"Pauls mani izmeta no savas grupas." Akuratere atklāj, ka nekad nav bijusi Raimonda Paula favorīte (2)

"Es 16 gadu vecumā no Rīgas skolas aizbēgu uz Liepāju, kur ģeniālais režisors Oļģerts Kroders uzņēma topošos aktierus Liepājas teātra II studijā. (..) Iepazinos ar Jāni Lūsēnu, kas rakstīja mūziku izrādei "Princese Gundega un karalis Brusubārda". Viņš pamanīja manu muzikalitāti un ieteica Jurim Kulakovam, kurš veidoja grupu," atceras Akuratere.

"Juris teica, ka viņam patīk mana izcelšanās, intelekts, garīgā pasaule, aktrises izglītība, muzikalitāte. Viņš sajūsminājās par manu uzvārdu Akuraters, to izrunādams ar Latvijas laika galotni. Uz pirmo "Pērkona" izmēģinājuma koncertu Kulakovs uzaicināja savu klavieru skolotāju Raimondu Paulu," atminas dziedātāja.

Izrādās, ka Paulam bijis cits viedoklis par Ievu. "Pēc koncerta viņš Jurim esot teicis: "Nu, to puisi (Raimondu Bartaševiču – aut.) vari paturēt, bet to meiteni laid vaļā! Juris nepaklausīja un mani paturēja. Kulakovs bija ne tikai mans draugs, viņš mani novērtēja, uzticējās, es viņam biju tuvs cilvēks," saka Ieva.

Tā gan nav bijusi vienīgā tikšanās, kad Paula un Akurateres satikšanās beigusies nepatīkami. "Mūsu ceļi bija krustojušies, kad strādāju Liepājas teātrī, dziedāju Imanta Kalniņa rokoperā "Ei, jūs tur!", spēlēju arī citās izrādēs. Es vēlējos kļūt par dziedātāju un, kad Liepājā koncertēja Raimonds Pauls ar grupu "Modo", devos pie viņa uz noklausīšanos. Pauls mani pieņēma grupā uz izmēģinājuma laiku. Atgriezos Rīgā, bet pēc pusotra mēneša man aizgāja balss ciet, un

Pauls mani izmeta no savas grupas. Stāvēju uz ielas stūra un raudāju," atceras Akuratere.

Viņa gan saka – rūgtumu uz Paulu neesot turējusi. Arī ticību tam, ka mūzika ir viņas ceļš, Ieva tomēr nepazaudēja. Iestājusies Konservatorijas vokālajā nodaļā, strādājusi Operetes teātrī un dziedājusi "Pērkonā".

"Pirms vairākiem gadiem koncertā Doma laukumā aizkulisēs satiku Maestro. Mēs bijām divi vien. Spontāni tuvojāmies viens otram un apkampāmies. Bez vārdiem izlīdzinājām nepatīkamās situācijas, kas starp mums bija radušās arī vēlāk, neiestrēgdami sīkmanīgā rūgtumā. Mentālā ziņā esam atšķirīgi, taču izjūtam milzīgu cieņu viens pret otru," tā Ieva.

Pilnu interviju ar Akurateri lasiet izdevuma "Ievas Stāsti" jaunākajā numurā!