Deputāti atbalsta ieceri ārstniecības personām obligāti iepazīstināt pacientu ar sevi

Veselības tiesību eksperte Solvita Olsena norādīja, ka gan ārstējošam ārstam ir svarīgi zināt pacienta vārdu, gan pacientam - ārsta vārdu, taču praksē tas bieži vien nenotiek. Proti, pacients ienāk ārsta kabinetā, nemaz nezinot ārsta vārdu un tā specialitāti. Viņa pati saskārusies ar gadījumu, kad ārstniecības kabinetā bijis sanitārs, nevis ārsts, taču pacients pats to nevar zināt. Tikmēr ārvalstīs pienākums ārstam informēt pacientu par savu vārdu, uzvārdu un specialitāti ir norma, cieņpilna attieksme, kas salīdzinājumā ar Latviju nekādas ilgstošas diskusijas nerada, sacīja Olsena.

Eksperte piebilda, ka ārstam nav katru reizi pacients jāiepazīstina ar sevi, bet gan tikai, sākot ārstēšanu. Attiecīgi ģimenes ārstam, kurš zina savus pacientus, nav katru reizi jāstādās priekšā.

Veselības ministrija (VM) uzsvēra, ka ikvienam pacientam ir tiesības zināt, kā sauc ārstu, ja tas nav iepazīstinājis ar sevi, tomēr tās vērtējumā problēma varētu būt stacionāros. Ierasti ārstniecības iestādēs ārstniecības personāls nēsā halātus, uz kuriem piestiprināta kartīte ar vārdu, uzvārdu un specialitāti, bet, ja tādu nav, tad iestādei ir pienākums tādas nodrošināt. Arī pats pacients, pierakstoties uz vizīti pie konkrēta speciālista, zina pie kā viņš ir atnācis. Pretēja situācija ir stacionāru uzņemšanas nodaļās, kur ārsti mainās, noslodze ir liela, un, iespējams, ārstam ir piemirsies pienākums pacientu iepazīstināt ar sevi.

Tikmēr Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas prezidente Līga Kozlovska (ZZS) gan uzskata, ka šādas normas nostiprināšana Pacientu tiesību likumā ir lieka, jo tas ir tikpat pašsaprotams pamatpienākums kā noteikt ārstam vai medicīnas māsai pirms katras manipulācijas vai procedūras veikšanas mazgāt rokas.

Deputāte Mairita Lūse (P) iebilda Kozlovskai, norādot, ka tad no likuma būtu jāizņem arī norma, kas paredz, ka pacientam ir tiesības saņemt informāciju par ārstēšanu, jo tā arī esot pašsaprotama. Viņa uzsvēra, ka pacienti ārstniecības iestādē atrodas vājākā pozīcijā salīdzinājumā ar mediķiem, un, iespējams, viņiem tā ir pirmā pieredze, ir satraukums. Tieši šī iemesla dēļ ārstam, sākot ārstēšanu, būtu jāstādās priekšā.

Olsena arī vērsa uzmanību, ka cieņpilna attieksme vienmēr nes labākus ārstniecības rezultātus, un iepazīstināšana ir pirmais solis uz labākām pacienta un ārsta attiecībām. Viņa aicināja deputātus neizvairīties no iespējas uzlabot situāciju ar labāku regulējumu. Līdzīgās domās ir arī Latvijas pacientu organizāciju tīkla valdes locekle Baiba Ziemele, norādot, ka tas vien, ka diskusijas par sasveicināšanos un stādīšanos priekšā jau notikušas ilgstoši, liecina par nepieciešamību to ierakstīt likumā, tādējādi atrisinot jautājumu visām pusēm.

Deputāti konceptuāli vienojās ārstējošiem ārstiem un iesaistītām ārstniecības personām uzlikt pienākumu, sākot ārstēšanu, informēt pacientu par savu vārdu, uzvāru, profesiju un specialitāti.