Šodienas redaktors:
Kārlis Melngalvis

Atklāts, kā varētu izskatīties 75 000 gadu senas neandertālietes seja

Foto: seminary2018/ "X"

Zinātnieki ir izveidojuši ievērojamu rekonstrukciju, kā būtu izskatījusies neandertāliete savas dzīves laikā. Tās pamatā ir saplacinātas, sasmalcinātas galvaskausa atliekas, kuru kauli izrakumos bija tik mīksti, ka to konsistence bija kā "labi izmērcētam cepumam". Pētniekiem vispirms bija jānostiprina fragmenti, pirms tos atkal salika. Pēc tam eksperti paleomākslinieki izveidoja 3D modeli, vēsta raidsabiedrība BBC. 

Šis attēlojums parādās jaunajā BBC studijas dokumentālajā filmā, kas tiek veidota Netflix vajadzībām ar nosaukumu "Neandertāliešu noslēpumi" un kurā tiek pētīts, ko mēs zinām par mūsu sen pazudušajiem evolūcijas brālēniem, kas izmiruši pirms aptuveni 40 000 gadu.

Skulptūra piešķir šiem cilvēkiem seju. "Es domāju, ka viņa var palīdzēt mums saprast, kas viņi bija," sacīja Kembridžas Universitātes paleoantropoloģe Dr. Emma Pomeroja, kura piedalījās projektā.

"Tas ir ārkārtīgi aizraujoši un patiesībā milzīga privilēģija - strādāt ar jebkura cilvēka mirstīgajām atliekām, bet jo īpaši ar tik īpaša cilvēka kā viņa," Pomeroja sacīja BBC News.

Galvaskauss, pēc kura veidots modelis, tika atrasts Šanidaras alā Irākas Kurdistānā. Tā ir zīmīga vieta, kur pagājušā gadsimta 50. gados tika atrastas vismaz 10 neandertāliešu vīriešu, sieviešu un bērnu mirstīgās atliekas.

Kad 2015. gadā kurdu varas iestādes uzaicināja britu grupu atgriezties, viņi drīz vien uzgāja jaunu skeletu, ko nodēvēja par Shanidar Z. Tas sastāvēja no ķermeņa augšdaļas, ieskaitot mugurkaulu, plecus, rokas un plaukstas.

Arī galvaskauss lielākoties bija saglabājies, taču saspiests 2 cm biezā slānī, ko, iespējams, kādreiz tālā pagātnē no alas jumta bija nogāzis akmens.

"Būtībā galvaskauss bija plakans kā pica," sacīja Kembridžas profesors Greims Barkers, kurš vada jaunos izrakumus Šanidarā.

"Tas bija ievērojams darbs, lai nonāktu līdz tam, ko redzat tagad. Būdams arheologs, reizēm vari kļūt vieglprātīgs attiecībā uz to, ko dari. Taču ik pa brīdim tevi satricina tas, ka pieskaries pagātnei. Mēs aizmirstam, cik neparasta lieta tā ir."

Ar vietējā senlietu departamenta atļauju galvaskausa fragmenti tika nogādāti Apvienotajā Karalistē nogulšņu blokos, lai sāktu rūpīgu materiāla atbrīvošanas, stabilizēšanas un pēcāk salikšanas procesu.

Sarežģītās puzles salikšana arheoloģijas ekspertiem prasīja vairāk nekā gadu.

Pēc tam atjaunotais galvaskauss tika skenēts un 3D izdruka nodota holandiešu māksliniekiem Adrijam un Alfonam Kenišiem, kuri ir slaveni ar savu prasmi veidot anatomiski precīzus seno cilvēku atveidojumus no kaulu un fosiliju atliekām.

Taču, lai cik intriģējoša būtu skulptūra ar diezgan apcerīgo izteiksmi, patiesā vērtība ir skeleta oriģinālam. Komanda ir diezgan pārliecināta, ka "viņa ir viņa".

To palīdzētu noteikt iegurņa kauli, taču tie netika atrasti kopā ar ķermeņa augšdaļu. Tā vietā pētnieki paļāvās uz noteiktām dominējošām olbaltumvielām, kas atrodamas zobu emaljā un ir saistītas ar sieviešu ģenētiku. Arī skeleta nelielais augums atbalsta šo interpretāciju. Cik veca? Iespējams, mazliet vairāk nekā 40 gadu, par ko liecina viņas zobi, kas nodiluši gandrīz līdz pat saknēm.

"Kad zobi ir tik nolietojušies, košļāšana vairs nav tik efektīva, tāpēc viņa nespēja ēst kā agrāk," skaidroja Dr. Pomerojs.

"Mums ir arī citas pazīmes, kas liecina par sliktu zobu veselību, - dažas infekcijas un smaganu slimības. Es domāju, ka šajā laikā viņa jau tuvojās dabiskajam dzīves noslēgumam."

Ilgu laiku zinātnieki neandertāliešus uzskatīja par brutāliem un neizsmalcinātiem, taču pēc atklājumiem Šanidarā šis viedoklis ir mainījies.

Ala ir slavena ar to, ka tajā ir redzama, šķiet, kāda veida apbedīšanas prakse. Ķermeņi tika rūpīgi novietoti gropē blakus augstam klinšu stabam. Visiem mirušajiem bija līdzīga orientācija, kā tie tika guldīti. Ziedputekšņi uz viena skeleta lika dažiem apgalvot, ka šie neandertālieši varētu būt bijuši apglabāti ar ziediem, kas, iespējams, liecina par garīgu atmodu vai pat reliģiju.

Taču britu komanda uzskata, ka, visticamāk, ziedputekšņus vēlāk atstājušas bites vai, iespējams, ziedoši zari, ar ko pārklāja mirstīgās atliekas.

"Ne tāpēc, ka zariem bija ziedi, bet gan tāpēc, ka zari varēja neļaut hiēnām piekļūt ķermeņiem," teica profesors Kriss Hants no Liverpūles Džona Mūsa universitātes.

"Es vilcinātos lietot vārdu "apbedīšana," domāju, ka es lietotu vārdu "novietošana", lai izvairītos no idejas par vikāru un baznīcu. Taču nav nekādu šaubu, ka viņi saglabāja tradīciju, ka vecmāmiņa tiek guldīta šeit."

Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu