Zinātnieki ir atklājuši teorētiski apdzīvojamu Zemes lieluma planētu

Eksoplanēta ar nosaukumu "Gliese 12b" riņķo ap vēsu sarkano pundurzvaigzni, un tās izmērs ir aptuveni 27 % no mūsu Saules izmēra un temperatūra par 60% zemāka.

Tā kā tās zvaigzne ir daudz mazāka par Sauli, "Gliese 12b" joprojām atrodas apdzīvojamā zonā - ideālā attālumā no zvaigznes, kur var pastāvēt šķidrs ūdens. Savu orbītas ceļu planēta veic ik pēc 12,8 dienām.

Pieņemot, ka eksoplanētai nav atmosfēras, zinātnieki aprēķināja, ka tās virsmas temperatūra ir aptuveni 42 grādi pēc Celsija.

"Mēs esam atraduši līdz šim tuvāko mērenā klimata Zemes lieluma pasauli," paziņojumā sacīja Masajuki Kuzuhara, projekta docents no Astrobioloģijas centra Tokijā.

"Mēs esam atraduši tikai dažas (eksoplanētas), kas ir labas apdzīvošanas kandidātes. Un šī ir mūsu tuvākā, tāpēc tas ir diezgan nozīmīgs atklājums," CNN pastāstīja Edinburgas Universitātes un Londonas Universitātes koledžas doktorante Larisa Palethorpa, kas ir otra pētījuma līdzautore.

Lai pamanītu "Gliese 12b", zinātnieki izmantoja publiski pieejamos datus, ko apkopojis NASA Tranzīta eksoplanētu izpētes satelīts (TESS) - teleskops, kas katru mēnesi vēro desmitiem tūkstošu zvaigžņu, sekojot to spilgtuma izmaiņām, kas var liecināt par eksoplanētu riņķošanu.

Astronomiem ir vieglāk atrast eksoplanētas, kas riņķo ap sarkanajām pundurzvaigznēm, jo to relatīvi nelielais izmērs rada lielāku aptumšojuma efektu katra tranzīta laikā.

Pašlaik zinātnieki nav pārliecināti, kas tieši veido šīs planētas atmosfēru, vai tai vispār ir atmosfēra un vai tajā ir ūdens.

Nākamajā eksoplanētas atmosfēras analīzes posmā zinātnieki cer izmantot Džeimsa Veba kosmosa teleskopu un veikt spektroskopijas analīzi. Šī metode ietver zvaigžņu gaismas, kas spīd caur eksoplanētas atmosfēru, uztveršanu un novēro, kurus viļņu garumus absorbē noteiktas molekulas, atklājot to klātbūtni atmosfērā.

Zinātnieki ne tikai izgaismo pašu eksoplanētu, bet arī cer, ka šis darbs palīdzēs labāk izprast mūsu pašu planētu.

"Šī planēta mums atklās, kas notika, lai Zeme paliktu apdzīvojama, bet Venēra – ne. Tā var mums pastāstīt par apdzīvojamības ceļiem, pa kuriem planētas attīstās," viņa teica.

Taču, lai gan eksoplanēta potenciāli varētu būt apdzīvojama cilvēkiem un astronomiskā ziņā atrodas salīdzinoši "tuvu" mūsu Saules sistēmai, lai to sasniegtu būtu vajadzīgi aptuveni 225 000 gadu.