pušpura. “Pārnadži ir posts, aizsargājam pret dzīvniekiem – regulāri smērējam kociņu galotnītes ar repelentiem; to daru pati. Jāstrādā preventīvi, jo, kad tev jau būs nobojāts, vairs vērtīgu audzi nevarēsi izaudzēt.

Bojājumu procents ir ļoti atkarīgs no vietas, piemēram, mums bija viena egļu audze ļoti tuvu pļavai – stirnas apgrauza 60%, citur – tikai dažus kociņus. Mazās eglītes bija ļoti jaunas, vēl var izveidoties jauns galotnes dzinums un viss būs kārtībā, izlīdzināsies par normālu koku, bet, ja apgrauž vecāku koku, tas paliek līks – nekad vairs nebūs labs kokmateriāls. Jāaizsargā gadu no gada, jo stirnas apgrauzt nāk regulāri.”

“Man kā mežu īpašniekam, kas salīdzinoši nesen ir atjaunojis un ieguldījis tieši stādījumos mežu zemju paplašināšanā un izcirtumu atjaunošanā, lielākie postījumu draudi ir no pārnadžiem, jo dzīvnieku blīvums Latvijā ir salīdzinoši liels,” saka arī Blankenbergs. “Izmantoju repelentu, uz aitu tauku bāzes izgatavotu suspensiju, kas 10 l maksā ap 110 eiro. Patēriņš ir aptuveni 6 l uz vienu ha, un naudiskā vērtībā, neskaitot savu darbu, ir ap 70 eiro/ha. Šādas ikgadējas izmaksas ir pirmos piecus gadus. Pārsvarā uzklāju rudens pusē, jo dzīvnieki tad aktīvi ēd, lai uzbarotos pirms ziemas. Otrs laiks, kad pārnadži apdraud, ir pavasaris, kad sniega dziļuma dēļ lāgā nav ko ēst. Eglītēm vai priedītēm galotnītes ir tieši ārā no sniega – pārnadži apēd. Latvijā visur ir ļoti līdzīga situācija: iestādīto mežu apdraud pavasara salnas un pārnadži. Manus mežus lokāli posta stirnas, bet Kurzemē stādījumus ļoti bojā brieži, Alūksnes pusē, Ziemeļvidzemē – tur arī aļņi nāk. Biju apskatīt savus stādījumus, no pavasara salnas nekas nav cietis, bet no pārnadžu postījumiem – aptuveni 30 % ir bojāti. Kociņiem tomēr ir apkostas galotnītes. Domāju, ka neaizies bojā. Šo kopšanas sezonu panīkuļos, bet saņemsies un augs tālāk. Kokam, ja apēd vai noplēš galotni, iekšā ir vēl sānu pumpurs (snaudošais pumpurs), vai nu to izdzīs ārā, vai sāks stiepties uz augšu kāds no zariem. Taču, vai tas notiks, ir atkarīgs, cik augstu vai zemu pārnadžu kodums bijis.”

Svarīga laicīga prevencija

Laicīgas risku novēršanas nozīmi uzsver abi mežsaimnieki. “Manus mežus minimāli skāra mizgrauzis, bet nācās veikt cirti, lai novāktu audzi, kur tas bija,” skaidro Blankenbergs. “Lai aizsargātu savas egles, skarto nogabalu nācās nozāģēt, lai tuvākajos gados mana audze neaizietu bojā.”

Arī sakarā ar koku ražas novākšanu Blankenbergs uzsver pārdomātību: ”Maniem un kaimiņu īpašumiem nav draudu no lieliem vējiem, jo nav plašas lauksaimniecības zemes vai klajumu, kur tiem ieskrieties. Neveicam arī lielas kailcirtes. Dominējošajiem vējiem priekšā ir mežu siena, un attiecīgi vējgāzes riski mums ir minimāli.”

Mežsaimnieks uzskata, ka situāciju ar pārnadžu postījumiem var uzlabot, bet tikai cieši sadarbojoties ar medniekiem, medību kolektīviem un Valsts meža dienestu. “Stirnām šobrīd nav nepieciešamas licences – nav limitētais medījamais dzīvnieks. Starp mežu īpašniekiem un medniekiem jābūt ciešai komunikācijai. Ja īpašnieks saskata savā īpašumā postījumus, tad viņš var norādīt medniekiem, kuriem savukārt jāveic preventīvi medības, lai varētu ierobežot un samazināt šo dzīvnieku populāciju.”

Blankenbergs cer, ka būs pozitīva ietekme lūšu medību aizliegumam, jo ilgtermiņā, populācijai paliekot blīvākai, viņi attiecīgi samazinās stirnu skaitu. Kas būtu izskatāms un risināms nākotnē? Mežsaimnieks min: “Ir dzīvnieku uzskaitēs metodika, bet vai pēc šīs metodikas ir iespējams precīzi noteikt dzīvnieku blīvumu?

Mēs kā mežinieki redzam, ka dzīvnieku blīvums ir liels, postījumi dabā ir, bet pēc uzskaites dzīvnieku blīvums esot mazāks. Dabā mēs redzam, ka ir vairāk. Vajadzētu paskatīties, kā dzīvnieku uzskaiti veic citās valstīs. Iespējams, varam uzlabot metodiku.”

Mežsaimnieks atzinīgi izsakās par LVM piedāvāto lietotni “Mednis”. “To būtu daudz vairāk jāizmanto meža īpašniekiem un arī privātajā sektorā. Ja informācija tiek iesniegta “Mednī”, tad tā aiziet gan medniekiem, gan Valsts meža dienestam. Tā ir platforma, kur mums kopā komunicēt, gan īpašniekiem gan medniekiem, lai mēs redzam kas mums tur mežā notiek.”

Raksts tapis sadarbībā ar PEFC.